Precētas sievas stāsts

Apollo
0 komentāru

Tiklīdz kāds vīrs man sāk stāstīt par sievu, kas viņu nesaprot, nedzird — saku: STOP, tas nav pie manis. Aizej draudziņ, pie psihologa!

Sieviete un vīrietis

Foto: Atis Ieviņš

* * *

Zināju, ka manam vīram ir mīļākā. Precīzāk — ne tikai zināju, mans vīrs visā atzinās pats. Ilgi sev mēģināju atbildēt: kāpēc? Kāda velna pēc viņš man to visu stāsta?

Uz šo jautājumu nespēju atbildēt joprojām. Tikai minēt. Tai brīdī es viņam biju vienlaikus gan tuvākais cilvēks, gan arī sieviete, kura kļuvusi sveša. Mēs dzīvojām kopā, runājāmies, nedzirdot viens otru; ik pa brīdim kaislīgi mīlējāmies, bet tai pat laikā bijām tālu.

Mums abiem šī ir otra laulība un mūs abus nekas nesaista, izņemot jūtas. Ideāls pāris: paraugattiecības, parauglaulība… Tas arī ir par mums.

Atceros, ka kādu dienu aizdomājos, ka vīrs sācis man veltīt mazāk uzmanības. Taču, godīgi sakot, par to pat nopriecājos, jo līdz tam viņa uzmanību saņēmu vairāk nekā gana. Pagāja mēneši līdz mūsu pirmajam nopietnajam strīdam. Būtībā — par neko. Vēl pēc kāda laika vīrs pateica, ka viņa jūtas pret mani mainījušās.

Šoks un neticība! Tas ir tikai slikts sapnis, kurš tūlīt pāries. Starp citu, sapni es redzēju jau ilgi pirms visa — redzu manu vīru braucam mašīnā un viņam blakus gaišmataina sieviete… Reāli dzīvē vēlāk bija gan brauciens mašīnā, gan arī gaišmataina sieviete.

… Viņa jūtas pret mani mainījušās. Pēc šiem vārdiem sāku analizēt mūsu attiecības, savas kļūdas — es taču biju ideāla sieva! Tā man vienmēr licies. Un viņš — mans ideālais vīrs, kurš vienmēr mani mīlēs.

Asaras, aizdomas, klusums, bezjēdzīgas sarunas, atsvešināšanās un pēkšņi sajūta, ka viņam ir kāda cita. Sākumā tikai sajūtu līmenī, intuīcija — vīra dzīve ienākusi cita sieviete. Kura uzklausa, dzird, mierina. Vēlāk tā pati intuīcija un jau secinājums, vērojot vīra uzvedību — viņam IR CITA SIEVIETE. Bija pagājis aptuveni pusgads, kopš viņš pateica par to, ka viņa jūtas mainījušās.

Redzēju, kā mans vīrs cieš. Mēģināju viņu saprast, palīdzēt un vienlaikus zināju, ka tas nav iespējams. Jo palīdzība bija nepieciešama arī man. Kādā mūsu ideālās kopdzīves brīdī acīmredzot biju aizmirsusi, ka mans vīrs, pirmkārt, ir vīrietis, un es, pirmkārt, esmu sieviete. Vienā brīdī mēs abi bijām aizmiruši to stulbi banālo padomu, ka attiecības ir jākopj.
 
Tai dienā, kad vīrs pastāstīja par TO OTRU, es nebiju pārsteigta. Bija sāpīgi, negribēju viņu redzēt, taču zināju — nedrīkst pieņemt kardinālu lēmumu. Līdz tam man likās, ka esmu pārdzīvojusi smagāko mūsu kopdzīves posmu. Man nebija taisnība. Smagākais bija vēl priekšā.

Sarunas, lūgumi nesteigties jebkādu lēmumu pieņemšanā no manas puses un strupas atbildes, ka viss neesot tik vienkārši. Ka nemaz neesot tik viegli pārtraukt attiecības ar to OTRU. Es redzēju viņa sāpes, izjutu savējās un nespēju saprast, kāpēc es — stiprā, neatkarīgā, utt. — nevaru viņam vienkārši norādīt uz durvīm. Patiesībā to nespēja saprast daudzi. Tagad zinu — nevienam tas arī nav jāsaprot. Brīdī, kad kaut kas līdzīgs notiek jūsu ģimenē, jums pašiem ir jācenšas izprast sevi un tikai jums pašiem ir jāpieņem lēmums.

Visu to laiku gribēju aizsūtīt tai OTRAI tikai vienu vārdu — «Paldies!». Ja mēs paliksim kopā, tad tieši Tu būsi bijusi tā, kas mums palīdzēja. Ja šķirsimies — tieši pateicoties Tev es būšu vairāk izpratusi sevi un nākotnē vairs šādas kļūdas nepieļaušu.

Protams, es to neizdarīju. Kaut zināju, kas viņa ir, kur strādā, kāda ir… Man bija interesanti zināt to, ko nezināja pat viņi. Un saprast, cik viss ir banāli. Viņi pat bija domājuši par kopdzīvi… Man bija smieklīgi zināt, ka kādai liekas, ka šķietamība atbilst patiesībai.

Jo es zināju, kāds ir šis cilvēks. Viņa — nē. Un es viņu mīlu tieši tādu — ar visiem plusiem un mīnusiem. Nobijušos un drosmīgu; pašpārliecinātu un apmulsušu; ģērbtu ieplēstā halātā un arī perfektu… Cīnāmies ar naudas trūkumu un vienlaikus braucam dārgā automašīnā. Ha, cik daudzas tieši uz šī āķa ir uzrāvušās! Viņas tak nezina, ka ārēja pārticība nebūt nenorāda uz reālo situāciju.

Bija pagājis pusotrs gads. Par vīriešu uzmanības trūkumu nekad neesmu sūdzējusies, taču pēkšņi man likās, ka viņi ir sazvērējušies tās izrādīšanā. Es sajutu brīvību un… pagriezu vīram muguru.

Jā, man joprojām sāpēja, jo — mīlestība uz skaitli trīs nepazūd. Tai pat laikā sāpēt jau nevar mūžīgi. Nu ja, viņš mani atkal ieraudzīju brīdī, kad šo no jauna iegūto brīvību biju sākusi baudīt ar pilnu krūti.

Mēs esam kopā. Cik ilgi — nezinu, jo attiecības ir pārāk trauslas, lai nodarbotos ar minēšanu un plānošanu. Mums ir labi. Vienkārši labi. Ceru, mēs vismaz cenšamies viens otru dzirdēt. Un es nejūtos atgriezusies krātiņā. Un nedomāju, ja vīrietis vienreiz tā izdarīja, tad darīs vēlreiz. Jo — dzīvē reti kas notiek pēc viena scenārija.

Domāju, ka tā OTRA nesaprata — attiecības ar viņu patiesībā ir mēģinājums atrisināt mūsu attiecības. Saprast tās. Viņa bija tikai palīglīdzeklis. Plāksteris. Aizvietotājs. Viņš vienkārši toreiz bija noguris — no ikdienas rūpēm un nebūšanām, no tā, ka mājās viņu vairs nedzird. Tā viņam likās, savukārt man tas bija jaunums, jo — es taču vienmēr it kā redzēju, jutu, utt. Un es joprojām gribu viņai pateikt paldies. Esmu sapratusi sevi. Vismaz centusies to izdarīt.

Gribat dzirdēt vēl ko? Es nekad negribētu, lai vīrietis par mani pateiktu — viņa man bija tikai Plāksteris. Un vēl… Arī es esmu bijusi tāds Plāksteris un nekad vairs negribu tāda būt. Tāpēc, tiklīdz kāds vīrs man sāk stāstīt par sievu, kas viņu nesaprot, nedzird — saku: STOP, tas nav pie manis. Aizej draudziņ, pie psihologa!

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

20.08.2017
Ienākt apollo.lv