Profesija — hokejista mamma

Apollo
0 komentāru

Klāt pasaules čempionāts hokejā, uz kuru devušies ne tikai mūsu izlases spēlētāji, bet arī līdzjutēji. Daļa līdzjutēju palikuši mājās, viņu vidū — arī hokejistu vecāki, kuru uzņēmībai, neatlaidībai un pacietībai pateicoties dēli kļuvuši par profesionāliem sportistiem. Šoreiz vārds mammām. Par viņu dēliem.

Maigais aizsargs

Ieva Skrastiņa — aizsarga Kārļa Skrastiņa mamma — jaunībā pati bijusi liela sportotāja, bet, kas attiecas uz hokeju, viņa koķetējot atzīst, ka vēl līdz šai dienai nezinot, cik periodu ir hokejā.

Vismaz kādus piecpadsmit gadus Kārļa mamma, kas uzaudzinājusi piecus bērnus, no Rīgas pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi Dzērbenes pagastā, un viņas pārziņā ir visi iespējamie mājlopi, īpaši mīļas viņai esot kaziņas. «Arī mani bērni vienmēr mīlējuši dzīvniekus. Atceros, Kārlītis pat visniecīgākajai radībiņai nespēja nodarīt pāri. Vienreiz sēžu, adu un ieraugu prusaku rāpojam pa grīdu. Es saku Kārlim: «Nospied to!» Bet viņš saka: «Man žēl! Lai iet pie savas mammītes!» Tāds viņš bijis vienmēr — ļoti sirsnīgs un emocionāls. Skolotāji man jautāja: «Vai tad šis maigais bērns arī hokeju spēlē?» Taču, kad viņš bija uz ledus, parādījās gan azarts, gan asums.

Viņam jau no mazotnes ļoti patika hokejs. Zināja visus «Dinamo» spēlētājus. Lasīt vēl neprata, bet pazina katru pēc štrumbantēm. Toreiz jau naudiņas bija maz, nevarējām daudz ko nopirkt, bet Kārļa sapnis bija galda hokejs. Viņš pats to pagatavoja. Vienu komandu  izveidoja no lielajām, melnajām mēteļa pogām, bet otro — no mazām baltām perlamutra podziņām, kuras varēja iegādāties nocenoto preču veikalā, katru pa vienai kapeikai.

Ko man bija darīt, sapratu, ka puika ir jāved uz hokeju. Viņam bija kādi četri pieci gadiņi, kad sāka trenēties. Viņš ļoti pārdzīvoja, lai tikai nenokavētu treniņu. Bieži vien treniņi bija jau sešos no rīta. Kurš vedīs? Protams, ka mamma — kas tad cits par bērnu tā rūpēsies, lai gan tētis mums bija ļoti labs. Taču viņš daudz slimoja un pirms mēneša diemžēl nomira. Es ļoti mocījos ar migrēnu, un dažkārt bija tā, ka nevarēju piecelties no gultas. Taču mans Kārlītis, pats jau piecēlies, gultiņu saklājis, drēbītes salicis, modina mani: «Mammīt, es zinu, cik tev grūti, bet jāceļas. Mani jāved uz treniņu.» Daudz palīdzēja arī mans tēvs, kurš arī bija sportists un savulaik soļoja kopā ar slaveno
Daliņu. Viņš bieži ar bērniem gāja uz Vērmanīti pastaigāties. Sēdēja un lasīja avīzi, bet Kārlis tikmēr ar savu nūjiņu sita ripas vārtos — mana tēva kājstarpē.»

Sarunas nobeigumā Kārļa mamma atzina: «Starp mums, meitenēm, runājot, es līdz šai dienai vēl īsti nezinu, cik periodu ir tai hokejā! Savukārt Kārlēns, kad bija maziņš, teātra cēlienus jauca ar periodiem. Tā arī viņš man jautāja: «Mammīt? Cik periodu ir šai izrādei?»»

Par spīti visam — profesionālis

Lilija Cipruse — uzbrucēja Aigara Ciprusa mamma — hokeju dēvē par savu otro dzīvi. Taču otrreiz savu bērnu ātrāk par astoņu deviņu gadu vecumu trenēties hokejā nevestu.

«Aigaram bija pieci gadiņi, kad sākām vest viņu uz hokeju. Citi bērni dārziņā gāja čučēt pusdienas laiku, bet Aigars — uz treniņu. Bija arī treniņi sešos no rīta un vēlu vakarā, tad gan bērnam bija grūti. Taču tētis mums strādāja par taksistu, un viņš varēja dēlu izvadāt. Kad vīrs nevarēja, vadāju es. Dažkārt iesaistījām arī omu,» atceras Aigara mamma. Jautāta, kurš ģimenē izlēmis, ka dēls jāsūta hokejā, viņa atbild: «Tētis! Arī viņš savulaik trenējās hokejā.

Toreiz jau neko nevarēja dabūt. Vīrs no plastmasas spaiņiem izgrieza ceļgalu un elkoņu aizsargus. Vēl tagad tie kaut kur laukos mētājas. Arī speciālās hokeja somas nebija — iztikām ar lielo brezenta mugursomu.

Sākumā jau nemaz nedomājām par profesionālo sportu, vienkārši gribējās, lai puika ar kaut ko nodarbojas. Vēlāk viņam teicām: «Varbūt nevajag lielajā sportā?» Bet viņš: «Vajag!» Aigars bija ļoti mērķtiecīgs, viņš zināja, ko grib. Turklāt arī mācījās labi. Viņš gāja speciālajā hokeja skolā — 55. vidusskolā, kas atrodas Pļavniekos. Tā kā dzīvojām Imantā, tad viņš, kad nebija agro treniņu, jau septiņos no rīta kāpa autobusā, lai tiktu uz skolu. Pasažieri jau pazina viņu — gaidīja.

Visās spēlēs piedalījāmies. Kad Aigars bija lielāks, negribēja, ka braucam līdzi. Tad mēs ar tēti darījām tā: viņi brauca ar vilcienu, mēs — ar mašīnu. Un vienmēr jau bijām priekšā. Tas bija brīnišķīgs laiks. Jau tolaik strādāju autobusa parkā un, ja vajadzēja, pamainījos ar savām darba kolēģēm, lai vairāk varētu būt ar viņu izbraukumos. Mēs, divas trīs mammas, vienmēr braucām līdzi, lai trenerim būtu vieglāk. Lai pabarotu viņus, pieskatītu. Vācu visus kā tāda cāļu māte. Man vēlāk Griša (Grigorijs Panteļejevs) teica: «Ļauj,  es tevi  par mammu  saukšu.» Man visi bērni bija mīļi, ar mammām labi satikām. Joprojām sazvanāmies ar Sanda Ozoliņa mammu. Kad skatos spēles pa televizoru, pārdzīvoju par visiem. Kā nekā puikas kopā auguši un kopā ne mazums sviedru izliets.

Traumas arī bijušas. Par tām visvairāk baiļojos. Atceros, Aigars vēl spēlēja Somijā, tas laikam bija deviņdesmit sestajā gadā, draudzene man zvana: «Aigaram trauma — izsists priekšējais zobs!» Es jau viņam saku: «Nu, kad tu beidzot to zobu ieliksi? Nesmuki taču!» Bet viņš: «Gan jau, gan jau!» Bet vispār Aigars ir ļoti mīļš — gan pret mums, vecākiem, gan pret sieviņu un, protams, arī pret saviem divus gadus un sešus gadus vecajiem dēliem. Viņš ir ļoti labs tēvs. Starp citu, lielākais puika jau tagad labi slido, taču hokejā Aigars viņu laidīšot tikai astoņu deviņu gadu vecumā. Arī es droši vien savu bērnu tik agri vairs nelaistu trenēties — tomēr slodzes bija pārāk nenormālas. Un tie agrie rīti… Taču Aigars  nekad  nečīkstēja, vienmēr bija centīgs. Turklāt nekad nerunāja pretī treneriem, lai gan ne vienmēr viņiem bija taisnība. Taču es — pēc rakstura enerģiska —, ja vajadzēja, savu bērnu vienmēr aizstāvēju.»

Lilija stāsta, ka ļoti piedomājusi pie tā, lai Aigars saņemtu pilnvērtīgu uzturu. «Mums viena mamma strādāja par stjuarti. Tad vienmēr viņai pasūtīju, lai atved melnos ikrus.  Tos smērēju uz maizītēm un no rītiem devu Aigaram ēst. Taču vislabāk par visu viņam garšoja karbonāde. Kad brauca no spēlēm mājās, vienmēr jautāju: «Ko lai tev garšīgi pagatavoju?» Un vienmēr atbilde bija: «Karbonādi!» Vēl Aigaram ļoti garšoja rasols un saldie ēdieni.»

Jautāta, vai joprojām seko līdzi spēlēm, kurās piedalās Aigars, viņa mamma atbild: «Nu, protams, kā bez tā! Hokejs — tā ir visa mūsu dzīve! 30. aprīlī, kad mūsējiem būs pirmā spēle Austrijā, ir mana vārdadiena. Tad gan ies traki — jau tagad sāku nervozēt, kā viņiem tur ies. Gan vedekliņa ar mazbērniem, gan mana meita ar ģimeni, oma un mēs ar tēti — visi skatīsimies.

Protams, ir patīkami, ka Aigars ir tik augstus rezultātus sportā sasniedzis. Bet es vienmēr esmu mācījusi, ka nav ko augstu gaisā degunu celt. Visi ir cilvēki, neviens nav pārcilvēks.»

Četri dēli — trīs hokejisti

Maija Smildziņa — uzbrucēja Miķeļa Rēdliha mamma — atzīst, ka hokeja spēle dažkārt ir kā laba teātra izrāde, kur var gūt prieku un labas emocijas.

Maija Smildziņa ir četru dēlu mamma, no kuriem trīs ir profesionāli hokejisti. Krišjānis un Jēkabs šobrīd dzīvo un spēlē Amerikā, bet Miķelis no kandidāta kļuvis par Latvijas izlases spēlētāju un veiksmīgi debitējis pasaules hokeja čempionātā Austrijā. Turklāt Maijas pirmais dēls Kristaps arī savulaik trenējies hokejā, taču žurnālistika viņam bijusi tuvāka un viņš izvēlējies šo ceļu. Interesanti, ka arī Miķelim radošā sfēra nav sveša — viņš bērnībā paralēli hokejam gan dziedājis «Palāsītēs», gan veselus piecus gadus mācījies spēlēt vijoli. «Turklāt šogad Miķelis iestājās Kultūras koledžā masu pasākuma režisoros,» stāsta Maija, kura pati ir režisore un kopā ar vīru (pēc izglītības režisoru) strādā Latvijas Televīzijā.

«Miķelītim bija seši gadi, kad viņš pirmo reizi aizgāja uz hokeju, un trakākais tas, ka jau pirmajā treniņā dabūja ar slidu pa pieri. Vajadzēja šūt. Es, paldies Dievam, nebiju klāt. Ja runājam par traumām, tad šoks man bija šosezon, un to atkal man sagādāja Miķelis. Mūsu pašu Piņķu hallē (neteikšu, kurš no spēlētājiem) Miķeli no mugurpuses ar nūju notrieca zemē, un viņš uzkrita virsū savai nūjai un salauza degunu. Es visu to redzēju. Viņš palika uz ledus guļam un necēlās augšā. Man sirds gandrīz pamira. Atceros tikai, ka uztraukumā kliedzu vīram: «Ej, skaties, kas tur notiek!» To nenovēlētu nevienai mammai. Nav jau tas hokejs nekāds vieglais sporta veids, turklāt visu laiku ir sevi jāpierāda.

Miķelis ir ļoti emocionāls un paškritisks, dažkārt par daudz, un viņam ir ļoti ar sevi jāstrādā, lai nešaustītu sevi par to, ka neveicas tik labi kā citiem vai ka nevar izdarīt tā, kā gribētos. Tajā pašā laikā arī es taču nevaru teikt viņam, lai visu tver vieglāk. Bez iekšējas piespiešanās un cīņas ar sevi ir grūti tikt uz augšu. Taču hokejs ir viņa sirdslieta, un tur jau drīzāk ir nopelns mūsu papiņam, kas ne tikai Miķeli, bet viņus visus trīs ir vadājis un stutējis grūtajos brīžos. Īstenībā man viņi visi ir ļoti forši dēli. Es lepojos ar viņiem.

Kad viņi gāja bērnudārzā, tad bija tā: Krišjānis audzinātājām bija mīlulis, jo viņš bija kluss, mierīgs un apzinīgs. Vēl joprojām viņš ir tāds. Jēkabs bija diezgan traks — man bija jāšuj ciet kabatas, jo viņš visu gribēja nest ārā no mājas, bet Miķelītis bija pilnīgi traks — nu, pavisam nevaldāms. Vēl tagad, kad viņi visi tiek kopā, iet ņigu ņegu. Ja ejam visi uz kādu iestādi, tad notiek izrunāšanās, aprunāšanās… nu, neko vairs nevar nokārtot, jo dēli ir pārāk komunikabli un visu pasākumu pārvērš šovā.»

Hokejists ar mūziķa talantu

Lidija Laviņa — aizsarga Rodrigo Laviņa mamma — jūtas lepna par dēla panākumiem un atzīst, ka Rodrigo ir tikpat emocionāls kā viņa pati.

Mājā mums bija mākslinieciska gaisotne — mūsu kāpnēs bija dzīvoklis arī Aleksandram Viļumanim. Arī viņam ir dēls vienā vecumā ar Rodrigo. Aleksandrs mums bieži dāvināja abonementus, un mēs gājām uz operu. Arī klavieres bija mājās, un Rodīts tās spēlēja līdz 11 gadu vecumam. Arī zīmēja labi. Taču hokejs viņam patika par visu visvairāk, un to viņš sāka spēlēt jau no četru gadu vecuma. Tēvs aizveda, un no tā laika hokejs kļuva par visu viņa dzīvi. Atceros, mājas sienas bija pilnas ar slavenu hokejistu plakātiem. Greckis viņam bija autoritāte.

Līdz 4. klasei Rodrigo mācījās 6. vidusskolā, bet pēc tam Harijs Vītoliņš (Latvijas hokeja izlases trenera Harija Vītoliņa tēvs) teica: «Tev jāpaliek aizsargos. Tu dienās varētu būt labs aizsargs!» Un no 4. klases Rodīts pārgāja uz 55. vidusskolu — uz speciālo hokeja klasi. Mūzika palika otrajā plānā, un viņš izdomāja visādus pekstiņus, lai tikai nebūtu jāspēlē klavieres. Īstenībā hokejs aizņēma tik daudz laika, ka viņam arī nebija brīžu, kad spēlēt klavieres. Tajā laikā man ļoti daudz palīdzēja mana māsa — Rodrigo krustmāte, kas bieži vien viņu vadāja uz treniņiem, jo pati nevarēju izrauties no darba. Arī tētis nevarēja, jo viņš strādāja par tālbraucēju šoferi un bieži devās izbraukumos uz ārzemēm. Tā mēs abas sievietes — es un māsa — kaut kā tikām galā. Taču man nekad nebija Rodīti jāskubina uz treniņiem. Vienalga, cik agri arī nebija jāceļas, — viņš pats vienmēr pamodās, drēbītes salika. Turklāt viņš ļoti taupīja savu hokeja formu, jo daudz ko toreiz nevarēja dabūt. Toreiz slidās bija ieliekami tādi speciāli auduma zābaciņi, kurus pats Rodīts šuva, arī getras lāpīja. Tikai retu reizi man lūdza palīdzību.»

Lidija atceras arī to laiku, kad viņas dēls vēl ar citiem četriem hokejistiem no Latvijas deviņdesmit ceturtajā gadā aizbrauca uz Ameriku spēlēt. «Kad pavadīju viņu uz lidmašīnu, pēc tam trīs dienas nevarēju nomierināties — kā es raudāju, kā biju sakreņķējusies! Domāju, kāpēc jābrauc tik tālu! Viņš taču varēja tepat kaut kur Eiropā spēlēt, nevis tālajā Amerikā. Protams, pēc tam, kad Rodīts man piezvanīja un vēlāk arī atrakstīja, man kļuva vieglāk.

Es kādreiz dēlam saku: «Rodīt, varbūt vairs nespēlēsi hokeju?» Viņš atbild: «Mamm, hokejs taču ir mans hobijs. Bez tā es savu dzīvi nevaru iedomāties!» Protams, man ir liels gandarījums par dēlu. Bija patīkami, kad prezidente uzaicināja dēlu un pārējos izlases spēlētājus pie sevis, uzdāvināja savu portretu ar parakstu. Kā mātei man tas ir patīkami.»

Jautāta, vai arī mazdēliņš — Rodrigo dēlēns Martins — ies tēta pēdās, Lidija saka: «Lai tas paliek vecāku ziņā. Katrā ziņā Martiniņam bija gads un astoņi mēneši, kad viņš jau stabili varēja nostāvēt uz slidiņām.»

Profesija — hokejista mamma

Foto: AFI-EPA

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Ko zvaigznes sola šonedēļ?

Vairāk

Ko zvaigznes sola šomēnes?

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv