Prokopčuka: Vairs neesmu profesionāle. Visupirms esmu mamma Attēlu galerija Intervija

Apollo
16 komentāri

«Esmu amatiere, kura profesionāli pieiet gatavošanās procesam sacensībām,» par sevi saka divkārtējā Ņujorkas maratona uzvarētāja Jeļena Prokopčuka, kura pirms nepilnām divām nedēļām izcīnīja trešo vietu šīgada sacensībās. Jeļena atzīst, ka šobrīd jūtas gatava piedalīties vēl vismaz vienā Ņujorkas maratonā, taču skriešana viņai nav tikai darbs vien. «Varētu teikt, ka treniņā arī atpūšos no ikdienas. Tikai treniņā man ir iespēja padomāt par sevi vai par kaut ko pasapņot,» norāda Prokopčuka. 

- Pirms maratona vīrs un treneris Aleksandrs izteicās, ka būtu labi, ja izdotos izskriet no divām stundām un 27 minūtēm, taču tas neizdevās. No otras puses - viņš arī uzsvēra, ka Ņujorkā nebūs skrējiens uz laiku, drīzāk gaidāma taktiskā cīņa.
- Šogad tā arī bija - tas bija tīri taktisks skrējiens, jo laika apstākļi temperatūras ziņā bija ideāli, taču bija stiprs pretvējš. Tas liedza domāt par labu rezultātu, jo vējš tāpat jau ir šķērslis, turklāt neviena skrējēja nevēlējās uzdot tempu, visas gribēja turēties aizmugurē, skrienot aiz citu mugurām. Skrējienu iesākām ļoti lēnām, tad nedaudz paaugstinājām tempu, tomēr stunda un 16 minūtes distances vidū ir ļoti lēns temps. Tāpēc turpinājumā skrējiens bija par maksimāli augstākām vietām nevis labu rezultātu.
Iespējams, ja man būtu lielāka pieredze pēc atgriešanās maratonos, es varētu riskēt un skriet ar pirmajām, taču šoreiz nebiju tik pārliecināta par sevi, tādēļ nolēmu skriet kopā ar visām un beigās izspiest no sevis maksimāli iespējamo, kas arī izdevās.

- Kādas domas bija prātā maratona laikā, kad biji desmitajā vietā, pēc tam jau astotajā... Vai juti, ka ir reāli aizsniegties līdz labāko trijniekam?
- Ja godīgi, tad pārliecības nebija nemaz. Pirmās divas skrējējas aizgāja priekšā un tas nozīmēja - cerības, ka viņas varētu «salūzt» protams, paliek, taču ap 15. kilometru paziņoja, ka starpība starp pirmajām divām un sekojošo grupu ir jau trīs minūtes, kas ir ļoti daudz. Tādējādi uz pirmajām divām vietām vairs nebija ko cerēt, bet 20 skrējēju grupā kopā ar mani bija visas galvenās pretendentes uz augstām vietām, tādēļ cerēt uz trešo vietu bija naivi. Apzinājos, ka favorītes uz trešo vietu ir pasaules čempione Kiplagata un pasaules vicečempione Straneo, kā arī olimpiskā vicečempione Džeptū un spēcīgākās skrējējas no Francijas, Vācijas un Jaunzēlandes. Ap 15. kilometru trešā vieta man nešķita reāla.

- «Sporta studijas» intervijā pēc maratona izteicies, ka pirmais jautājums pēc finiša bija - vai tiešām esmu trešajā vietā?
- (Smejas). Protams, es māku skaitīt un zināju, ka mums pa priekšu skrēja divas sportistes, bet no mūsu grupas sākumā aizmuka Kiplagata, kura gan vēlāk no mums atpalika. Kad no viņām aizskrēju un biju ceturtajā vietā, pavisam negaidīju priekšā ieraudzīt skrējēju, kas bija trešajā vietā. Apsteidzot viņu es principā zināju, ka esmu trešajā vietā, taču mazums kā var gadīties, gribējās par to pārliecināties. Varbūt savā ziņā tas tobrīd bija kā joks, taču kaut kādā ziņā arī taisnība, jo varbūt kāda skrējēja tomēr ir ielīdusi pirms manis... (Smejas)

- Kur ņēmi spēkus pēdējam, izšķirošajam izrāvienam? Vai tā bija pieredze?
- Protams, arī pieredze, jo es šo trasi ļoti labi zinu un esmu tur daudz skrējusi. Māku to izmantot, jo tā ir sarežģīta. Kad trase ir gluda, tad tajā nav ko izmantot, vienkārši izdari sprintu un viss. Bet, kad trasē ir kāpumi 500 metru vai jūdzes garumā, tad tas ir apgrūtinājums, kas vieniem padodas, bet citiem ne. Tās ir reālas vietas, kur vari iegūt pārsvaru pār konkurentēm - apdzīt tās vai aizmukt no viņām. Ņujorkā ir šādas vietas. Pirmo šādu iespēju izmantojām 25. kilometrā, kad no mums aizmuka Džeptū, bet no lielās grupas atrāvāmies es un vēl trīs skrējējas. Savukārt dažus kilometrus pirms finiša pie Centrālparka ir kāpums jūdzes garumā. Tas patiešām ir ļoti grūts posms, jo pēc 30. kilometra tāpat jau ir fiziski grūti skriet, bet tur vēl ir kāpums. Tas ir reāls pārbaudījums izturībai. Es zināju, ka šādos kāpumos labi skrienu un tā ir mana iespēja aizmukt no konkurentēm, bet atlikušajos piecos kilometros atlika vienīgi nosargāt pārsvaru.

- Aleksandrs jau pirms maratona teica, ka tev patīk Ņujorkas maratona trase. Kas tieši tev šajā trasē patīk?
- Man patīk kalni. Laikam tas man ir Dieva dots, ka kalnos skrienu labi, lai gan nevarētu teikt, ka man būtu ļoti spēcīgas, uztrenētas kājas. Acīmredzot to var izskaidrot ar pareizu kājas uzbūvi un pareizu enerģijas virzību. Ļoti daudzās sacensībās esmu uzvarējusi tieši pateicoties šiem kāpumiem, kuros izdevies aizmukt no savām konkurentēm. Es to zinu un to izmantoju. Tādēļ uzskatu, ka Ņujorkā man ir lielākas iespējas labi noskriet nekā Londonā, kur trase ir gluda. Salīdzinājumam - ja tev vairs nav spēka un tu cīnies ar sevi, tad gludā trasē tādā veidā zaudēsi sekundes vai varbūt minūti, bet, ja «mirsti» kalnainā trasē, tad tādēļ zaudēsi jau vairākas minūtes. Tā arī ir atšķirība.
Gludā trasē var skriet ikviens, bet ir sportisti, kuri atklāti pasaka, ka trase viņiem ir par grūtu, jo viņi slikti skrien kalnos. Katram ir savi plusi un mīnusi. Piemēram, es nevaru ātri skriet gludā trasē, maratonu veicot divās stundās un 18 minūtēs. Tāpat nevaru skriet lielā karstumā, bet citiem ir grūtības skriet zemā temperatūrā. Ir svarīgi to zināt un reāli raudzīties uz savām spējām.

- Pirms Ņujorkas maratona devies uz treniņnometni Šveicē...
- Ja vēlies cīnīties par augstām vietām tik lielos maratonos, tad treniņprocesā iztikt bez skriešanas kalnos nav iespējams, jo augstums vienkārši ir nepieciešams. Bez kalniem var labi skriet, taču cīnīties par augstām vietām ir ļoti grūti. Trenējoties līdzenumā sacensībās vari sasniegt, piemēram, rezultātu divas stundas un 27 minūtes, bet, trenējoties kalnos, vari «nomest» vismaz pāris minūtes.
Šveice ir ļoti dārga zeme, jo visas mūsu cenas var pareizināt ar septiņi. Tādēļ paldies Jūrmalas domei par atbalstu, jo gatavošanās sacensībām ir pats dārgākais process. It kā jau kalnu pasaulē ir daudz, taču zinu, ka tieši Šveice man ir ideālā vieta, tā man ir piemērota. Esmu bijusi ASV - Bolderā, Albukerkē un Sjeranevadā, taču tāda efekta kā pēc Šveices nav bijis. Acīmredzot tur ir piemēroti dabas apstākļi. Esmu dzimusi Latvijā, kur ir daudz mežu un zaļumu, bet Bolderā vai Albukerkē nav mežu. Tur ir kails tuksnesis un šī ainava mani nevis uzlādē, bet gluži pretēji - izsūc no manis enerģiju. Tādēļ mums vienīgā iespēja ir braukt uz dārgo Šveici. Tā ir vienīgā iespēja konkurēt ar pasaules labākajām skrējējām.
Izmantojam arī kalnu simulācijas elpošanas aparātu. Protams, ar to nevar aizstāt kalnus, taču tas ir labāk nekā nekas. Vari uzvilkt masku un lasīt grāmatu vai skatīties televizoru. Tagad iespējas ir visādas - vari arī izveidot istabu, kurā būs kalnu gaiss. Viss atkarīgs no finansiālajām iespējām. Piemēram, Igaunijā Alpenroom ir populāri, jo viņiem diezgan augstā līmenī ir distanču slēpošana. Mums Latvijā gan tādu laikam nav.

- Kā juties Ņujorkā, salīdzinot ar 2005. 2006. un 2007. gadu? Piedod, bet tomēr jānorāda arī uz tavu vecumu - 37 gadi, kas sportista karjerā nav maz...
- Protams, es labi apzinos, ka man vairs nav 25 gadi, bet gan 37... Jā, vecums ir mīnuss, jo jaunāki nekļūstam, taču vienlaikus ir uzkrāta pieredze un ielikta bāze. Sasniegt kaut ko jaunu allaž ir grūtāk nekā atkārtot to, ko tu jau māki un ko organisms jau ir darījis. Protams, tagad problēma drīzāk ir nevis vecumā, bet gan tajā, ka slodze man ir kļuvusi lielāka, jo man ir bērns un vairs pilnībā nevaru veltīt sevi sportam. Ja agrāk pēc treniņiem varēju atnākt mājās un apgulties uz dīvāna, lai atpūstos, tad tagad, pārrodoties mājās no treniņa, aizmirstu, ka esmu sportiste un kļūstu par mammu un mājsaimnieci. Svarīgu daļu treniņu procesa izmantoju nevis par 100%, bet par 30%. Tāpat nākas mosties naktīs, kad bērns ir pamodies. Arī tas man kā sportistei ir liels mīnuss, jo tieši miegā organisms atjaunojas un kļūst stiprāks, izturīgāks. 

- Tad jau sanāk, ka par īstu profesionāli nevari sevi saukt.
- Jau pērn vienā no intervijām izteicos, ka lielā mērā es vairs neesmu profesionāle, jo, pirmkārt, esmu mamma. Esmu amatiere, kura profesionāli pieiet gatavošanās procesam. Ja gribētu strādāt profesionāli, tad man nāktos algot auklīti vai piesaistīt vecmāmiņu un teikt: «Atvainojiet, mani mīļie, lūk, jums puisēns, bet es pieslēgšos audzināšanas darbam, kad spēšu.» Taču es ļoti vēlējos bērnu un esmu laimīga, ka man viņš ir. Kas zina, varbūt viņš būs man vienīgais bērns. Tādēļ palaist garām to, kā viņš izaug, es nevēlos. Tagad esmu viņam vajadzīga, bet vēlāk kādu dienu viņš man pateiks: «Mammu, es pats.»
Sporta man dzīvē jau tā ir bijis daudz. Ja tagad vairs kaut ko nespēšu sasniegt, tad vairs par to nepārdzīvošu, jo lieliski saprotu, ka man tas nav jādara piespiedu kārtā. Skrienu tādēļ, ka to vēlos. Ka no tā iznāks - redzēsim. Vērtējot pēc 3. novembra rezultātiem, varu atzīt, ka viss ir super! Esmu ļoti apmierināta.

- Kādā vecumā ir tavas galvenās konkurentes?
- Ļoti dažādā. Kiplagatai ir 34 gadi, Straneo - 37 gadi, bet francūzietei 38 gadi. No kenijietēm ir daudz jauno skrējēju, bet no baltajām skrējējām palikušas tās, kuras skrien jau vairākus gadus. Ar ko tas izskaidrojams? Uzskatu, ka baltie cilvēki vairāk spēj pielāgoties ilgstošam darbam, tādēļ spēj tik ilgi skriet. Jo īpaši, ziemeļos dzīvojošie cilvēki, kuriem ir ļoti spēcīga organisma adaptācijas sistēma. Tikmēr tumšādainās sportistes jau no dabas ir talantīgākas, jo ir dzimušas kalnos. Mums gandrīz visiem ir mašīnas un esam aizmirsuši, kas ir mežs. Mūsu paaudze kļūst arvien vājāka un vājāka, bet Āfrikā atsevišķas ciltis vēl medī un ir tuvāk dabai, kas dod priekšrocības. Tas, ka āfrikānietes ātrāk beidz karjeru, drīzāk ir menedžeru vaina, jo viņas pārāk bieži tiek pieteiktas sacensībām, turklāt nepiemērotos laika apstākļos.

- Nesen lasīju grāmatu «Dzimuši, lai skrietu», kurā bija teiciens: «Cilvēks nebeidz skriet tāpēc, ka kļūst vecs, bet gan kļūst vecs tāpēc, ka beidz skriet.»
- (Smejas) Principā es nejūtu, ka man ir gandrīz 40 gadu. Kad biju jaunāka, 40 gadi šķita jau tantes vecums. Jā, es saprotu, ka vēl gads, divi un beigšu startēt augstākajā līmenī, bet sava prieka pēc, iespējams, skriešu visu atlikušo mūžu. Apzinos, ka ir ļoti grūti konkurēt ar 26 gadu vecām sportistēm, jo īpaši tagad, kad uz zināmu laiku bija laukā no aprites. Salīdzinot ar 2005. un 2006. gadu, konkurence ir augusi.

- Ja es tev šodien jautāju, tad cik Ņujorkas maratonos vēl esi plānojusi piedalīties?
- Man nepatīk pārāk tālu raudzīties nākotnē, bet domāju, ka vēl vienā Ņujorkas maratonā startēšu.

- Un pēc karjeras beigām?
- Ņujorkas maratona rīkotāji ļoti mīl savus iepriekšējos uzvarētājus un, ja vien ir vēlme, vari piedalīties.

- Vai tev ir arī kādas saistības ar sponsoriem, kas ietekmē tavu dalību sacensībās? Piemēram, vai apavus izvēlies pati vai tev jāvalkā konkrēta ražotāja apavi?
- Man jau ilgu laiku sponsors ir «Nike», kas nodrošina mani ar ekipējumu gan ziemā, gan vasarā. Bet personīgo sponsoru ne Latvijā, ne pasaulē man nav.  Skriešana ir mana vēlme un kaprīze, kuru pati sev nodrošinu, esmu neatkarīga. Labi saprotu, ka neesmu interesanta Latvijas Olimpiskajai vienībai, kurai galvenais mērķis ir olimpiskās spēles. Taču Olimpiādes notiek vasarā, kad ir karsts un tas nav man piemēroti. Vienkārši aizbraukt? Vairs neesmu tajā vecumā, turklāt zinu, kas ir olimpiskās spēles. Pirmajā reizē ir jāaizbrauc, lai vienkārši iegūtu pieredzi, bet, kad aiz muguras jau ir trīs Olimpiādes, vienkārši piedalīties man vairs nav interesanti.

- Jau manis pieminētajā grāmatā tika pausts viedoklis, ka vispareizāk esot skriet basām kājām.
- Kaut kādā ziņā tam var piekrist, jo fizioloģiskā ziņā apavi izslēdz noteiktu muskuļu darbību. Tagad vairs nē, bet vēl dažus gadus atpakaļ daudzi kenijieši skrēja bez apaviem. Taču skrienot tik daudz un bieži... Lai gan tagad pat ir firma, kas ražo apavus, kuri ir kā zeķe. Tādā veidā tiek iegūts basas kājas efekts, taču pēda tiek pasargāti no akmeņiem vai dažādiem citiem ceļa nelīdzenumiem.
Droši vien tā ir pareizi. Galu galā mēs taču piedzimām bez apaviem. (Smejas) Skriet mēs mākam jau kopš dzimšanas. Skriešana nav apgūta vai izdomāta prasme, kā, piemēram, peldēšana.

- Bet, vai vismaz treniņu procesā esi kādreiz skrējusi basām kājām?
- Tagad vairs nē, bet agrāk, pirms vairākiem gadiem gadījās skriet bez apaviem. Turklāt pēc dzemdībām man bija problēmas ar pēdu, tādēļ tagad baidos skriet basām kājām.

- Kā notiek gatavošanās maratonam?
- Ir noteikts kilometru daudzums, kas ir jānoskrien. Gatavojoties sacensībām tie ir aptuveni 200 kilometri nedēļā, bet līdz tam tie ir 130-150 kilometri nedēļā, kad veica anaerobos skrējienus vai koncentrējies uz ātrumu.

- Cik gara bija pēdējā distance, kuru noskrēji pirms Ņujorkas maratona?
- 2. novembrī noskrēju aptuveni desmit kilometrus. Pirms maratona nekad nesēžu mājās uz dīvāna, tas nav pareizi. Pēdējā nedēļā pirms maratona atvēlu sev vienu brīvdienu, kas parasti paiet ceļā. Ja vēlies skriet, tad ir jāskrien. Nebūs tā, ka pēdējās dienās tik vareni atpūtīsies, ka... (Smejas)

- Kāda ir maksimālā distance, kādu esi noskrējusi treniņā?
- 40 kilometri. Pilnu maratona distanci neskrienu un neuzskatu, ka tas ir nepieciešams, lai gan ir skrējēji, kas skrien gan 50, gan 70 kilometrus. Protams, ne jau katru nedēļu, bet gan drīzāk vienu reizi gadā vai pat visā karjerā.

- Kur parasti sanāk skriet - gar jūru vai pa mežu?
- Kad dzīvoju Jūrmalā, tad trenējos šeit, daudz izmantojot Kāpu ielu. Gar jūru skrienu ļoti reti, jo man tas šķiet garlaicīgi. Kad skrienu un redzu, ka kaut kur ļoti tālu ir mērķis, līdz kuram jāskrien, tas mani «nogalina». Man patīk skriet pa mežu, kur neredzu, cik tālu vēl jāskrien. Tas ir psiholoģiski vieglāk. Skrienu arī pa kāpām, visbiežāk uz Slokas un Kauguru pusi. Vienīgais, kas šeit pietrūkst, ir kalni, taču Latvijā jau vispār nav kalnu. Tāpēc reizi nedēļā braucam trenēties vismaz uz Siguldu.

- «Nordea» Rīgas maratona dalībnieku skaits ar katru gadu aug. Vai tu, skrienot Jūrmalā, esi novērojusi, ka pieaudzis to cilvēku skaits, kuri nodarbojas ar skriešanu?
- Jā. Turklāt vecums ir ļoti dažāds - ir gan jauni, gan cilvēki gados un pat ļoti cienījamos gados.

- Vai tevi atpazīst?
- Kad skrienu, mani nevar nepazīt. Mani varētu nepazīt veikalā, taču, kad skrienu, cilvēki mani pazīst un sveicina vai arī atpazīst, bet kautrējas pasveicināt. Visi zina, ka es šeit dzīvoju un savā ziņā jau esmu kļuvusi par ievērojamu apskates objektu.

- Skriešana droši vien ir ne tikai darbs, bet arī hobijs. Ko iegūsti no skrienot pavadītā laika? Vai rodi risinājumus ikdienas problēmām vai vienkārši klausies labu mūziku?
- Skriešanu tikai par hobiju varēju saukt skolas laikos, taču pēc tam skriešana kļuva arī par darbu. Katrā ziņā tas laikam ir labākais salikums - ja dari to, kas tev patīk un padodas, turklāt vari ar to arī nopelnīt iztikai.
Skrienot mūziku nekad neklausos, jo, kad aiztaisi ausis, vairs nedzirdi, kas notiek tev apkārt. Bet apkārt ir suņi, kuri uzskata, ka viņiem ir pie tevis jāpieskrien un jāaposta vai pat jāpagaršo. Kad klausies mūziku un skrien, esi pilnībā atslēdzies no apkārtējās pasaules un nevari laikus noreaģēt.
Kad skrienu kopā ar Sašu, varam parunāties, taču, protams, tikai tad, ja konkrētais skrējiens nav darbs, bet gan vienkārši krosiņš. Godīgi sakot, es neciešu no tā, ka skrienot man pietrūktu mūzikas. Piemēram, Šveicē skrēju vairāk nekā divas stundas un, kad beidzu skriet, sapratu, ka šajā laikā neesmu ne par ko domājusi. Laikam to jau var salīdzināt ar jogu vai meditāciju. Tā ir māka atslēgties un ne par ko nedomāt. Vienkārši skrienu un baudu to, ko redzu un dzirdu - kaut kur čivina putni, kaut kur čalo upīte. Savā ziņā tā ir kaut kāda nirvāna.

- Vai nekļūst garlaicīgi skrienot pa vienām un tām pašām takām?
- Skriešanas galvenais ienaidnieks ir monotonā darbība, jo katru dienu ir viens un tas pats. Vari skriet ātrāk vai lēnāk, taču tā tik un tā būs skriešana. Bērniem vari izdomāt dažādas spēles un stafetes, bet man ir jāsaprot, ka tas ir mans darbs. Jāsaprot, ka, lai skrietu, man ir tieši jāskrien nevis jāspēlē spēles.

- Vai skrējiena laikā kādreiz esi nonākusi pie kādas problēmas risinājumu vai svarīgas atziņas?
- Protams, tādā veidā tiek pieņemti dažādi lēmumi, turklāt skriešanas laikā ir iespēja psiholoģiski visu salikt pa plauktiņiem. Jo īpaši tagad, kad man ir bērns un, esot mājās, man nav laika, kuru varētu veltīt tikai sev. Varētu teikt, ka treniņā arī atpūšos no ikdienas, jo mājās visu laiku ir kaut kādi darbi, bet, kad dodos pie miera, uzreiz aizmiegu. Tādējādi tikai treniņā man ir iespēja padomāt par sevi vai par kaut ko pasapņot. (Smejas) Agrāk grāmatu varēju izlasīt nedēļas laikā, bet tagad grāmatu lasu pat trīs mēnešus.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

24.05.2017
Ienākt apollo.lv