Publiska aģitācija pret psihiatrijas dienestu ir noziedzīga

Apollo
172 komentāri

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) draugu pulciņš no raidījuma «Nekā personīga» nolēma turpināt kampaņu pret ārstiem, tikai šoreiz izvēlējās konkrētu mērķauditoriju – psihiatrus. Psihiatri ir slikti, viņi zāļo pacientus ar stipriem medikamentiem, tāds bija galvenais «mesidžs», ko sniedza raidījums. Tāda neliela sasauce ar Tiesībsarga uzstādījumu, ka Sociālās aprūpes centros pacienti tiekot zāļoti ar stiprajiem nomierinošajiem zāļlīdzekļiem.

Pēteris Apinis

Foto: Edijs Pālens/LETA

Tik liela bija «Nekā personīga» vēlme radīt sensāciju par savulaik psihiatriskajās klīnikās it kā represētajiem disidentiem, ka nomelnoti tika visi psihiatri. Rezultātā pacienti, kas mūsdienās pateicoties līdzestībai ārstējas ambulatori, katru nedēļu apmeklē savu psihiatru, lai koriģētu medikamentus, uzzināja, ka to nu viņiem darīt nevajadzētu. Pateicoties populārā TV raidījuma vēstij, Napoleons pie psihiatra vairs neies. Es domāju mūsdienu Napoleonu, mūsdienu Igaunijas kroņprinci un dažus dievus. Gluži tāpat pie psihiatra vairs neies puisis, kas savulaik murgos ar zobenu nogalināja policistu, neies vīrs, kas saklausījās balsis un nogalināja sievu ar āmuru. Šie pacienti vairs nelietos medikamentus un atgriezīsies slimības akūtajā fāzē.

Šis stāsts sasaucās ar Tiesībsarga atziņu, ka turēt psihiski nestabilus pacientus Sociālās aprūpes namos ir slikti, jo viņiem ir tiesības dzīvot ārpus tiem savā vidē. Taisnība. Un šī pacienta mātei un ģimenei un kaimiņiem ir tiesības, ka šis pacients, parasti sevi uzturēt nespējīgs, dosies mājup. Lai cik tas sāpīgi neliktos, tiesības uz individuālu brīvību ir ne tikai šim pacientam, bet arī viņa radiniekam un kaimiņam.

Mums nav pieņemts kaut pusbalsī runāt par problēmu, ka hroniski slimnieki Latvijā ir, ka viņi nekad nevarēs izārstēties, būt pilnvērtīga sabiedrības daļa, ka līdzekļu mums viņiem nekad nepietiks, sākotnēji izsīks tuvinieku iespējas palīdzēt, bet pēc tam– arī sociālo namu iespējas.

Ārsta un pacienta attiecības gandrīz vienmēr ir triāde – ārsts, pacients un viņa tuvākais radinieks. Nereti kā radinieku šajā triādē mēs varam saprast ģimeni.

XXI gadsimta cilvēks ievērojami retāk saskaras ar priekšlaicīgu nāvi savā ģimenē, taču jebkurš jebkurā brīdī var kļūt par hroniska slimnieka radinieku, kas vienā acumirklī maina šī jebkura plānus un perspektīvas.

Piemēram, vecumā pēc 20 gadiem jebkurš var kļūt par nepilnvērtīga bērna vecāku; pēc 30 gadiem viņa otrā puse var kļūt par hronisku alkoholiķi, ciest no depresijas vai psihosomatiskajām slimībām; pēc 40 jebkurš var kļūt par ar šizofrēniju saslimuša pusaudža vecāku, bet pārkāpuši 50 gadu vecumu un nejaušības dēļ izbēguši no visiem iepriekš aprakstītajiem riskiem, šis jebkurš saņem savu novecojošo vecāku slimības, atmiņas trūkumu un reālu invaliditāti.

Smagas un hroniskas psihiskas slimības gadījumā cieš visi ģimenes locekļi, tiesa gan – slimnieks un viņa radinieki cieš atšķirīgi. Pasaulē daudz aprakstīts pacienta radinieka izsīkšanas sindroms, kas visvairāk skar radiniekus, kuriem ilgus gadus jāatbild par rīcībnespējīgu pacientu.

Un tomēr atgriezīsimies pie mūsu pamattēmas. Vai tiešām psihiatriskajam dienestam būtu jāatbild par visiem cilvēkiem, kas Padomju gados tika ievietoti psihiatrijas slimnīcās, bet vēlāk dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi, kļuva par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem un sadarīja lielus darbus? Daži labi zināmi politiķi savos jaunības gados ilgstoši ārstējušies psihiatrijas slimnīcā, tikai būsim atklāti – galvenokārt lai izvairītos no dienesta Padomju armijā. Visus tolaik šādi par psihiski slimiem atzītus pacientus ar vienu spalvas vēzienu (Saeimas balsojumu) atzīstot par Padomju laika represētajiem, nozīmē arī pretējo – visus Padomju laika represētos (Gulagu un cietumus pārcietušus) ar vienu spalvas vēzienu pielīdzināt pacientiem.

Patiesībā nav zināms psihiatriskajās slimnīcās represēto cilvēku skaits, kā arī nav skaidrs iespējamā reabilitācijas procesa mehānisms. Reabilitējamo personu (pacientu) aicināšana uz ārstu konsīlijiem būs psiholoģiski smaga, bet par akūtām slimības epizodēm (kas notikušas pirms 30–50 gadiem) nevarēs spriest pēc pacienta pašreizējā stāvokļa. Turklāt Ārstniecības likums nosaka, ka jebkurš vērtējums (konsīlijā vai ar dokumentācijas izpēti) iespējams tikai pēc pacienta personiska lūguma. Juristi, vēsturnieki un pat ne Saeimas deputāti vai «Nekā personīgi» žurnālisti ne tikai nevar noteikt vai atcelt diagnozi, bet nedrīkst pētīt šo medicīnisko dokumentāciju.

Bet tas jau ir Saeimas rokās – ar likumu noteikt, ka «Nekā personīga» drīkst piekļūt jebkuram dokumentam, lai cik noslepenots tas nebūtu vai cik ļoti tas kaitētu Fizisko personu datu aizsardzības likuma burtam un garam. Jo tāpat jau raidījums cenšas publicēt ārstu datus, secinājumus izdarot paši par to, ka pacientu pieņemšanas laikā kāds ārsts nevēlējās runāt ar televīziju.

Sagadīšanās pēc profesores Raisas  Andrēziņas pierakstīto pacientu skaitā nebija Olitas Krenbergas vārda, un viņai tika piedāvāts gaidīt rindā. Tieši šo Olita Krenberga nevēlējās un «Nekā personīga» paziņoja, ka profesore no viņas bēguļojot. Tiesa, spriežot pēc abu pušu izteikumiem, akūta psihiatra palīdzība TV žurnālistei nebija nepieciešama. 

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.11.2017
Ienākt apollo.lv