Raimonds Elbakjans: Ja pretinieks nokrīt, padod roku, jo tā ir tikai spēle Attēlu galerija Intervija

Apollo
60 komentāri

«Tos, kurus citi sauc par grūtiem bērniem, es uzskatu vienkārši par enerģiskiem,» intervijas sākumā norāda jauniešu ielu kultūras un sporta kustības «Ghetto Games» vadītājs Raimonds Elbakjans. Šodien, 13. maijā startē jubilejas, piektā «Ghetto Games» sezona, turklāt tieši šodien ir jubileja arī šīs kustības līderim, kurš svin 27. dzimšanas dienu. Raimonda viedoklim ir bijuši un būs gan atbalstītāji, gan oponenti, taču noteikti nav vienaldzīgo, tādēļ viņa teiktajā ir vērts ieklausīties.

- Domāju, ka bērns skaities līdz 14 gadu vecumam, bet pēc tam kaut kas jāsāk saprast. Vismaz tik daudz, lai būtu nojausma, kas pašam patīk un sagādā prieku. «Ghetto Games» sākās ar sportu, bet pēc tam sapratām, ka izpausmes veidam nav nozīmes. Tā var būt dejošana, dziedāšana, zīmēšana... Svarīgākais ir tas, lai no rīta pamostoties viņš to gribētu darīt vēl un vēl. To spriežu pēc sevis, jo atceros, kā 13-14 gadu vecumā gāju gulēt ar divām basketbola bumbām padusēs. Es basketbolu tik ļoti mīlēju, ka varēju trenēties sešas, septiņas stundas dienā, bet pārējās lietas bija otršķirīgas. Ticu, ka tās ir zāles pret dažādiem kaitīgiem ieradumiem, jo tad, kad tu mīli to, ko dari, un tev tas izdodas, automātiski aizej prom no blakus lietām. 
Nevari kādam vienkārši pateikt: «Beidz zagt!», jo arī tajā ir savs action, savas emocijas un adrenalīns. Mums turnīros dalība maksa 16 gadīgiem un vecākiem ir divi lati, bet jaunākiem par 16 gadiem - viens lats, taču arī tad, ja tev tā lata nebūs, tik un tā varēsi spēlēt. Dalības maksa drīzāk ir kā sava veida ziedojums. Esam aicinājuši bērnu namu jauniešus, taču viņi nenāk. Laikam savā ziņā viņi ir izlaisti ar to, ka visi viņiem kaut ko dod un skrien pakaļ. Mēs cīnāmies ar cēloņiem, nevis sekām. Pats esmu bijis vairākos bērnu namos un redzējis, ka šie bērni ir jau ar riktīgu traumu. Turklāt tā kriminālā vide, kas tur ir izveidojusies, kā arī pedagogu nekompetence vai lētticība... Tur nekas nebūs.
Bērnu nama jauniešiem vajadzīgs viens cilvēks, ir jābūt ļoti personiskai pieejai. Nu labi, viena bērnu nama ietvaros vari būt tuvs desmit cilvēkiem, taču ar viņiem visu laiku ir jādarbojas. Tā ir ļoti liela problēma. «Ghetto Games» piedāvā platformu, kur bērniem un jauniešiem izpausties un darīt to tik stilīgā veidā, ka viņiem nav kauns sevi ar to saistīt. Viņš var droši un nekaunoties pateikt: «Es piedalos Getiņā!», jo viņš zina, ka tas ir cienījami. Ja vēl izdodas uzvarēt, tad apzinies, ka es labākais.
Kaut vai basketbolā bijuši neskaitāmi piemēri, kad pat labi zināmi uzvārdi pirmajā reizē atnākuši un nav spējuši uzvarēt. Bring your game, not your name! (Nāc un parādi savu spēli, nevis savu vārdu - angļu val.). Arī pārējos sporta veidos neviens nerespektēs tavu vārdu, savu spēku nāksies pierādīt. Mums nav tiesnešu, tādēļ ir svarīgi nepazaudēt savu cieņu un godu. Ja atceries, bija tāds basketbolists Ingus Bankevics... Tādiem ir vienalga, ko tur domā par viņu kā par vīrieti. Tādiem svarīgāk ir notēlot uzbrukuma piezīmi un tādi simulanti viņi ir arī dzīvē. Tādu sabiedrību sev apkārt es nevēlos redzēt. Gribu, lai vīrieši ir vīrišķīgi un godīgi, spēj atzīt savu kļūdu.

- Nepazīstu tevi tik labi, lai izteiktu apgalvojumus, taču pieņemu, ka daudziem cilvēkiem varētu būt pārsteigums, ka tu šobrīd savā ziņā veic sociālo darbu un centies jauniešus virzīt un pareizā ceļa...
- Daudziem es asociējos ar jaunību, kad mani daudz vadīja emocijas. Varbūt pie vainas ir armēņu asinis un mans temperaments lika ātri atbildēt uz provokācijām. Neļāvu sevi aizskart vai aizvainot, tādēļ nācās cīnīties par savu vietu zem saules. Vienā brīdī pie tā pierodi un tā jau ir norma. Labāk izvēlies iet pa priekšu un dažreiz kādu iebiedēt nekā pieļaut to, ka tevi kāds mīca un spaida pa stūriem.

- Varbūt esi saticis skolotājas un dzirdējis no viņām atzinīgus vārdus?
- Jā, draugiem.lv atsevišķas skolotājas ir rakstījušas un paudušas prieku, taču es atceros kādas viņas bija agrāk. Teiksim tā - es nevērtēju pedagogus Latvijā ļoti augstu. Esmu mācījies sešās skolās, mainījis skolas astoņas reizes un jāatzīst, ka uz vienas rokas pirkstiem varu atcerēties labus skolotājus.
Viena lieta ir iemācīt akadēmiskās zināšanas, kuras ir nepieciešamas, lai nokārtotu eksāmenus, taču tā ir maza daļa no tā, ko pedagogam būtu jāiemāca bērnam vai jaunietim. Ja es nāku uz darbu, tad vēlos to paveikt vislabākajā kvalitātē un man nevar būt attaisnojumi par šķību grozu vai nenostieptu reklāmas baneri. Pedagogi nezin kādēļ aizmirst savu galveno uzdevumu. Nu labi, aizmirstam par mani, es biju smagāks gadījums, bet viņi jau netika galā ar ļoti daudziem. Pietika būt nedaudz citādākam un ... Viņiem neizdevās «atvērt» tos, kuri bija nerunīgi. Tad šie jaunieši pabeidz skolu, viņiem jāiet augstskolā un vai jāsāk strādāt, bet viņi tam nav gatavi, jo viņiem nav iemācīts elementārs dialogs. Pasaulē notiek gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Ir jāiemāca jaunieti uztvert arī dzīves sitienus.

- Bet varbūt tās ir drīzāk vecāku nevis pedagogu funkcijas?
- Pirmkārt, 21. gadsimtā vecāku galvenais uzdevums ir finansiāli nodrošināt bērna izvēles iespējas. Vienam tas izdodas veiksmīgāk, citam ne tik veiksmīgi, taču vairums tiek palaisti skolas gaitās, kur mācāmies 12 gadus. Kāpēc? Uzskatu, ka bērnam ir jāiemācās lasīt, rakstīt un skaitīt, jāsaprot, ka neesi viens uz zemeslodes (ģeogrāfija) un nedaudz jāapgūst vēsture. Bet tad ir jāizvēlas tas, kas viņam visvairāk patīk un jāattīsta savs talants, nevis jāstiepj mācības 12 gadu garumā. Tad veidojās situācija, ka līdz 18 gadiem jaunieši tiek uzskatīti par bērniem. Es no 12 gadu vecuma strādāju pie tēva, mazgāju mašīnas. Manuprāt, 16 gadu vecums ir tas, kad no tevis var sākt kaut ko prasīt. Pat varbūt ne tik daudz prasīt, cik vienkārši jāpanāk, lai līdz 16 gadu vecumam jaunietis pats grib dzīvot. Tad varēsi pateikt, ka, lūk, šī ir obligātā daļa, kuru nosaka sistēma, bet, lūk, šo daļu tu veido pats, attīstot sevi garīgi.
Pieņemu, ka ekonomiskais bums savā ziņā degradēja vecākus. Bērns no rīta aiziet uz skolu, bet vecāki mājās pārnāk ap sešiem, septiņiem. Viņiem atliek divas, trīs stundas. Taču arī vecāki ir cilvēki, kuriem ir sava privātā dzīve, tādēļ drīzāk bērniem izdodas veltīt tikai brīvdienas. Pedagogi ir tie, kuri ir kopā ar bērnu no deviņiem līdz četriem, piecas dienas nedēļā. Šajā laikā tu vari bērnā ielikt fundamentālas lietas, kamēr vecākiem šī iespēja ir krietni mazāka. Cepuri nost tiem, kuri tiešām ir labi vecāki, taču vēlētos lūgt pedagogus vairāk iedziļināties jauniešos un redzēt tālāk par savām brillēm. Droši vien arī viņiem, pirmkārt, jāsāk pašiem ar sevi - jāiemīl sevi, jāsāk sevi vērtēt augstāk un jāiegūst autoritāte bērnu acīs. Ja reiz tu esi izvēlējies šo darbu, tad ir jāapzinās, cik tas ir nopietni. Uzskatu, ka pedagogam ir tikpat atbildīgs darbs kā ārstam. Ja ārsts kaut ko nepareizi izdara, cilvēks var nomirt. Tāpat ir ar pedagoga kļūdām, taču šajā gadījumā cilvēks var nomirt emocionāli.
Tas, ko cenšos paveikt es, ir iedvest jauniešos ticību. Es saku: «Jums nav no kā baidīties!». Ja jums šodien kaut kas nesanāks, tad vismaz zināsiet, kas jums nesanāk. Tā būs jūsu pieredze un jūs zināsiet, kā darīt rītdien. Ja arī rīt nesanāks, jūs zināsiet jau divus veidu kā nevajag darīt. Kļūdas pieļauj visi, taču svarīgākais ir tas, cik tu ieguldi tajā ko dari, jo tieši tāda būs arī atdeve.
Tāpat bieži vien vēl ir jāsaprot, ka darīt nenozīmē izdarīt. Reizēm ejam un darbu, pavadām tur astoņas stundas un pārnākam mājās, jūtoties noguruši. Bet ko tad esam paveikuši? Dažreiz paklausos, ko cilvēki stāsta un saprotu, ka neko viņi nav izdarījuši. Viņi saka, ka ir kaut ko pelnījuši, bet viņi neko nav pelnījuši, jo ir tikai dara nevis izdara. Vari izdarīt labāk vai sliktāk, bet vienkārši darīt - tas nav ieskaitīts.
Tāpēc gribētu, lai pedagogi rūpīgāk paskatītos iekšā šajos cilvēciņos un saprastu ko kuram vajag. Viena sistēma visiem nedarbosies. Pats svarīgākais uzdevums ir iedvest ticību. Ir jaunieši, kuriem daba vai vecāki ir to iedvesuši, bet vairumam šīs ticības pietrūkst.
Latvija ir divu miljonu valsts un tajā visu var mainīt diezgan strauji. Gribētos, lai mēs būtu nevis vienkārši maza un lepna tauta, bet gan tauta ar savu pašapziņu. Mums ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, ko ir paveikuši latvieši. Turklāt es nedalu latviešos un krievos - runāju par Latvijas iedzīvotājiem. Taču diemžēl mēs negribam paslavēt viens otru un atzīt, ka mēs varam. Vajadzētu mēģināt saprast, ka esam radoši cilvēki un mums ir jāizmanto savs potenciāls. Aizbraucot uz Angliju, visi varam atrast darbu. Turklāt neaizbrauc jau labākie. Tad kāpēc kurš katrs var atrast Anglijā darbu? Jo vietējie ir vēl sūdīgāki.
Esam divi miljoni. Gribētos, lai esam maza valstiņa ar ļoti radošiem cilvēkiem, kuri viens otru atbalsta un kuriem ir patriotisms pret valsti un vidi, kurā viņi dzīvo. Diemžēl šodien ne katrs cilvēks var pateikt, ko īsti viņam vajag? Viņš ieliek bankomātā karti un redz tikai skaitļus, bet nesaprot, no kurienes kas rodas un kāpēc. Tas būtu jāmāca skolās, bet pēc tam augstskolās. Pāris dienas atpakaļ runāju ar bijušo klases biedreni par patentiem. Viņa par to māca augstskolā, tādēļ vaicāju, vai viņa var palīdzēt šo to sakārtot. Esmu šo to patentējis, taču vēlējos, lai viņa uzņemas kādu lomu un ir par to atbildīga. Viņas atbilde bija šāda: «Tu zini, es nekad neesmu to darījusi.» (Smejas) Taču tagad ķersimies klāt un viņai tā būs lieliska iespēja to pamēģināt. 
Vēlos, lai Latvija ir ne tikai ekonomiski, bet arī emocionāli bagāta valsts, lai mūs nevarētu nopirkt par pieciem latiem. Izbraukājot pasauli krustām šķērsām, varu secināt, ka mēs neapzināmies, cik mums ir fantastiska daba un klimats, tā vietā spļaujam Dievam acīs, sakot, ka te ir sūda Latvija. Kad es to dzirdu, pārskrien šermuļi. Gribas šo cilvēki aizsūtīt uz Āfriku vai Argentīnu, lai paskatās, kā cilvēki dzīvo tuksnesī. Aizsūtīt uz to pašu Parīzes geto rajonu, Ņujorku vai Angliju, kur uz ielas tev pretī nāk 50 dažādu tautību pārstāvji. Kā tur var justies? Ja tu kaut ko saproti, tad jutīsies nekā. Nu, bet ja neko nesaproti, tad arī nesapratīsi... (Smejas)

- Vai vārda «geto» lietošana nosaukumā nebija risks, jo tas tomēr ir vārds, kas asociējas ar kaut ko negatīvu.
- Jā, šis vārds vēl joprojām atbaida, taču arī es pats nekad neesmu gribējis visiem izpatikt, tādēļ arī ar šo nosaukumu mērķis nav visiem izpatikt. Tas radās pavisam nejauši. Man zvanīja Renārs Buivids un jautāja, kā mēs sauksim basketbola turnīru, kas notiks ceturtdienās. Tobrīd parkā kaut ko vācu un kārtoju, paskatījos apkārt un ieraudzīju uz Pērnavas ielas stāvošās prostitūtas. Arī tagad viņas tur stāv, taču viņu ir palicis mazāk. Nekā nebija, bija tikai ideja. Gribēju sarīkot kaut ko sev un draugiem, tādēļ padomāju, kāpēc gan lai tas nebūtu «Ghetto Basket». Pēc tam šim nosaukumam rādās arī argumenti. Sapratām, ka jauniešiem patīk agresīvs uzrunas veids. Viņiem radās iespaids, ka viņi tiešām ir geto, lai gan patiesībā tur ir sakārtotāks nekā daudzās ekskluzīvās vietās.

- Kāpēc tieši Grīziņkalns?
- Tāpēc, ka pirmos projektus uzsākām kopā ar Ilonu Bičevsku no «Avantis», kura kopā ar Viesturu Koziolu šo parku bija izveidojusi, par ko viņiem milzīgs paldies. Šobrīd strādājot ar pašvaldībām un varas institūcijām redzu, cik nereāli ir kaut ko «izbīdīt», uztaisīt un radīt. Mēs radām visu kaut ko, izņemot to, ko vajag. Nu labi, varbūt 20% ir vajadzīgs un izmantojams, bet 80% gadījumu mēs vienkārši apgūstam līdzekļus. Rīgā ir attīstījušās daudzas pozitīvas lietas, taču, ja runājām par vietām, kur nākt darboties ģimenēm, tad tālāk par spēļu laukumu ar pusotru pievilkšanās stieni nevar redzēt.
Labs piemērs ir ielu vingrotāji, kuriem izdevās izreklamēt savi ideju, kā kaut ko foršu un stilīgu. Esmu aicinājis politiķus veidot kampaņu par to, ka būt veselīgam ir stilīgi, taču līdz šim neesmu saņēmis atbildi. Domāju, ka ir svarīga veselīgā dzīves veida propaganda. Ir vajadzīgi pozitīvie stāsti. Nevis par to, ka Armands Šķēle kaut kur bija redzams piedzēries, bet par to, cik daudz viņš strādāja, lai būtu Armands Šķēle. Pēc tam jau varētu iztirzāt, kas bija lūzuma punkti, kāpēc sākās problēmas? Tas būtu pamācoši pārējiem. Bet priecāties par to, ka viņš nolicis mašīnu invalīdu stāvvietā, pārspriest ar ko viņš ir gulējis un ar ko nav gulējis... Arī viņš ir tikai cilvēks un ieņem pozīciju attiecībā pret sabiedrību.
Es uzskatu, ka sportisti ir varoņi, jo es zinu, cik daudz ir jāstrādā neatkarīgi no tā, cik liels tev ir talants. Lai kļūtu par tādu Sandi Ozoliņu vai Kristapu Janičenoku, ir krietni jāpasvīst. Taču neviens to skaisti nav parādījis. Gribētu parādīt gan profesionālā sporta, gan tautas sporta nozīmīgumu. Padomāt par ideju nevis tikai par to, ka mums jāpārdod kārtējā «Colgate» reklāma, lai gan zināms, ka šī zobu pasta tikai atsvaidzina elpu, bet zobus netīra.
Esam divu miljonu valsts. Ja katrs izdarīsim vienu, divus labus darbus, tad pie mums vēl biežāk brauks un teiks, cik pie mums ir forši.

- Cik saprotu, tad «Ghetto Basket» būs ne tikai Latvijā...
- Jā, mēs plānojam pārdot jau gatavu produktu. Ar pašvaldības atbalstu mums nepietiek. Mēs prasām 25 000 latu, bet mums iedod 3 000 latu... Parkam mums dod vēl 6 000 latu, par kuriem mums ir jāmaksā elektrības rēķini, jāmaksā algas sargiem utt. Skaidrs, ka tas prasa daudz lielākus līdzekļus, kurus piesaistām paši... (Nopūta) Mums pat īsti nav atbalstītāju, jo vairāk vai mazāk mēs nodarbojamies ar reklāmas tirgošanu.
Mums ir skaidrs, ka ar šo produktu varam izmainīt apkaimi, kā arī cilvēku domāšanas veidu. Daudzās valstīs par to ir nopietna interese, mēs braucam un prezentējam. Kaut kā tā sanāk, ka ārzemēs to novērtē, jo viņi tērē pāris miljonus, lai sasniegtu kaut desmit daļu no tā, ko paveicam mēs par 3000 latu. Paldies Dievam, ka mums tas ļoti patīk un varam atļauties tam veltīt tik daudz laika. 

- Vai Lietuvā un Igaunijā notiek kaut kas līdzīgs?
- Nē. Gan vieni, gan otri netiek tālāk par to, lai apgūtu mārketinga budžetu «Snickers» vai «Sprite». Tur nav ne sociālās, ne globālās domas. Ja «Snickers» vēlas iztērēt 10 000 eiro, palīdzēsim to izdarīt. Viņiem galvenais ir šokolādes batoniņu pārdošana, nevis uzdevums mainīt domāšanu vai sabiedrību. Taču mēs pasauli redzam citādāk un gribam to izmainīt uz pozitīvo pusi. Vismaz mums šķiet, ka tā ir pozitīvā puse. Ja raugāmies filozofiski, varbūt tas nemaz nav labi...

- Kas jauns un vēl nebijis ir sagaidāms «Ghetto Games» jubilejas sezonā?
- Vēlamies audzēt kvalitāti - paaugstināt sportisko līmeni. Tāpat ir mērķis ar dažādiem sporta veidiem izbraukāt ārzemju turnīrus, bet klāt nācis regbijs. Līdzīgi kā enerģijas dzērieni esam sākuši vākt atlētu komandu, kas brauks un pārstāvēs «Ghetto» zīmolu pasaulē. Slam dunk konkurss šogad būs nereāls. Būs tādi dalībnieki, kādi vairs nekad Latvijā nebūs.

- Vari atklāt kādi?
- Nevaru gan. Mēs vēlamies panākt to, lai, atnākot uz pasākumu, cilvēki nekad nezinātu, ko viņi ieraudzīs. Mūsu auditorija nāk galvenokārt dēļ pozitīvās, emocionālās ķīmijas un atmosfēras, kādu reti kur var dabūt bez alkohola un narkotikām. Ja nekas nenojuks, tad slam dunk konkurss būs vienkārši nereāls. Tāds nekad nebūs bijis un nebūs.
Pie jaunumiem varu minēt arī sezonas noslēguma pasākumu krastmalā Rīgā. Kopumā paredzēti 70 dažādi pasākumi, no kuriem 45 notiks Rīgā, bet 25 - Latvijas reģionos. Gandrīz katru dienu ir kur skriet un ko darīt.

- Kas ir «Ghetto» burgers?
- Tā ir mūsu ēdināšana. Mēs taisām labākos burgerus Rīgā, vismaz mēs tā domājam. Tie ir ļoti garšīgi un kvalitatīvi. Mūsu uzdevums nav ar tiem nopelnīt, bet gan pabarot mūsu pasākuma dalībniekus. «Ghetto» burgers parādījās jau pirms trim gadiem, bet šosezon pretī Grīziņkalnam vērsim vaļā arī kafejnīcu.

- Cik saprotu, tad arī ēst gatavo nevis profesionāli pavāri, bet gan paši jaunieši.
- Tieši tā. Skatāmies cilvēkus, kuriem tas padodas vislabāk, turklāt recepte nav tik sarežģīta, lai to nevarētu pagatavot paši. Galvenais, lai būtu sakārtotas visas sanitārās lietas. Arī es pats reizēm cepu šašlikus un apkalpoju cilvēkus. Man pašam allaž ir bijis sapnis par savu ēstuvi, vairāk domājot tieši par šašlikiem, jo man tie ļoti garšo. Katrā ziņā ir jāattīsta vieta, kur jaunieši, kas šobrīd nāk kā brīvprātīgie, nākotnē varētu strādāt un attīstīties.

- Bet, kā tad veselīgs dzīvesveids iet kopā ar burgeru?
- Šis burgers ir veselīgs. Tajā ir parasta kotlete un speciāli pasūtam maizīti no dabīgām vielām, kura bojājas trīs dienu laikā. Vēl burgerā ir tomāts, gurķis, salāta lapa un sīpols, bet pats ļaunākais šajā burgerā ir kečups un majonēze. Tomēr no viena šāda burgera jūties paēdis, jo tajā viss ir dabīgs un dzīvs.

- Kāds ir tavs «Ghetto Games» sapnis?
- Jau minēju, ka vēlos, lai Latvija ir emocionāli bagāta valsts. Gribu, lai paši to apzināmies un audzinām spēcīgas personības. Jebkuram, kurš vēlas uzvarēt kādā no «Ghetto Games» pasākumiem vai turnīrā, ir jābūt stipram savā garā. Noteikumi, pēc kuriem sacensības notiek, ir balstīti uz cilvēciskām vērtībām. Ja pretinieks nokrīt, tad padod roku, jo tā ir tikai spēle, bet galvenais ir tava pašcieņa un gods. Ceru, ka šīs lietas šiem cilvēkiem nākotnē var palīdzēt kļūt stiprākiem.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

21.11.2017
Ienākt apollo.lv