Raimonds Vilde: Arī pēdējais solis ir jāsper Intervija

Apollo
12 komentāri

Latvijas volejbola izlases galvenais treneris Raimonds Vilde nelabprāt atskatās pagātnē, lai gan pēdējo reizi volejbolisti Eiropas čempionātā spēlēja 1995. gadā. Jau 2. un 9. jūnijā spēlēs pret Turcijas izlasi Latvijas volejbolistiem būs iespēja atgriezties kontinenta spēcīgāko komandu pulkā. Sarunas beigās novēlu, lai valstsvienībai būtu iemesls pulcēties arī augustā, kad varētu sākties gatavošanās finālturnīram. Vilde tic, ka tā arī notiks.

Raimonds Vilde

Foto: Ieva Čīka/LETA

- Pēdējoreiz Latvijas volejbolisti Eiropas čempionāta finālturnīrā spēlēja pirms 18 gadiem. Cik sen tas ir?
- Tas ir sen. Tolaik pats vēl biju aktīvs volejbolists, lai gan tajā finālturnīrā uzspēlēt nesanāca, jo izmežģīju potīti. Nekas sevišķs atmiņā nav palicis. Uzvarējām tikai vienā setā? Jā, laikam tā bija. Godīgi sakot, neesmu rakņājies pagātnē, jo tam nav būtiskas nozīmes. Jāskatās uz priekšu, nevis atpakaļ. (Smejas)

- Vai 90-to gadu sākumā bija iespējas aizbraukt uz vēl kādu finālturnīru?
- Spēlētāji jau vienmēr ir bijuši, bet to kvalitāte jau ir tīri subjektīvs vērtējums. Cik atceros, tad iespējas bija un bijām tuvu arī uzvarām pār spēcīgiem pretiniekiem, taču allaž kaut kas pietrūka. Bija gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Te pietrūka kāds punkts, te kāds spēlētājs, kurš bija guvis traumu un izkrita no sastāva.

- Vai varam teikt, ka šajā laikā esam bijuši ārā no augstākā līmeņa volejbola aprites?
- Jā, protams. Esam gan mēģinājuši spēlēt Eiropas līgā, kur spēlē kontinenta otrā ešalona komandas, kā, piemēram, Turcija un Grieķija. Taču tas ir dārgs prieks. Tādēļ jāpiekrīt, ka esam bijuši ārā no aprites, ja neskaita kvalifikācijas turnīrus. Nav bijusi iespēja krāt pieredzi šāda līmeņa turnīros. 

- Ko visvairāk tā dēļ esam zaudējuši?
- Droši vien publicitāti, atpazīstamību. Bet, ja runājam tieši spēles ziņā, tad jau minēto starptautisko pieredzi. Jā, daudzi spēlētāji spēlē labos Eiropas klubos, kas piedalās arī starptautiskos turnīros, taču izlasei trūkst pieredzes kā komandai. Citām komandām šāda pieredze ir lielāka. 

- Kas šajos spēlētājos ir tas īpašais, ka tagad esam nonākuši tik tuvu finālturnīram?
- Negribētu teikt, ka jau tagad esam kaut ko paveikuši. Jā, esam tuvāk nekā citas reizes, taču kāda gan starpība - trīs soļi vai viens, pēdējais solis? Tas tik un tā ir jāsper. Kas puišos īpašs? Domāju, ka mums ir labs kolektīvs, kurā nav lielu pretrunu. Komanda ir komanda un tā sastāv no daudz dažādiem cilvēkiem, kuriem ir atšķirīgi raksturi, temperamenti un dzīves uztvere. Šo iemeslu dēļ bieži vien ir grūti komandu izveidot, salipināt kopā. Arī mums puiši ir dažādi, ir arī zvaigznes, taču tās nebojā kolektīvu.

- Ja paskatāmies sastāvu, tad pēc uzvārdiem tas daudz neatšķiras no tā, kas bija pirms dažiem gadiem. Vai varētu teikt, ka valstsvienības kodols ir sasniedzis briedumu?
- Tieši tā. Tagad ir pienācis tas brīdis, kad vajadzētu nākt ārā arī rezultātam. Ja tagad paskatāmies atpakaļ, tad iepriekšējos kvalifikācijas ciklos bieži vien, iespējams, pietrūka šī brieduma izšķirošajos brīžos. Starpība bija maza, pēdējais solītis bija īss, taču kaut kas pietrūka, lai to spertu.
Protams, puiši apzinās, ka izšķirošās spēles ir tuvu un no tām būs atkarīgs, kā mūs vērtēs. Tomēr nevēlos uz to akcentēt pārāk lielu uzmanību. Tās būs tādas pašas spēles. Jā, atbildīgas un nozīmīgas, taču nedrīkst pārspīlēt, lai spēlētāji pārāk nesaspringtu un varētu nospēlēt gana atbrīvoti.

- Ņemot vērā to, ka šī var būt lielā iespēja sevi apliecināt, vai kāda acīs izdevies saskatīt īpašu uguntiņu?
- Brīžiem, jā. Jo īpaši tajos spēlētājos, kuri iepriekš bijuši mazliet pasīvāki un vieglprātīgāki. Tagad atsevišķos brīžos var just, ka viņi ir nopietnāki un motivētāki, kas atspoguļojas arī ikdienas darbā.

- Kādas bija atziņas pēc pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīra, kas lielā mērā bija kā gatavošanās posms spēlēm pret Turciju?
- Nevarētu teikt, ka spēlētāji šo turnīru uztvēra tikai kā gatavošanos. Mērķi sasniegt neizdevās, taču tie nekādā gadījumā nebija treniņmači. Puiši laukumā devās, lai uzvarētu, un nevarēja just, ka viņiem šīs spēles nenozīmēja daudz. Šoreiz drīzāk jāpiesauc totāla neveiksme. Pirmajā setā pret baltkrieviem bijām vadībā ar 24:19, taču tad pretinieku spēlētājs sāka servēt ar nereāliem rādītājiem. Nākamajā dienā viņš kļūdījās katrā trešajā servē, bet tajā setā pret mums pēc kārtas izpildīja sešas lieliskas serves - tad bumba pārvēlās pāri tīklam, tad trāpīja pa līniju, tad uz auta robežas... Galu galā jau paši vien esam vainīgi, taču... Likās, ka ir +5 un katra nākamā izspēle būs pēdējā. Turklāt izmantoju abus minūtes pārtraukumus, pēc otrās serves uzlaidu Austri Štālu aizmugurējā līnijā, bet...
Tas puišiem bija šoks. Mazliet nepatika, ka nevarējām no šī stāvokļa tikt ārā, jo vilšanās bija ļoti liela. Spēle bija laba, viss izdevās, bija pareizā attieksme un te pēkšņi zaudējām setu. Otrajā setā atspēlējāmies no 7:16 un panācām pat 23:22, taču beigās atkal zaudējām ar 24:26. Dabūjām pa degunu. Bet, no gatavošanās viedokļa mačam pret Turciju, varbūt pat labi. Iespējams, ja pret baltkrieviem pirmo setu būtu vinnējuši tik pārliecinoši, kā spēle gāja, tad, iespējams, ar 3:0 uzvarētu maču. Varbūt pēc tā kļūtu pašpārliecināti. Bet tagad kārtējo reizi esam sapratuši, ka jāspēlē līdz galam. Kamēr pēdējā bumba nav skārusi grīdu un svilpe nav atskanējusi, uzvara vēl nav izcīnīta.
Domāju, ka tas palīdzēja noskaņoties mačam pret Igauniju. Spēlētāji bija «uzvilkti». Šī uzvara deva pārliecību, ka, darot savu darbu ar pilnu atdevi, varam uzvarēt.

- Laikam jau nevienam nav noslēpums, ka lielākā problēma izlasei ir servju uzņemšana...
- Jā, tas nav nekas slēpjams. Mums ir savi plusi un savi mīnusi. Pēdējā spēle parādīja, ka pamatsastāvā otrie tempi, visticamāk, būs Ansis Medenis un Lauris Iecelnieks, taču principā mums ir trīs līdzvērtīgi spēlētāji, arī Aivars Petruševics. Katram no viņiem ir savi plusi un savi mīnusi. Vadīšos pēc konkrētām sajūtām un situācijas, kura spēlētāji plusi tobrīd būs svarīgāki. Esmu jau iepriekš teicis, ka Aivars labi nāk laukumā uz maiņu, turpretī pamatsastāvā, ja viņam sākumā spēle neaiziet un neizdodas uzķert ritmu, tad bieži vien viņš neparāda savu labāko sniegumu.
Lai stabilizētu serves uzņemšanu, treniņos pamainīsim spēlētāju izvietojumu. Ja iepriekš treniņos pārsvarā servi uzņēmām pāros, tad tagad pamēģināsim trijniekos. Zudīs intensitāte, taču tā mums pašlaik vairs nav vajadzīga, jo izšķirošie mači jau ir klāt. Planieri varam paņemt arī divatā, bet gremdservju gadījumā vienkārši jāsaprot, kurš un uz kuru pusi kad uzņem. Jābūt sapratnei.

- Kas ir zināms par turkiem?
- No šodienas (saruna notika otrdien - J.F.) videoierakstus sākšu skatīties smalkāk, līdz šim esmu tikai pavirši uzmetis aci. Ir kaut kādi pirmie iespaidi, taču nevēlos par tiem runāt publiski. Kopējā spēle Turcijas izlasei ir laba, komanda sīksti spēlē aizsardzībā.

- Gundars Celitāns teica, ka turki jums izkārtojuši interesantu ceļojumu, jo nāksies Stambulā pavadīt nakti, lai nākamajā rītā dotos uz spēles mājvietu Samsunu.
- Nē, tik traki nebūs. Lai gan Stambulā nāksies panīkt kādas piecas stundas, tomēr starpā vēl būs sestdiena, kad varēsim patrenēties, tādēļ lielu iespaidu tam nevajadzētu atstāt.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

17.11.2017
Ienākt apollo.lv