Rituāli un māņi, kas palīdz eksāmenos

Apollo
0 komentāru

Galvā jāsablīvē daudz informācijas, cīņā par labu vērtējumu visas metodes labas

Studenti un vidusskolu beidzēji pašlaik gatavojas eksāmeniem. Katram savs viedoklis, kad labāk sākt mācīties. Viens uzskata, ka jāmācās visu mācību gadu vai semestri. Citi saka, ka labāk saraut pēdējā brīdi. Katram savas metodes.

Bezmiegs un sīvais

Mārtiņš: «Ja eksāmens nav pārāk nopietns, tad nemācījāmies nemaz. Ja eksāmens nopietns, tad dzērām šņabi un mēģinājām kaut ko palasīt. Parasti uz nopietniem pārbaudījumiem gatavojos kopā ar kursa biedru. Tad nu mēs viens otram priekšā lasījām grāmatas vai klades. Citreiz rakstījām špikerus, citreiz ar telefona palīdzību noorganizējām špikerus jeb priekšā teikšanu, proti, ausī ieliec mazu telefonam pievienotu austiņu un tur tev kāds nodiktē biļeti. Ja par eksāmenu uzzinājām kārtošanas dienā, tad bija grūtāk, jo nebija neviens pozitīva rezultāta nosacījums, proti, nebija dzerts šņabis un nebija bezmiega nakts. Tas garantē piecdesmit procentu neveiksmi. Mūsu fakultātē bija sakarīgi pasniedzēji, jo man izdevās dabūt divas ieskaites divu stundu laikā. Nebūtu nākuši pretī — diploma man nebūtu.«

Pareizais variants

Evija Ozoliņa: «Augstskolu beidzu pirms trīs gadiem, biju saprātīga studente. Studiju laikā nestrādāju, eksāmeniem sāku gatavoties jau nedēļu pirms tam. Katru dienu «iezubrīju» noteiktu daudzumu. Zinu, ka kursa biedri taisīja špikerus brīvajā laikā, jo ikdienā strādāja, uz eksāmenu gāja neizmācījušies ar domu, ka gan jau izbrauks.»

Špikeri rada papildstresu

Anda: «Vienu reizi visu izlasu, ja nu kaut kas galīgi neiet galvā, tad lasu vēlreiz. Kad viss izlasīts, tad ir sajūta, ka arī apgūts, lai arī tā nemaz nav, bet palīdz ticība, ka esi taču lasījis, un pārliecība, ka būs jau labi. Mani kursa biedri daudzas stundas pavada, taisot špikerus, pat veselas grāmatiņas sīkā drukā. Es arī esmu taisījusi, jo pēc špikeru rakstīšanas kaut kas paliek arī galvā. Tomēr šogad vairs tā nedaru: jau tā esmu uztraukusies par to, ka jāraksta darbs, kāpēc man vēl uztraucas, lai špikojot mani nepieķer.»

Vēdina smadzenes

Ingus Sala: «Eksāmeniem nemācos, arī špikerus nekad mūžā neesmu taisījis. Parasti sakopēju visādus papīrus, mācos steigā eksāmena rītā, pārskrienot pāri visai informācijai. Reizēm izmācos pāris dienas iepriekš un pārējo laiku kārtīgi notusēju, atvelku nervus, smadzenes izvēdinu. Ar draugiem nemācos, traucē. Parasti ieslēdzos istabā, uzlieku kādu disku, ielienu gultā un urbjos cauri. Ciest nevaru kaut ko lasīt un atkārtot jau eksāmena norises vietā. Kaitina, ka citi to dara, pārdzīvo un nervozē. Neatceros nevienu reizi, kad es būtu kārtīgi mācījies eksāmeniem, parasti pamācos, ja neesmu trāpījis nevienā lekcijā un nezinu, ap ko lieta grozās, bet citādi visu kaut kā sanāk nokārtot.»

Biedē sevi ar grāmatām

Ilze Tralmaka: «Pirmais solis. Nedēļa pirms eksāmena: kārtīgi izklaidējos, apmeklēju visus saturīgākos tusiņus, labākās filmas, sporta zāli, draugus un citas vietas, uz kurām gribas aiziet. Nervu bendēšanai uz galda redzamā vietā nolieku visus mācību materiālus un grāmatas. Otrais solis (viena vai divas dienas pirms eksāmena, tas atkarīgs no tā, kāds apjoms jāiemācās un cik labi jāiemācās). Iepērku kafiju, noklāju visu papīru un grāmatu kaudzi uz grīdas un vismaz vienreiz visu izlasu. Ik pa brīdim ieturu pusstundu ilgu ēšanas, kafijas vārīšanas, mūzikas ieslēgšanas, kāju kasīšanas un citādas pauzes. Trešais solis: divas stundas pirms eksāmena LU kafejnīcā satiekos ar gudrākiem kursabiedriem un pārrunājam neskaidros jautājumus. Arī šeit atrodam iespēju iestarpināt kūciņu un kafijas pauzes.»

Vakarā nemācās

Ieva Orupe: «Pēdējā sesijā nesanāca mācīties, jo tikko biju sākusi strādāt. Labākajā gadījumā pārlasīju pierakstus. Pēdējā vakarā nekāda mācīšanās nesanāk, jo nevaru tā ar kafiju visu nakti sēdēt.«

Rituāli un māņi

Dana: «Es liku grāmatas zem spilvena pat, ja to bija daudz, bet vēlāk mans puisis mani par šādu paradumu izsmēja un to atmetu. Kad vēl gāju skolā, tad kāpņu telpā bija viens pakāpiens, uz kura nekādā gadījumā nedrīkstēja uzkāpt, ja tas aizmirsās, tad varēja gaidīt ko sliktu. Turklāt man kā nelaimes nesējs skaitījās arī parastais kaķis, ne tikai melnais. Ja tāds pārgāja pāri ceļam, varēju noiet četrus kvartālus atpakaļ un ar līkumu, lai tikai nebūtu jāšķērso «nelaimīgā vieta». Augstskolā iepriekšējā dienā daudz dzērām, tad otrā dienā viss bija vienalga, jo mežonīgi sāpēja galva.«

Šokolāde un kafija

Lelde Tipāne: «Mācīšanos cenšos sākt divas dienas pirms eksāmena, visbiežāk pirmo dienu nobumbulēju. Parasti izrakstu svarīgāko no lekciju pierakstiem vai konspektēju tekstu. Tā vislabāk atceros, jo pati esmu rakstījusi, pasvītrojusi un labi pārzinu tekstu. Kafija ir neizbēgama lielos apjomos, to dzeru visu dienu. Papildus ēdu daudz saldumu: šokolādi, konfektes utt. Vēlāk par vieniem naktī nemācos, lai varētu puslīdz izgulēties. Gultā cenšos atkārtot svarīgāko, bet no rīta pārlasu konspektu.»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv