Roma pret Bizantiju — šaha partija gadsimtu garumā

Apollo
0 komentāru

Atsalums starp pareizticību un katolicismu sākās aptuveni 2. gadsimtāpē Kristus.

Starp kristiešiem, kuri mita austrumos, un tiem, kuri dzīvoja rietumos — Romas impērijā — sākās ilgi un gari teoloģiski strīdi par liturģijām, Svēto Rakstu tekstiem un ticības dogmām. Agrīnās kristietības laikos tie nenozīmēja neko se­višķu, ja nu vienīgi jaunās reliģijas attīstību.

Dro­ši vien pretrunas nebūtu izvērsušās plašumā, ja nesāktos cīņa par ietekmes sfērām — un tieši tā ir aktuāla joprojām. Tā, protams, nav tikai cīņa par varu, īpašumiem un ietekmi, bet arī par cilvēku garīgās pasaules sfēru un pasaules uzskatiem.

Tādēļ attīstījās centrbēdzes spēki — bīskapiem li­kās lietderīgi atdalīt baznīcu no valsts, lai tā bū­tu neatkarīga gan no bizantiskās, gan no romiskās impērijas pārvaldītājiem.

Šobrīd kaut kādā mērā notiek pretējs process — katoļu baznīca vē­las būt saistīta ar apvienoto Eiropu, lai uzsvērtu kristīgo vērtību nozīmi šajā veidojumā, taču pagaidām centrtieces tendencēm nav bijuši lieli panākumi.

Austrumu baznīca sākumā šo procesu vēroja mierīgi, taču, kad pēc trim gadu simtiem Romas pāvests gribēja pakļaut sev visu kristīgo baznīcu, bizantiešu patriarhi sāka protestēt. Un atbildēja: «Vispārējā baznīca var pastāvēt tikai kā atsevišķu vienlīdzīgu baznīcu kopums, katrai no tām dar­bojoties savā reģionā — un patriarhiem jābūt līdz­vērtīgiem. Tāpat kā apustuļiem bija vienādas tiesības. Bet Pētera un Pāvila paaugstināšana nozīmētu — izcelttos, atšķirot no pārējiem.»

Sekoja dziļas domstarpības un strīdi, kuriem nekad nebūtu beigu, ja austrumu patriarhi nesa­skatītu varas centralizācijā kaut ko izdevīgu arī sev. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Bizantijas imperators Hērakleons bija spēku plaukumā un varēja iero­sināt, lai par Romas pāvestu kļūst kāds no austrumu patriarhiem.

Ir zināmi arī gana viltīgu intrigu piemēri, kad tās saindējušas attiecības un pat prasījušas cilvēku dzīvības. Viens piemērs ir šāds.

Kad 638. gadā par pāvestu kļuva Severīns, imperators pieprasīja, lai viņš paraksta nolikumu par pareizticību, jo tā vēlējās Sergijs — austrumu baznīcas patriarhs-un pakļaujas Bizantijas slu­dinātajām idejām. Tās neapšaubāmi bija lama­tas.

Saskaņā ar pareizticīgo uzskatiem baznīcai nav centrālās varas (tā ir līdztiesīgu baznīcu kopums attiecīgajā teritorijā), šāda dokumenta parakstīšana nozīmētu pāvesta atsacīšanos no varas. Severīns atteicās šo prasību izpildīt, bet imperators atriebdamies neapstiprināja viņa pilnvaras Romā. Un katrs, kam ienāktu prātā, varēja gāzt Severīnu no troņa.

Tad arī Romas pārstāvji izgudroja viltīgu plānu. Viņi nosūtīja uz Bizantiju legālus, kuri paziņoja, ka pāvests pēc pārdomu brīža doku­mentu parakstīs. Bizantijas imperators 640. gadā apstiprināja Severīna pilnvaras un ielūdza viņu apmeklēt savu galmu.

«Gājiens ar zirdziņu» bija izdarīts, taču atbildes gājienu imperators tā arī nesagaidīja — pāvests neparādījās. Kad parakstā­mais dokuments nonāca Romā, pāvests tajā pašā vakarā «smagi saslima».

Bīskapi izteica nožēlu, ka Severīns nomiris, tikko apstiprināts par pāves­tu, un par viņa pēcteci izvēlējās… pareizticīgo patriarhu Teodoru I. Tas loloja plānus pārņemt varu gan pār austrumiem, gan rietumiem un bez iemesla izbāra Bizantijas patriarhu Pāvilu II. Im­perators nenostājās nevienā pusē, jo abās bari­kāžu pusēs sēdēja viņa cilvēki.

Attiecības vēl nebija noskaidrotas, kad arī Teodors l saslima ar «nāvējošu kaiti». Un — cik dīvaina sagadīšanās — tas notika pirms pašas sinodes, kurā vajadzēja izspriest šo lietu līdz beigām.

Pa šo laiku Bizantijas tronī iesēdās jauns imperators —Konstantīns II. Sākās jauna politiskā šaha partija. Gājieni ar torņiem, bandiniekiem, zirgiem… Romas pāvesta vietu ieņēma pareiz­ticīgais grieķis, un jukas pieņēmās spēkā, līdz beidzot šo pāvestu apsūdzēja valsts nodevībā un notiesāja uz nāvi.

Lai gan īstenībā Konstantīns nemaz nebija domājis viņu nogalināt, izrādījās, ka tas ir gauži slimīgu pāvestu laikmets — iekams imperators paguva pasludināt galīgo spriedumu, arī šis svētais tēvs «sasirga» un bija pagalam.

Droši vien šaha partijas un slimības būtu turpinājušās, ja nesāktos turku uzbrukums. Šādos gadījumos katoļi un pareizticīgie parasti apvienojās. Protams, šad un tad ķildas atjau­nojās — līdz pat 1054. gadam. Šajā gadā mira pāvests Leons IX, tikko paguvis atbrīvoties no normāņu gūsta.

Bizantijas patriarhs Mihails Cerulārijs bija iecerējis novājināt Romu un apvie­not abas baznīcas. Tomēr legāti abu baznīcu galvgaļa nespēja saskatīt viņu, bet «savu cilvē­ku». Turpmākajos strīdos aizritēja seši gadsimti.

Kad imperators Konstantīns IX ieradās un gribēja izbeigt šķelšanos, Romas legāti nolādēja patri­arhu, bet patriarhs — viņus un arī pāvestu, kura jau trīs mēnešus nebija dzīvajos. Šīs bullas tika atsauktas nesen — 20. gadsimtā, taču uzceltie mūri  joprojām stāv.                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                            

Pretruna starp pareizticību un katolicismu pastāv jau sen — kā siena, kas būvēta astoņpadsmit gadsimtus. Un šis mūris nav kritis šobaltdien — to pierāda pareizticīgo baznīcas reakcija, kad pāvests Jānis Pāvils II vēlējās apmeklēt Ukrainu un Krieviju. Šai atsvešinātībai ir sena vēsture.

Roma pret Bizantiju — šaha partija gadsimtu garumā

www.newacropol.ru

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv