Sējējs: mums Latvijā ir masu hokejs

Apollo
0 komentāru

Ar Rīgas «Dinamo» ģenerālmenedžeri Normundu Sējēju tiekamies dienā, kad oficiāli ir sācies pavasaris. Kā zināms, pavasaris Latvijā ir hokeja laiks, neskatoties uz to, ka «Dinamo» savu dalību Kontinentālajā hokeja līgā ir noslēgusi. Runāt ir par daudz ko, bet sākām par viņa spēlētāja karjeras beigām.

Normunds Sējējs pēc spēlētāja karjeras beigām veiksmīgi turpina darboties ģenerālmenedžera lomā un uzskata, ka punktu hokejam ir pielicis īstajā laikā.

Normunds Sējējs pēc spēlētāja karjeras beigām veiksmīgi turpina darboties ģenerālmenedžera lomā un uzskata, ka punktu hokejam ir pielicis īstajā laikā.

Foto: AFI

- Latvijas hokeja finālā ir iekļuvusi «ASK/Ogre», kuras sastāvā spēlē vairāki pieredzējuši spēlētāji, kas faktiski ir tavi vienaudži - Aleksandrs Kerčs, Vjačeslavas Fanduļs, Andrejs Ignatovičs. Skatoties uz viņiem tagad nenožēlo, ka esi beidzis profesionālā spēlētāja karjeru?

- Zini, bet nē, nenožēloju. Visam savs laiks. Cepuri nost Kerča priekšā, kā viņš tur spēlē. Viņš ne tikai jaunos apspēlē, bet arī savos 42 gados noskrien viņus. Jautājums ir - kā viņi jaunie trenējas? Pie mums jau jaunajiem ir lielas ambīcijas - iedodiet man tikai kaut ko un tā tālāk, bet te Ogres komandā ir īsts piemērs. Tad parādi, ko tu vari. 

- Uzskati, ka no hokeja esi aizgājis īstajā brīdī - ne par ātru, ne par vēlu?

- Nevienu brīdi nenožēloju to, ka beidzu spēlēt. Godīgi jāsaka - nebija motivācijas. Spēlēt Latvijas čempionātā? Vinnēt Latvijas čempiona nosaukumu? Sorry, bet tā man nav motivācija. Es ar «Kurbadu» (komanda, kas spēlē Rīgas atklātajā čempionātā - M.L.) esmu uzvarējis čempionātu. Tas mani apmierina, jūtos priecīgs, ka varu aiziet uzspēlēt ar viņiem. Kaut kur spēlēt augstāk? Es ļoti labi apzinos, ka nekur augstāk es nevarētu spēlēt. Varbūt vēl pāris gadus būtu iespēja kaut kur Eiropā paspēlēt, bet vai tas ir vajadzīgs…

- Internetā nesen lasīju Valda Valtera viedokli un viņš teica, ka varētu atgriezties Latvijas čempionātā kā spēlētājs, bet tad viņam būtu nepieciešams mēnesi patrenēties. Vai tu varētu rīt iziet laukumā kā spēlētājs un aizvadīt izšķirošās fināla spēles?

- Pilnīgi mierīgi. Es skatos Latvijas čempionātu un te nav ne ātruma, ne spēka cīņas. Nu mēnesis man varbūt būtu par maz, bet divus mēnešus aktīvi aizvadot treniņus un nometot kādu kilogramu nost es varētu laukumā pozicionāli nostāties un vairākumu izspēlēt, kā arī atdot piespēles. Kad paskatos, kā šeit spēlē hokejisti, tad secinu, ka spēlēt varētu, bet uzskatu, ka tas man absolūti nav vajadzīgs. Ja paņemam un paskatāmies, kur tie spēlētāji, kas tagad spēlē, kam viņi ir cauri izgājuši, ko viņi ir sasnieguši - tur neviens nevar stāvēt blakus Kerčam, Fanduļam, tam pašam Ignatovičam, Tambijevam, vai, piemēram, Harijam Vītoļiņam. Jaunajiem es varu novēlēt tikai censties kaut ko sasniegt. Un sasniegt var tikai melnu muti strādājot. Tas līmenis, kas mums te ir - no tā ir jātiek ārā, jātiek kaut kur augstāk. Nevajag apmierināties, ka es spēlēju Daugavpilī, Liepājā vai Ogrē utt., un tas ir mans kalngals.

- Salīdzini, lūdzu, kāda bija mūsu hokeja saimniecība, kad tu vēl spēlēji un kāda tā ir tagad, kad esi komandas ģenerālmenedžeris? Noteikti redzi kaut kādas atšķirības.

- Tas atkarīgs, par ko ir runa. Redzi, ja tu man precizētu konkrētāk, par kādu aspektu ir runa, tad es tev varētu atbildēt.

- Daudzi apkārt runā, ka mums nav sakārtota hokeja saimniecība, nav nekādas sistēmas, nav kārtības, bet paši nezinām īsti, ko mums vajag un kas jāmaina, tikai izsakām secinājumus.

- Es domāju, ka īpaši mainījies nav nekas. Kopš tā laika, kad es aizbraucu projām un spēlēju ārzemēs, man bija maz informācijas par to, kas te Latvijā notika. Pēc atgriešanās, kad vēl uzspēlēju «Rīga 2000» sastāvā, domāju, ka lietas ir palikušas uz vietas. Mums ir masu hokejs un amatieru hokejs, vairāk mums nekā nav. Jā, ir ļoti daudz bērnu, nosauksim tās par grupiņām, kuras trenē daudzi, nosacīti sakot, treneri. Neapšaubāmi, starp tiem ir arī ļoti labi treneri, kas savā darbā ieliek sirdi un dvēseli, bet, lai nu kā būtu, bērni nonāk pie šīs robežas 17-18 gadu vecumā, kad ir jādomā - ko tagad darīt. Turpināt spēlēt hokeju tālāk vai mest mieru tam. Jo nav mums tā turpinājuma jaunatnes hokejam. Var jau spēlēt amatieru līgā pēc tam, bet nezinu, cik tas ir nopietni. Tā dēļ ziedot mācības vai izglītību, spēlēt hokeju un domāt, ka tu esi hokejists… Ja tu nevari normālā klubā nopelnīt kārtīgu naudu, tad tam hokejam nav jēgas. Nospēlēsi līdz 35-40 gadu vecumam, bet nebūsi neko nopelnījis vai iegādājies. Būsi vienkārši pāris gadus nodzīvojis ar naudu, kas tev ir iztikai, bet nebūs izglītība un tu būsi izmests uz ielas ārā.

- Kas pie tā ir vainīgs, ka jaunajiem hokejistiem nav īsti kur turpināt savu karjeru pusaudžu vecumā?

- Pirmkārt jau vietējais  čempionāts. Par maz mums to profesionālo spēlētāju. Teiksim tā - par maz augstas klases spēlētāju mums ir. Viens no variantiem turpināt karjeru Zviedrijas, Somijas junioru līgās, tāpat arī ASV, kur var spēlēt un mācīties, bet arī uz turieni tāpat netiksi, vajadzīgas finanses un labas valodu zināšanas. Tur ir spēcīgas junioru līgas, var pilnveidoties, attīstīties un turpināt iet uz augšu. Spēlējot tikai Latvijā pret amatieru komandām, maz iespēju ir tikt uz augšu. Izsisties var tie, kuriem vecāki var atļauties sponsorēt treniņus un tie, kam ir talants. Ne visiem tas parādās 16 gados un agrāk, citiem tas ir 20, citiem 21 gada vecumā, un arī ar talantu vien tālu netiksi, smagi jāstrādā. Bet līdz tam vecumam ir kaut kā jānokļūst.

- Vai nav tā, ka mēs hokejā sākam zaudēt tām valstīm, kurām mēs bijām priekšā, piemērām, Dānijai, Slovēnijai? Es šeit nedomāju tīri rezultātu ziņā, bet izaugsmes procesā.

- Jā, mēs sākam zaudēt, tā ir. Tur ļoti nopietni strādā, valsts liek lielus līdzekļus iekšā, strādā labi hokeja speciālisti, pietiekami labs vietējais čempionāts. Pie viņiem notiek nopietns darbs.

- Runājot par treneriem man liekas, ka viņu Latvijā ir maz, bet pārējie ir fizkultūras skolotāji, kas nodarbojas ar tevis minētajām grupiņām. Kā šajā virzienā mēs varam virzīties uz priekšu?

- Jābūt ir ļoti nopietnai atlasei, vajag cilvēkus, kas ar šiem treneriem strādātu. Nepieciešama būtu treneru skola, kas tiešām šos trenerus gatavo. Ne kurš katrs, kas ir pabeidzis kursus vai treneru apmācību, dabūjis treneru licenci, bet nav izgājis uz ledus un izjutis, ko tas vispār nozīmē, var kļūt par labu treneri. Kā viņš var vispār kaut ko iemācīt? Tu vari likt priekšā savu teoriju, bet nevari bērnam pareizi iemācīt slidot vai pareizi izpildīt metienu. Teorija ir ļoti laba lieta, bet, pirmkārt, to vajag parādīt arī praktiski, lai viņš to var izpildīt. Es varbūt tik skarbi to tā negribēju sākumā teikt, bet kā jau tu piebildi, mums ir daži treneri un pārējie fizkultūras skolotāji jeb sporta skolotāji, lai cik tas arī skumīgi nebūtu un mēs paši to neparko negribam atzīt.

P.S. Pavisam drīz varēsiet arī lasīt intervijas turpinājumu, kurā Normunds Sējējs stāsta par komandas sastāva komplektēšanas niansēm. 


Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

18.08.2017
Ienākt apollo.lv