Sekss uz teātra skatuves

Apollo
0 komentāru

Ar seksu uz teātra skatuves nevienu mūsdienas nepārsteigsi. Bet varbūt tomēr?

dalbera

dalbera

Foto: CC Licence

Tiekdamies savākt pilnas skatītāju zāles izrāžu veidotāji pūlas, reizēm pamatoti, reizēm ne visai, uz skatuves rādīt ko pikantu – kādu plikumu vai pat pašu dzimumaktu. Par TO taču interesējas visi! Arī tie, kas skaļi brēc pret. Tātad sekss ir ielavījies arī uz teātra skatuves. Ne tikai TV ārzemju vai pašmāju ziepenēs, ne tikai kino. Ļaudis vēro lugas ar ainām iz dzīves, kurās tiek attēlots arī visintriģējošākā tās daļa – sekss. Un te nu iespēja izpausties režisora radošajam potenciālam un talantam. Par gaumi, kā labi zināms, nestrīdas un tai pašā laikā plūcas kā traki. Īpaši teātra kritiķi. Cik gaumīgi seksa ainas iestudētas?!

Lai jau kritiķi paliek plūkdamies, viņiem tāds darbiņš, tikmēr Dramaturgu Teātris, kas iestudē vienīgi latviešu dramaturgu lugas, skatītājiem rāda divas Hermaņa Paukša lugas – «Pirmā sniega sindroms» un «Baloža skelets». Abas ironiskas parodijas par dzīvi un seksu, latviešu seksu. Tāpat abas tapušas pēc H. Paukša tāda paša nosaukuma romāniem, kas pirms gadiem tika izdoti. Turklāt režisors šīm lugām ir rakstnieks, dramaturgs, režisors, aktieris Hermanis Paukšs. Mūsu līdzpilsonis, kas neklīrēdamies godīgi pauž savu viedokli par dzīvi un seksu. Jūs taču piekritīsiet, ka vaļsirdība mūsdienās ir reta parādība. Ļaudīm tik ļoti bail būt vaļsirdīgiem: ka tik sāpīgi kāds nenodara pasmejoties! Savukārt Paukšs smejas no sirds un liek smieties arī skatītājiem. Bet par seksu uz skatuves viņš saka tā:

Uz teātri cilvēki vairāk nāk skatīties nevis to, kas notiek, bet gan – kā tas notiek. Mēs zinām, kas notiek slavenākajās Šekspīra, Blaumaņa vai Viljamsa lugās, sižets mūs vairs neinteresē, mēs ejam paskatīties, kā šī luga būs iestudēta kārtējā teātrī.

Aktieru darbība uz skatuves var būt gandrīz «kā dzīvē», bet varbūt ļoti «teatrāla». Ja sekss uz skatuves starp aktieriem notiks pa īstam, tad tas būs naturālisma stils. To izmanto ļoti reti. Gan tāpēc, ka publisks sekss neatbilst mūsu kultūras tradīcijām, gan arī tāpēc, ka mākslai ne visai piestāv dokumentāls dzīves atainojums. Lai cik skaistas būtu fotogrāfijas, glezniecība tomēr tiek vērtēta nesalīdzināmi augstāk pat par mākslas foto. Pagājušā gadsimta 60. – 70. gados Rietumos parādījās teātri, kur sekss uz skatuves notika pa īstam, taču ilgi tie publiku nespēja piesaistīt.

Principā ir iespējams izveidot mākslinieciski pilnvērtīgu izrādi, kur sekss notiek pa īstam, taču tas prasītu milzu pūles, jo, lai izrāde būtu interesanta, tajā darbība parasti notiek nesalīdzināmi ātrāk nekā dzīvē, bet dabiskos procesus īpaši paātrināt nav iespējams. Turklāt naturāls sekss ir tik iedarbīgs, ka ievirza publikas uztveri fizioloģiskās sliedēs, taču mākslā ir arī citi būtiski svarīgi slāņi. Tāpēc sekss uz skatuves parasti tiek risināts nosacītā – «teatrālā» – veidā, līdz ar to publika izjūt mazāku fizioloģisko kairinājumu un uztverē paliek vieta arī intelektuālai un estētiskai baudai.

Visbiežāk sekss uz skatuves tiek rādīts kā jutekliska deja. To var parādīt arī ar ēnu teātra paņēmieniem. Sekss uz skatuves var notikt pantomīmā. Seksu var nodemonstrēt ar dažādām skaņām, atbilstošu mūziku, dziesmu. Aktieri var imitēt seksu, atrodoties tādā pozīcijā pret skatītājiem, ka tie nemaz neredz to, ka patiesībā tiek mānīti. Vārdu sakot, iespējas teātrī parādīt seksu ir visdažādākās, galvenais – teatrāli domāt.

Ja sekss ir atrisināts negaidītā un interesantā veidā, tad tas skatītājiem sagādā papildus baudu. Kā jau sacīju: skatītāju teātrī visvairāk interesē, kā tas notiek. Un īstā seksā teātrim kaut ko jaunu un negaidītu parādīt būtu ļoti grūti.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

21.08.2017
Ienākt apollo.lv