Siltās un gaišās Ārlavas pansionāta iemītnieku acis Attēlu galerija Pozitīvi

Apollo
2 komentāri

Jāatzīst, ka darbs medijos ir diezgan intensīvs, un katra diena paiet skrējienā uz visām četrām debespusēm vienlaikus – ja ne fiziski, tad pārnestā nozīmē. Informācija, kas salīdzinoši īsā laika periodā ir jāizlaiž caur sevi un jāpārstrādā, ir daudz, tāpēc nereti mēs ieskrienamies tā, ka nepamanām to, kas notiek tepat mums blakus. Tāpēc labi, ka ir svētki, jo tās ir reizes, kad mēs beidzot apstājamies, uz mirkli piesēžam un aizdomājamies. Cits par citu plašākā nozīmē un par to, ko svētki nozīmē katram no mums atsevišķi un visiem kopā. Un mēs allaž nonākam pie secinājuma, ka īsteni un sirdi sildoši svētki ir tādi, kas ir pašu radīti un pēc tam nodoti tālāk. Jo kā zināms – dalīta bēda ir pusbēda, bet dalīts prieks – dubultprieks!

Tieši tāpēc (un ne tikai!) mēs ik gadu rīkojam Ziemassvētku dāvanu akciju, lai kopā ar saviem lasītājiem radītu svētkus tiem, kuriem pašiem dažādu iemeslu dēļ tas varbūt ne vienmēr ir iespējams. Šogad mēs aicinājām «Apollo» un «Pasmaidi» lasītājus kļūt par brīnumdariem un palīdzēt mums sagādāt Ziemassvētku mīļumpaciņas Ārlavas pansionāta iemītniekiem Talsu novadā, kur mīt cilvēki, kam grūti tikt galā ar ikdienu vecuma vai slimību dēļ.

Liels bija mūsu prieks, kad cilvēki jau pirmajā akcijas dienā sāka zvanīt un pieteikties, ka vēlas piedalīties. Katru dienu teju mēneša garumā kopš akcijas izsludināšanas portālā uz redakciju kāds labdaris atnesa pa mīļumpaciņai. Kāds vienu, kāds divas, cits trīs vai vairāk, bet bija arī tādi, kas dāvanas sarūpēja visiem Ārlavas pansionāta iemītniekiem. Un jāatzīst, ka tik lielu atsaucību mēs nudien nebijām gaidījuši!

Ilgi gaidītā diena bija klāt. 19.decembra rītā ar divām «līdz ūkai» piekrāmētām automašīnām mēs devāmies ceļā. Bijām patīkami satraukušies un vienlaikus arī nedaudz nobažījušies, jo īsti nezinājām, ko gaidīt. Kā mūs uzņems? Vai uz mums neskatīsies ar šķību aci kā uz švītīgajiem rīdziniekiem, kuri neko no īstās dzīves nesaprot? Vai ciemakukulis būs gana labs?

Taču visas mūsu bažas acumirklī pagaisa, kad, ierodamies senās muižas ēkas svētku rotā tērptajā koptelpā, mūs sagaidīja siltās un gaišās Ārlavas pansionāta iemītnieku acis. Acis, kurās visās slēpjas bezgalīgs viedums un bērnišķīga dzirksts vienlaikus. Acis, kuras ir redzējušas vairāk nekā mēs visi kopā. Visi bija saposušies – sasukājušies, uzvilkuši savas labākās drānas, dāmas aplikušas krelles vai krāsainus lakatiņus. Varēja redzēt, ka arī viņi ir nedaudz satraukušies.

Kas nu būs?

Jāatzīst, ka tanī brīdī (lai cik tas patētiski arī neizklausītos) nudien apstājās laiks. Mēs stāvējām nedaudz apmulsuši un smaidot vērojām cits citu. Tās ir sajūtas, kuras nav iespējams aprakstīt un nodot tālāk vārdiem. Tas ir jāizjūt pašam. Kā pirmo īsto mīlestību vai pirmo rūgto vilšanos. Tā bija īstena apstāšanās un piezemēšanās. Apzināšanās, kas ir īsts un kas nē. Kam ir vērtība un nozīme un kas tādas pupu mizas vien ir. Acumirklī no galvas pagaisa visi sagatavotie vārdi un izdomātās domas, ikdienas kreņķi un nebūšanas.

Gribējās vienīgi smaidīt.

Smaidi un smiekli arī pavadīja visu mūsu ciemošanās laiku Ārlavas pansijā. Iesākumā nedaudz kautrīgi un ieturēti, pēcāk visi atvērās, skaitīja pantiņus, jokoja un pat vilka cits citu uz zoba. «Vai tad tu tik labi esi šogad uzvedies, ka vecītis tev tik daudz dāvanu atnesis?» Prieks un pārsteigums šo cilvēku acīs bija nolasāmi ik reizi, kad viņi saņēma paciņu ar savu vārdu. Neizpalika, protams, arī prieka asaras. Atzīšos, ka visu šo ciemošanās laiku mums bija stingri jātur sevi rokās, lai publiski neapraudātos – no prieka, no aizkustinājuma, jā, arī no skumjām par dzīves līkločiem, pret kuriem bieži vien esam bezspēcīgi.

Ārlavas pansijā šobrīd mitinās 31 cilvēks. Ne visi ir spējīgi paši par sevi parūpēties – daži ir pavisam guļoši, tāpēc pilnībā aprūpējami, daži pārvietojas ratiņkrēslos, daži sirgst ar Alcheimera slimību, taču gaisotne šai vēsturiskajā namā nebūt nav drūma vai nolemtības pilna. Gluži otrādi – čalošana un smiekli dzirdami nemitīgi.

Dzīvelīgo atmosfēru ar savu rosīgo darbošanos uzpasē – kā viņu te dēvē – «priekšnieks» Jānis Gailītis. Ilgus gadus nostrādājis «ātrajā palīdzībā», nu viņš uztur rūpi par tiem, kuri paši to vairs nespēj. J.Gailītis atklāj, ka uz visu viņš raugās ar humoru un «neko neņem galvā», jo citādāk nemaz nav iespējams. Un viņam tas arī izdodas, jo brīdī, kad pirms pošanās atpakaļ uz Rīgu nevarējām atrast automašīnas atslēgas, izbijusī volejboliste Aina mums smejot sacīja, ka būs vien jāpaliek nakšņot Ārlavā, uz ko priekšnieks iebilda, ka tas nemaz nav iespējams, jo brīvu gultu nav.

Neizpalikām arī bez kurioziem. Devos augšā uz otro stāvu nodot dāvanas Teodoram, kurš uz kopīgo pasēdēšanu nebija ieradies, jo neesot bijusi «laba dūša». Atverot istabiņas durvis, sastapu sirmo, teju 90 gadus veco kungu tērptu tumšas tirkīzkrāsas žaketē sildāmies pie krāsns. Ieraudzījis mani, viņš acumirklī pietrausās kājās un ņēmās skūpstīt manu roku, sakot: «Jaunkundz, jaunkundz, kāds prieks un gods!» Jāatzīst, ka šādus uzmanības apliecinājumus un manieres vis katru dienu negadās piedzīvot, ko Teodoram arī pateicu. Uz to viņš sirsnīgi smejot vien noteica, ka «tiem jaunajiem jau vēl ir jāmācās un jāizaug!»

Un tā arī ir – mums nudien vēl ir jāmācās un jāizaug, lai prastu sevī uzturēt tādu dzīvesprieku un spēju priecāties par mazajām un it kā pašsaprotamajām lietām. Par sarunās un smieklos kopīgi pavadītu laiku, par pašceptām piparkūkām, ar roku zīmētām apsveikuma kartītēm, siltiem vārdiem un laba vēlējumiem. Ne tikai reizi gadā, kad mūsu sirdis gribot negribot kļūst mīkstākas un atvērtākas, bet censties to darīt katru dienu. Pasniegt roku cits citam, pietaupīt pārmetumus un pamācības, un atcerēties, ka kopā mēs varam sasniegt daudz vairāk nekā katrs atsevišķi savā viensētā.

Liels, liels, liels jums visiem paldies, dārgie «Apollo» un «Pasmaidi» lasītāji, ka palīdzējāt mums kopā radīt Ziemassvētku brīnumu! Bez jums mēs to nu nekādi nebūtu varējuši izdarīt! Paldies arī Siguldas Laurenču sākumskolas 1.a klasei, Valdemārpils pilsētas Ārlavas pagasta pārvaldei un Valdemārpils dāmu klubiņam «Skārleta», programmatūras izstrādes un biznesa tehnoloģiju konsultāciju uzņēmumam «RIX Technologies», Dobeles novada Krimūnu pagasta sociālajai darbiniecei Līgai Stepiņai un daiļdārzniecei Albīnai Kokorevičai, kā arī Ilutai, kuri bija sagatavojuši mīļumpaciņas katram Ārlavas pansionāta iemītniekam. Un milzīgs paldies visiem Ārlavas pansionāta darbiniekiem par sirsnīgo uzņemšanu un gardajiem sklandraušiem! Lai labais vairo labo!

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

22.06.2017
Ienākt apollo.lv