Skaidrojums dzejnieka Raiņa «pedofilijas lietā»

Apollo
0 komentāru

Žurnāla «Klubs» jaunais numurs pārsteidza ar sensacionālām ziņām no Raiņa dzīves. Režisors un dramaturgs Viktors Jansons žurnālā «Klubs» lasītājiem darījis zināmas dažādas Raiņa dzīves pikantas lapaspuses un noslēpumus.

Skaidrojums dzejnieka Raiņa «pedofilijas lietā»

Foto: Evija Trifanova/LETA

Noslēpumi ir gan par Pliekšāna pseidonīma saistību ar sātanisko filozofiju, gan Raiņa riebumu pret sievietēm (ko izraisījušas attiecības ar māti?), gan īpašajām attiecībām ar māsu, gan, kā saka pētnieks - «pedofīlijas stīgu».

Piemēram, akcentē Raiņa faktu, ka dzejnieks jau kopš agras jaunības jutis simpātijas un seksuālu dziņu pret māsu Doru.

««Kad viņu dzirdu, man asins šaujas vaigā un prāti reibst. Man tik baisi un tik droši tiek. Viņu tvert, domāt, un karsti bučot. Un cieši pie sevis spiest. Un sidrabpupu miegt. Un atkal ceļos krist, un viņu par dievi dēvēt,» rakstījis Rainis.

«Iespējams, nekādas seksuālas attiecības Rainim ar māsu nebija, nebija tas laiks. Bet dziņa! Tā bija,» raksta «Klubs».»

Jansons skaidro, ka Rainim bijusi interese par jaunām meitenītēm - «Jaunas meitenītes viņš spēja daudz labāk apburt nekā spēcīgu, nobriedušu sievieti. Bet varbūt tas liecina par kādu latentu pedofilisku stīgu.»

Tāpat «Klubā» raksta, ka tad, kad Rainis bijis jau Saimes deputāts, Aspazijai nācies Raini aizstāvēt, lai tas nenonāktu uz tiesas sola par nepilngadīgu meiteņu pavedināšanu.

Jansons raksta: «Viņš pirka meiteni par pilnu taksi, bet neko ar viņu nedarīja. Glāstīja rociņu, pieskārās. Meitenes vēlāk pašas stāstījušas. Rainis bija daudz atvērtāks pedofilijas nosliecēm nekā varētu šķist.»

Raiņa un Aspazijas memoriālā muzeja - vasarnīcas vadītājas Astīdas Cīrules komentārs par žurnāla «Klubs» rakstu:

Kaut gan postmodernisms nāk ar saukli par autora nāvi un teksta uzvaru, ar Raini, liekas, notiek pretējais. Vēlme atklāt slepenus un skandalozus privātās dzīves sīkumus dominē pār viņa daiļradi. Šo vēlmi neapšaubāmi apmierina raksts «Jāņa Pliekšāna slepenā dzīve».

Režisors Viktors Jansons ir harizmātiska personība, kura akcijas un autoru dzīves interpretācijas ir saistošas, pārsteidzošas un interesentus piesaistošas. Viņa priekšlasījumi un dialogi ar skatītājiem rosina paskatīties uz zināmām patiesībām no cita skatu punkta un izraisa gan sajūsmu, gan protestus.

Atšķirīgi tas ir tad, kad šīs interpretācijas tiek piedāvātas pētījuma formā. Materiālā ir daudz faktu kļūdu un pret neargumentētajiem secinājumiem vajadzētu izturēties uzmanīgi. Raiņa dienasgrāmatas ir materiāls, kurš prasa kompleksu skatījumu un atsevišķi ieraksti nedrīkst kļūt par dogmu.

Raiņa emocionālā un jūtīgā daba lietas skata saasinātā formā, krītot no vienas galējības otrā, tādēļ nebūtu pareizi acumirkļa izjūtas vispārināt un pasludināt par absolūtām patiesībām. Vēl viena būtiska lieta atšķir mūsu šodienas sabiedrību no laika pirms gandrīz simts gadiem. Aiz katras sirsnīgas cilvēcīguma izpausmes mēs vispirms cenšamies saskatīt prostitūciju, homoseksualitāti, pedofiliju utt.

Neticami šķiet pieņemt dzejnieka sirsnību pret bērniem, jaunas meitenes ārējā un dvēseles skaistuma apjūsmošanu un prieku par sajūsmu meiteņu acīs, lasot viņa dzeju un dāvājot ziedus.  Tas nekādā ziņā nenozīmē dzejnieka tēla pacelšanu uz pjedestāla. Tikai vieglprātīga mētāšanās ar formulējumiem mūs netuvina patiesajai dzejnieka pretrunīgās būtības izpratnei.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

24.08.2017
Ienākt apollo.lv