Skarbs un dramatisks mātes stāsts: Biju pavirša audzinot, tagad meitai - AIDS

Apollo
26 komentāri

Lai arī šobrīd cīņā pret apreibinošo vielu izplatību sabiedrības uzmanība lielākā uzmanība pievērsta tā saucamajām «legālo» narkotiku bodēm, kas tirgo augu maisījumus, galvenā problēma meklējama iemeslos, kāpēc pusaudži vispār izvēlas un aizraujas ar šo vielu lietošanu. Kādas meitenes mamma jau vairāk nekā astoņus gadus cīnās par savas meitas nākotni, un, vērtējot savu pieredzi, norāda, ka vecāki bieži vien pārāk nevērīgi un neieinteresēti audzina savus bērnus. 

Skarbs un dramatisks mātes stāsts: Biju pavirša audzinot, tagad meitai - AIDS

Foto: QuinnDombrowski, CC BY-SA 2.0

Daigas (mammas vārds mainīts) meita sāka «niekoties» ar zālīti, kad viņai bija 14. Šobrīd viņai ir 23, bet jau ir neskaitāmas sodāmības, viņa sēdējusi cietumā, un ārsti viņai konstatējuši HIV, kas jau pārgājis AIDS stadijā, vēstī Latvijas Televīzijas raidījums «Aizliegtais paņēmiens.» 

«Protams, vislielākā vaina ir manī. Ka es ne tā pratu savu meitiņu izaudzināt. Man bija darbs. Es domāju, ja es bērnu apģērbju, ja es viņu palaižu uz skolu, uz pulciņu. Ja viņš ar kaut ko nodarbojas, tad man viss ir kārtībā. Bet reāli man laika priekš meitas diemžēl nebija pietiekami daudz. Un tas bija tieši tas, kas viņai patiesībā bija vajadzīgs,» stāsta mamma.  

Daiga tikai pēc tam secināja, ka tā aizsegā meita sākusi dubultdzīvi – mātei stāstījusi vienu, bet pati darījusi ko citu. «Kad vakarā atnācu mājās no darba, tad trauki bija nomazgāti, bērns bija mājās, viņš gulēja. It kā ārēji viss bija kārtībā. Bet patiesībā viņa uz skolu jau negāja, uz pulciņu negāja. Es vienkārši to nezināju. Jā, viņa man acīs meloja, stāstīja, ka ir bijusi skolā. Es prasīju, kā viņai gāja, viņa ļoti sirsnīgi visu man stāstīja. Bet izrādījās, ka tas viss bija meli.»

Tagad pēc daudziem gadiem viņa saskata arī citas kļūdas audzināšanā. «Es gribēju, lai meita ir labāka, un es viņai stādīju kā piemēru visu laiku kādu citu, kas bija labāks. Līdz ar to viņa centās tiekties uz ideālu, lai mammas acīs būtu ļoti laba, bet tas bija nepiepildāms ideāls. Līdz ar to, manuprāt, viņa pagura un tad viņa pieņēma to, ka viņa nevar būt tik laba un sāka to dubultdzīvi tēlot. (..) Es vēl tagad atceros, ka bija tās atzīmes, ka meitiņa atnesa mājās sešinieku, tad es teicu, kāpēc seši, kāpēc nav deviņi?»

Daiga, esot vientuļā mamma, daudz strādājusi, meita dzīvojusi savu dzīvi. Narkotikas, bezrūpīgas jauniešu kompānijas un kā kulaks uz acs – meita iemīlējusies arī kādā vecākā puisī, kurš jau par narkotiku izplatīšanu bija pabijis cietumā.  

Kad māte to visu atklāja, sekoja audzināšanas darbi, psihologu apmeklējumi, meitas dievošanās un solījumi laboties, kurus atkal nomainīja pēkšņas pazušanas no mājām. 

Sekoja kriminālprocesi, jo tālāk jau atklājās, ka narkotiku naudas meklējumos, viņa pieķerta zogam «Drogās» un citos veikalos. Uz tiesas sēdēm negāja, bēguļoja, baidījās.    

«Patiesībā es ļoti gaidīju, kad viņai paliks 18. Es negribēju to atbildību. Es gribēju ātrāk no viņas tikt vaļā. Bet ar to viss nebeidzās. Tagad viņai ir 23 gadi, un es tāpat jūtos savā veidā atbildīga par viņu,» atklāj mamma.  

Daiga nepadevās, centās pārliecināt meitu ārstēties, taču viss kā pa celmiem. Te grib un sola, te atkal pazūd. Tomēr pēc diviem gadiem, likās, viss beidzot ir atrisināts. Daiga atradusi dzīvesbiedru, un visi apmetušies netālu no Rīgas, lai meitai nebūtu galvaspilsētas un bijušo draugu kārdinājumi. Pāris reizes gan viņa aizmukusi, bet atgriezusies. Un tomēr...  «Bija tā, ka es vienā dienā uzzināju, ka manam vīrietim, civilvīram ir mīļākā. Un pēc kāda laika es uzzināju, ka tā mīļākā ir mana meita. Tas bija ļoti smagi. Tad es uzzināju arī to, ka meitai ir HIV.»

Daigai, atšķirībā no meitas, paveicās, HIV analīzes uzrādīja, ka viņa ir vesela, taču tobrīd tas bija mazs mierinājums.   

«Pēc visiem šiem notikumiem es sapratu, ka es nespēju dzīvot kopā ar savu meitu un arī sapratu, ka man ir jādzīvo kopā, jo viņai ir 17 ar pusi gadi, tātad viņa nav pilngadīga. Es biju iedzīta tādā kā strupceļā. Un es zvanīju uz tādu pusaudžu rehabilitācijas centru un man atbildēja, ka viņai ir tikai pusgads līdz 18 gadiem, un viņi nevar viņu pieņemt. Zvanīju uz pieaugušo rehabilitācijas centru un man atbildēja, diemžēl mēs nevaram viņu pieņemt, jo viņai vēl nav 18. Rezultātā man nebija, kur viņu likt. (..) Es nespēju ar viņu dzīvot un es nezināju, kā to atrisināt. Tajā brīdī viņa aizbēga. Tajā brīdī patiesībā es priecājos,» stāstījusi Daiga.

Atceroties visu pārdzīvoto, Daiga arī secina, ka pēc bērnu meliem par savu atkarību melot sāk arī viņu vecāki, nepieņemot situāciju, cenšoties noslēpt šo ģimenes lietu, jo jārēķinās ar sabiedrības un arī valsts iestāžu neiecietību.   

«Es strādāju veikalā kādu brīdi un meita tāpat nāk uz veikalu un nāca un palīdzēja pat fasēt preces. Tad vienā brīdī, kas teicu, ka viņa varētu nākt biežāk un palīdzēt, nu jā, tad man darba devējs pateica to, ka mums ļoti patīk, ka tava meitiņa nāk, bet šo lietu mēs negribētu viņai atļaut tik atkarības dēļ,» stāsta Daiga. 

Šeit vietā arī ir teiciens – ko sēsi, to pļausi. Vieglprātīgā un paviršā attieksme pret meitu bērnībā Daigai atspēlējās ik uz stūra.  °

«Praktiski tas prasa visu. Tu atsakies no savas dzīves. Ja tavs bērns ir narkomāns, tad tam cilvēkam, ar ko tu dzīvo kopā, tas ir jāpieņem. Kurš to vēlēsies pieņemt? Man, piemēram, dzīvē pat bija tā, ka, vīrietis, ar kuru es dzīvoju kopā, pateica, ka viņš ļoti vēlas dzīvot ar mani, bet nevēlas dzīvot ar manu meitu. Tīri cilvēcīgi jau to var saprast. Jo kuram tad vajag problēmas,» viņa atklāj.

Tikt galā ar situāciju Daigai palīdzēja baznīca, arī meita šobrīd turpina iziet dažādas ārstniecības programmas par baznīcas naudu. Narkotikas nelieto jau pusgadu, bet HIV diemžēl ir pārgājis AIDS stadijā. 

«Ir ļoti smagi pieņemt to, ka viņa droši vien aizies ātrāk par mani un to ir grūti pieņemt. Par lietošanu es vienkārši cenšos nedomāt, jo tas ir skaidrs, ja viņa atsāks lietot, viņa vienkārši nomirs un viss,» nosaka Daiga. 

Raidījums arī atklāj, ka vecāki par to, ka bērns lieto apreibinošas vielas, caurmērā uzzina tikai pēc gada, kad, iespējams, jau ir iestājusies atkarība. Kā raidījumā savukārt norādījis psihoterapeits Viesturs Rudzītis teiktā, riska grupā ietilpst visi tie bērni, kas, tā teikt, ir «ar atslēgām», proti, kuri pēc skolas paši nāk mājās un līdz vakaram par viņiem neviens daudz neinteresējas. Viņš arī norāda, ka valstij šobrīd nav skaidras politikas, kā palīdzēt ģimenēm, kurās konstatētas kādas problēmas, jo it kā atbildīgo ir daudz, bet tajā pašā laikā konkrēti nav nevienas atbildīgās iestādes.       

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

26.09.2017
Ienākt apollo.lv