Sotnieks: Pēc regulārās sezonas atvaļinājumu nebiju ieplānojis Intervija

Apollo
17 komentāri

Rīgas «Dinamo» komandas aizsargs Kristaps Sotnieks atzīst, ka līdz šim Nadežda (cerība - krievu. val.) viņam asociējusies tikai ar sieviešu vārdu. Šosezon šis vārds ir ieguvis citu kontekstu un kļuvis par apliecinājumu neizpildītiem mērķiem KHL regulārajā čempionātā. «Domāju, ka tas, kam šosezon esam izgājuši cauri, viss šis murgs mūs būs padarījis tikai stiprākus,» uzskata Kristaps. Par «Dinamo» līdz šim neveiksmīgāko sezonu, motivāciju Cerību kausā un Latvijas izlases uzvaru olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā - lasiet šajā intervijā.

Kristaps Sotnieks

Foto: Edijs Pālens/LETA

- Vai pašam nešķita dīvaini, ka sezonas beigās tika pieņemts lēmums aizvadīt Cerību kausa izcīņu, tādējādi sezona tika pagarināta par vēl vismaz divām spēlēm.
- Kad līdz sezonas beigām bija atlikušas trīs, četras spēles, bija skaidrs, ka mēs vairs netiksim Gagarina kausa izcīņā, tādējādi sezona principā ir «izgāzusies». Cerību kausa izcīņa tomēr ir vēl viena iespēja parādīt līdzjutējiem - nav tā, ka mēs necenšamies un mums viss ir vienalga, kā bija izteikušies daudzi hokeja eksperti. Tā nekad nav bijis un pēdējās spēlēs to pierādījām. Punkti mums vairs neko neizšķīra, taču cīnījāmies dēļ tiem cilvēkiem, kas bija atnākuši noskatīties spēli. Tagad mums ir iespēja apliecināt, ka viss nebija tik slikti, kā to rāda turnīra tabula. Protams, sajūtas nevar salīdzināt ar tām, kādas ir Gagarina kausa izcīņā, kurā neesam iekļuvuši pirmoreiz piecu sezonu laikā, taču kā ir, tā ir.

- Klau, bet varbūt kāds jau bija pasūtījis lidmašīnas biļetes, lai pēc sezonas dotos atvaļinājumā, bet te pēkšņi - vēl jāspēlē!
- To es nemācēšu pateikt. Droši vien kādam kaut kas bija ieplānots, taču man ne. Turklāt vēl pēc šādas sezonas... Nemaz negribas nekur uzreiz doties. Jā, varbūt tieši vajag, bet neko ieplānojis nebiju. Iespējams, ārzemnieki jau bija izdomājuši lidot mājās, taču konkrēti neko nezinu.

- Un kāda bija komandas kopējā attieksme?
- Ja godīgi, neviens tam īpaši lielu uzmanību nepievērsa. Ja reiz ir jāspēlē, tad ir jāspēlē - tas ir mūsu darbs. Uz katru maču jāsagatavojas un jācīnās. Tas ir hokejs, nevari pateikt, ka tagad uzvarēsi vienu vai divas spēles, tomēr jāatzīst, ka pēc pēdējiem mačiem atmosfēra ģērbtuvē ir daudz labāka. Kamēr bija astoņu zaudējumu sērija, klājās grūti. Ģērbtuvē visi bija tādā stāvoklī, ka neviens nesaprata, kā iemest golu vai vinnēt spēli.

- Divas uzvaras pēc kārtas nebijāt izcīnījuši kopš septembra vidus. Gaidīšana izvērtās ļoti ilga...
- Uzvaru bijis tik maz, ka šķiet - visa sezona ir vieni zaudējumi. Ir mainīti gan treneri, gan virknējumi, kas tik nav mainīts, taču nekas nelīdzēja. Kas zina, ja tagad vēl būtu bijusi iespēja pacīnīties par vietu play-off, varbūt klātos citādāk, jo daudziem spēlētājiem dalība Latvijas izlasē Soču olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā deva pārliecību par saviem spēkiem.

- Maskavas «Spartak» slovāku leģionārs Branko Radivojevičs Cerību kausu nosauca par lūzeru kausu un teica, ka šajās spēlēs nebūs motivācijas...
- Var jau visādi izteikties, taču par to nav jādomā, ir jāiet un jāspēlē. Lūzeru kauss? Bet, kurš tad vainīgs pie tā, ka tajā jāspēlē? Neviens cits kā paši spēlētāji. Neviens neliedza izcīnīt vietu play-off. Tagad esi tur, kur esi, tādēļ jāspēlē un jācenšas tikt atpakaļ. Kurš būs spēcīgāks, tas arī tiks. Ne tik daudz fiziski, cik morāli. Kurš vairāk gribēs, tas arī uzvarēs.

- Vai šo turnīru jau uztver kā gatavošanos nākamajai sezonai vai tomēr svītra apakšā šai sezonai tiks pavilkta vēlāk?
- Jebkurā gadījumā šis turnīrs nenāks par sliktu, jo priekšā vēl ir pavasaris Latvijas izlasē. Ja nebūtu Cerību kausa, tad pauze līdz valstsvienībai būtu ļoti ilga. Jā, treniņi mums būtu, taču spēles ir pavisam cita lieta. Mēs par nākamo sezonu vēl nedomājam, par to drīzāk varētu domāt vadība, kurai jāvāc sastāvs nākamajam gadam.

- Patika, kā televīzijas tiešraidē pateici - jācīnās par to, lai nav kauns pa ielām staigāt. Vai šosezon tā bija?
- Uz ielas jau neviens klāt nenāks, taču tas ir tas, ko jau minēju iepriekš - cilvēki nāk skatīties hokeju, viņi ir jāciena, tādēļ nevaram atļauties necīnīties. Domāju, ka tieši uz pēdējiem mačiem nāca tie, kuriem hokejs ir sirdī. Paši sapratām, ka viņu dēļ jācīnās, jo kāda gan starpība - pēdējā vai pirmspēdējā vieta konferencē? Bija jāpierāda, ka mums nav vienalga.

- Kas tev pašam šosezon bija visgrūtākais? Vai bija arī kāda iekšējā cīņa ar sevi?
- Visas sajūtas un domas nomāca zaudējumi. Nevarēja vainot kādu konkrētu spēlētāju, jo statistika nebija tik slikta. Taču ripa negāja vārtos un zaudējām spēles ar vienu, divu vārtu starpību. Tādēļ nesanāca pat aizdomāties par savu sniegumu. Galu galā tas bija otršķirīgi, galvenais bija panākt, lai komanda uzvar.

- Komandas sapulces organizējāt?
- Jā. Nav jau tā, ka komandā nebūtu kas runā. Mums ir pieredzējuši spēlētāji. Taču, ja nevari iemest tukšos vārtos, tad... Un nevari visu laiku teikt, ka tev neveicas. Bija mači, kad spiedām pretinieku, bet tad sekoja viena kļūda un pretinieks guva vārtus. Pret labām komandām ir grūti atspēlēties, ja zaudē ar divu vai vairāk vārtu starpību.

- «Dinamo» komandā jau ne pirmo sezonu ir psihologs, turklāt sezonas ievadā bija arī rekreācijas speciālists Arvis Rekets.
- Domāju, ka tas pat vairāk bija noderīgs viņam pašam. Psihologs ir viena lieta, bet viņa lomu definēt bija grūti. Daudzi gāja un daudziem tas palīdzēja, bet daudzi arī negāja. Viss jau tomēr slēpjas galvā. Katram hokejistam pirms mača ir savs rituāls kā gatavoties spēlei, bet te pēkšņi tev jāiet klausīties mūzika. Nesaku, ka tas bija slikti, pamēģināt noteikti vajag, taču, cik daudz tas palīdz, tas jau ir cits jautājums.

- Ja būtu bijusi desmit uzvaru sērija, tad droši vien teiktu, ka ļoti palīdz...
- Nu ja. Ja būtu vinnējuši, tad viss būtu kārtībā, bet, ņemot vērā, ka bija zaudējumi, problēmas tika meklētas jebkur.

- Bet viena lieta gan mani pārsteidza - Kaspars Daugaviņš intervijā «Sporta Avīzei+» atzina, ka komanda pat nespēja sapulcēties kopīgai pasēdēšanai, nu labi, būsim tieši - kopīgai iedzeršanai...
- Domāju, ka tas bija nedaudz pārspīlēti un varbūt viņš netika pareizi saprasts. Tā gluži nebija. Es ticu, ka viņš gribēja vinnēt, taču nebija tā, ka komanda bija sadalījusies grupās un nevarēja sapulcēties uz kopīgu pasākumu.

- Acīmredzot pavadītais laiks Latvijas izlasē ienesa pozitīvu noskaņojumu šīs sezonas bēdīgajā rutīnā.
- Ja, jo tagad izlasē spēlē arī daudz puišu no citām komandām. Bija iespēja satikt savus čomus, kopā uzspēlēt. Citiem jau sezona nav tik neveiksmīga. Varbūt pašiem viss nav tik gludi, tomēr komandas uzvar un tad ir pavisam citādāk. Visi apzinājās, cik šis turnīrs ir svarīgs, turklāt bija jāuzvar visās trīs spēlēs. Nebija pat ne runas par to, ka kādu maču varētu zaudēt.

- Man jau šķiet, ka izlasei nāk tikai par labu tas, ka sezonā puiši spēlē dažādās komandās, bet valstsvienībā ir iespēja atkal satikties un kopā uzspēlēt.
- Jā, tā ir. Kā jau teicu, daudzi spēlētāji nebija ilgāku laiku redzēti, bija forši parunāties. Katrs kaut ko centās parādīt, ko jaunu ir apguvis.

- Vai nebija grūti pārslēgties no «Dinamo» neveiksmēm uz izlašu turnīru, kur obligāti jāuzvar?
- Nē, nebija. Es šo turnīru gaidīju, taču gribējās uzspēlēt (Kristaps visos mačos bija pieteikts kā septītais aizsargs un laukumā devās tikai papildlaikā pret Franciju - J.F.). Protams, bija prieks par komandas uzvarām, tomēr gribējās būt laukumā. Komanda spēlēja ar sešiem aizsargiem un varēju tikt laukumā tikai tad, ja kāds gūst traumu. Nav viegli visus mačus nosēdēt uz soliņa. Viena lieta ir vērot maču no tribīnēm, bet, kad esi blakus komandai, katrā maiņā tā vien gribas izskriet laukumā.  

- Taču tik un tā juties kā daļa no komandas?
- Ja godīgi, tad jā. Sajūtas bija labas, jo komanda bija ļoti spēcīga. Arī sēžot uz soliņa, kopā trenējoties un uzsūcot šo atmosfēru, bija labi.

- Pēc turnīra jautāju [Latvijas valstsvienības galvenajam trenerim Tedam] Nolanam, kāda bija atšķirība starp izlasi pasaules čempionātā un olimpiskajā kvalifikācijā. Treneris atbildēja, ka diena pret nakti. Kā tev pašam šķita?
- Nezinu, vai bija gluži diena pret nakti. Redzi, ja pasaules čempionātā būtu vinnējuši vienu spēli vairāk, tad atkal būtu cita runa. Taču zaudējām un viss bija slikti. Ko gan viņam citu bija teikt? Komanda uzvarēja, turklāt bija tāds kapteinis kā Sandža (Sandis Ozoliņš) - tādi katru gadu neizaug. Mums pagaidām tāds ir viens. Tā arī bija motivācija citiem, sak, ja jau pat viņš spēlē, tad ko gan mums pārējiem vispār domāt.

- Bet, vai tagad nebūs dīvaina sajūta, kad visi sev iekšēji uzdos jautājumu - vai Ozoliņš vēl spēlēs izlasē?
- Man nekā dīvaina nebūs. Tikpat labi tāda pat neziņa var būt par Jāni Spruktu. Es vairāk domāju par sevi un to, lai tiktu sastāvā.

- Vai pats Nolans bija mainījies?
- Domāju, ka nē. Kāpēc tu domā, ka viņš bija mainījies?

- Ja reiz viņš saka, ka komanda bija mainījusies, tad rodas jautājums - varbūt arī viņš pats bija mainījies?
- Nē. Mainījušies bija tikai viņa palīgi, jo vairs nebija mūsējie [Artis Ābols un Viktors Ignatjevs]. 

- 2010. gadā spēlēji izlasē Vankūveras olimpiskajās spēlēs, tādēļ tu laikam ļoti labi saprati, par ko puiši cīnās.
- Tas gan. Olimpiskās spēles nevar salīdzināt ar pasaules čempionātu. Tā ir pavisam cita atmosfēra, jo tev apkārt ir visi labākie pasaules sportisti. Neatceros, vai visas komandas dzīvoja vienā ciematā, taču ar mums bija krievi un slovāki. Kaut vai redzēt viņus ikdienā bija interesanti. Nevar noliegt, ka Olimpiāde ir katra sportista sapnis.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

25.09.2017
Ienākt apollo.lv