Starp varturu «bada maizi» un sociķu «ķiļķeniem ar klimpām»

Apollo
136 komentāri

Atmodas periodā pazīstama Latvijas Tautas frontes aktīviste man pa kluso pavēstīja, ka ārzemju speciālisti skolo tautfrontiešu vadību, lai tā psiholoģiski sagatavo tautu, ka drīz būs drūzmu drūzmām nabagu. Līdztekus mācot, kā panākt, lai ļautiņi savu likteni pieņemtu bez protestiem. Tiesa latviešu reakcija ne ārzemju skolmeistarus, ne viņu vietējos adeptus īpaši nebaidot. Trauksmi raisot Latvijas krievu neprognozējamā rīcība, kuri dzīves līmeņa kritumu varot uzņemt »в штыки» (ar durkļiem). Lai interfrontisti nevarētu čupoties, rūpniecību aizlaidīšot pa skuju taku. Tolaik paziņas vārdiem par bada maizes perspektīvu diez ko nenoticēju. Padomijas mazturība šķita trūcīguma kalngals. Diemžēl par bubuli uzskatītās kapitālisma negācijas šobrīd vērojamas ik uz soļa. Traģiskākais, ka nabadzību caurvij pilnīga bezcerība. Ļaudis vairs netic, ka Dievzemīte jelkad izrausīsimies no posta bedres.

Starp varturu «bada maizi» un sociķu «ķiļķeniem ar klimpām»

Foto: Ieva Lūka/LETA

Apbēdināšu tos, kas ilgās pēc sociālisma raugās uz Krievijas pusi. Mūsu kaimiņzemē valda vēl plēsonīgāks kapitālisms un kliedzošāka nevērība pret darbaļaudīm. Man pamatoti var nepiekrist sievietes, kuras vēlas nevis teorētiski ieņemt 50% vietu uzņēmumu vadībās, bet doties pensijā 55 gados. Krievzemes pensiju likums patiešām ir saudzīgs pret daiļo dzimumu. Tomēr, kā negrozi, ne tur, ne te proletariāts vairs nav hegemons. Neieslīgšu diskusijā, cik liela teikšana strādniekiem bija PSRS, taču padomju lielvalsts bija visu zemju kapitālistu bieds. Pēc sociālisma citadeles sabrukuma globālie naudas dūži žigli ar pašu izraisītas krīzes šķērēm pamatīgi apcirpa ar rocības vilniņu apaugušos Rietumu darba lopiņus.

Vakareiropas sociālisti, kuriem būtu jāaizstāv darba tauta, sen vairs nav sarkani, bet gan varavīksnes krāsas. Geju un lesbiešu labsajūta tiem rūp vairāk par strādnieku labklājību. Eiropas Savienības kreisie maz atšķiras no labējiem. Nomainot viens otru uz politiskās skatuves, šīs politiskās marionetes izredzēto naudas maisu interesēs periodiski apšķērē vai nu nacionālos darba devējus, vai darba ņēmējus. Piedevām kreisie pretēji savu zemju darbaļaužu interesēm atbalsta migrāciju. Lētais darbaspēks atstāj bez darba vietējos strādniekus, kuri nevēlās liekt muguras par sīknaudu. Ar laiku pārsvarā no Āfrikas un Āzijas ieceļojušie migranti paliek nekaunīgi un izvirza ultimātu: «Maksājiet mums pabalstus un lieciet mierā!» Ja sabiedrība nevēlas uzturēt nelūgtos viesus, tie dumpojas un rīko grautiņus. Lai varētu turpināt parazitēt, vēlēšanas tiesības iemantojušie ieceļotāji balso par sociķiem.

Arī Latvijā kreiso jēdziens cieši saistās ar migrantiem, kā nereti dēvē Dievzemītē padomju periodā ieplūdušos okupantus, kolonistus un viņu pēctečus, pārsvarā krievus vai rusificētus cittautiešus. Līdz šim gan viņu priekšstāvji visai kūtri iestājās par kreisām idejām. Palielināt valsts lomu ekonomikā, kas ir viens no sociālisma stūrakmeņiem, migrantu barveži diez ko negrib, jo atrasties pie valsts stūres viņiem pārredzamā nākotnē nespīd. Turklāt krietnu privātuzņēmēju slāni veido kādreizējie kompartijas, VDK un interfrontes pīlāri, kuri nesteidzas zāģēt mežonīgā kapitālisma zaru, uz kura paši sēž. PSRS agonijā šie komunisma cēlāji izmantoja savu statusu un pakampa treknākos kumosus no tautas kopīpašuma katla. Dažiem šis tas atleca no irstošās kompartijas kabatas. Tieši no pārejas posma auga kājas krievvalodīgo partiju un "Parex" šefu īpašai saiknei. Pa starpām Parex banksteri pameta kādu kaulu arī latviskajām partijām. Rezultātā, kad pārītis zināmu baņķieru ar zināma premjera svētību nolaida valsti uz grunti, milzīgo robu budžetā aizlāpīja tautas trūcīgākā daļa – gan reņģēdāji, gan semočku grauzēji.

Līdzīgu scenāriju īstenoja arī citās ES valstīs. Taču Latvijā vienkāršie cilvēki krīzi sagaidīja bez iekrājumiem nebaltai dienai un parādos līdz ausīm. Tādēļ, ja vecajā Eiropā proletariātu vienkārši apcirpa, tad latvju darba zirgiem novilka ādu pār acīm. Milzīgu daudzumu darbarūķu rekrutēja bezdarbnieku armijā, nosūtot darba frontē par 100 latiem mēnesī. Varturi uz ekonomiskā mēra fona turpināja dzīrot un vīzdegunīgi kaunināt simtlatniekus par slikto darba efektivitāti. Kad Ilmārs Poikāns, greizās konsolidācijas matricas Neo, uzdrošinājās atmaskot savtīgo tautas kalpu dubultos standartus, viņam uzrīdīja visu valsts represīvo mehānismu mašīnu. Vienlaikus darba devēji ir atraduši veidu, kā maksāt mazāk par minimālo algu un apiet nodokļus. Darba tīkotājiem liek reģistrēties kā pašnodarbinātām personām, bet pēc tam dēļ bezizejas slēgt līgumus ar uzņēmējiem, piekrītot vergot par grašiem. Naskākie latvzemieši sen devušies darba meklējumos uz ārvalstīm. Šī, visticamāk, neatgriezeniskā aizceļošana turpinās joprojām. Starptautiskais kapitāls īsteno sociālo genocīdu ar vietējo vagaru rokām. Tautiešu ādas ģērētājiem pie varas palīdz noturēties sauksme: «Krievi nāk!»

Redzamākais krievvalodīgais politiskais grupējums «Saskaņas centrs» (SC) sevišķi necenšas kliedēt savu Maskavas rokas tēlu. Pirms iepriekšējām vēlēšanām radās iespaids, ka SC mēģina apvienot dažādu tautību cilvēkus uz sociāldemokrātiskas platformas. Taču Latvijas skaldi un valdi politikas arhitektiem tautu sadarbība nav pieņemama pat eventuāli un tādēļ jāizravē asnos. Tādēļ ar Lindermana piespēli startēja referendums – krievu valodai valsts valodas statusu! Projekta patiesais mērķis bija sarīdīt latviešus ar krieviem, jo par laimi naturalizēto kolonistu skaits neļauj tiem balsošanas ceļā rusificēt Dievzemīti. Tomēr ikvienai no šīs kampaņas-matroškas lellēm bija izteikti pretlatviska būtība. Tas netraucēja SC līderim Nilam Ušakovam uzmesties par šīs akcijas dedzīgāko ruporu, upurējot latviešu vēlētāju balsis uz nacionālā naida altāra. Lai vēstījums kļūtu nepārprotams 16.martā pie Brīvības pieminekļa bijušo leģionāru gājiena laikā tika akceptēta krievu dziesmu aurošana. Taisnības labad jāsaka, ka krievu jaunatne šo jampadraci šogad ignorēja. 9.maijā SC spice vēlreiz atgādināja, ka pārstāv iezemiešu neaicinātos atbrīvotājus. Pakāršanas laukumā ar saskaņiešiem par uzvarētāju lauriem un balsīm konkurēja vēl pulciņš antifašistu.

Tajā pašā laikā SC, neņemot vērā daudzu savu biedru protestus, izveidoja priekšvēlēšanu bloku ar partiju «Gods kalpot Rīgai!», kuras kodolu veido valsts līmenī elektorāta izšūpotas blices darboņi ar blēžu reputāciju. Viņi nesmādē būt vienā laivā ar krievu šovinistiem, ja no tā atlec prāvs skanošais. Rīgas domes vadības kursu labi raksturo par visām varītēm virzītais amonija salpetra termināla projekts Kundziņsalā, kur cieši savijas Latvijas un Krievijas oligarhu intereses. Tādējādi mēs redzam, ka SC sociāldemokrātiskums patiesībā ir ilūzija, ko caurauž krievu šovinisma un latviešu merkantilisma reālijas.

Latvijā atjaunotās neatkarības periodā vēlētāju noturīgu uzticību nav iemantojusi neviena sociāli tendēta latvju politiskā organizācija. Saeimā nav latvisku partiju, kas kaut deklarētu kreisus uzskatus. Reformu partija gan savā programmā ierakstījusi, ka nav labēja partija, taču tālāk ne vārdos, ne darbos nav tikusi. Baigais gads, masveida izsūtīšanas un sociālisma paspārnē veiktā rusifikācija radījusi latviešos dziļu antipātiju pret kreisām idejām. Skepsi pastiprina visjaunāko laiku vēsturē dažnedažādu latvju sociķu iemanīšanās korumpēties, vien bišķīt iebāžot degunu Saeimā vai maļoties pašvaldībās. Tomēr Dievzemītes iedzīvotājiem, lai izkļūtu no dzīvnieku fermas, kurā mūs ieveduši varturi roku rokā ar tik ērto nesamierināmo opozīciju, ir vitāli nepieciešams politiskais SPĒKS, kas iestātos par sociālo taisnīgumu. Turklāt tāds, kurš necīnītos pret Satversmes pamatprincipiem vai par viendzimuma laulībām, nepārvērstu 16.martu un 9.maiju par nebeidzamas pretstatīšanas datumiem, nevestu tautu pret tautu, bet ļaudis kopā pret tumsu. Laikam jau es fantazēju, un šajās vēlēšanās tāpat kā iepriekšējās latvzemiešus gaida nevis baranciņa, bet caurumiņš no tās.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.11.2017
Ienākt apollo.lv