Stāstu konkurss: Tētis bija tik priekšzīmīgs autovadītājs

Apollo
0 komentāru

Pastāstīšu savu stāstu, kas notika pirms daudziem gadiem, lai arī joprojām man ir sāpīgi to atcerēties. Todien bija karsta vasaras diena, man toreiz bija 13 gadi, bet māsai 10. Kopā ar vecākiem mēs bijām nolēmuši doties peldēties uz tuvāko ezeru. Mašīnā bija sakrauts viss izklaidei nepieciešamais, peldrinķi man un māsai, tētim makšķere. Tā kā mums ar māsu tik ļoti patika ņemties pa ūdeni, tad tētis piekrita mūs todien aizvest (jo mammai toreiz vēl nebija tiesību), lai gan viņš bija tikko pārnācis no naktsmaiņas un bija diezgan noguris, viņš nevarēja atteikt manām un māsas suņa acīm, kas raudzījās ar lielām cerībām par saulaino dienu.  

Tā mēs jautrā kompānijā devāmies uz ezeru. Mans tētis kā vienmēr prātīgi stūrēja uz priekšu, kā nekā viņš bija autovadītājs ar daudzu gadu stāžu un iepriekš bija nostrādājis par šoferi. Viņam ikviens ceļa līkums bija pazīstams, un viņš bez problēmām varēja stūrēt pat piķa melnumā. Mēs, braucot ar tēti, vienmēr jutāmies droši. Ezers praktiski jau bija ar roku aizsniedzams, tētis griezās pa labi, la izdarītu pēdējo manevru, bet te pēkšņi sajutu briesmīgu triecienu no kreisās puses, mūsu mašīnā praktiski ne no kurienes milzīgā ātrumā bija ietriekusies mašīna. Es biju šoka stāvoklī un nevarēju aptvert tikko notikušo. Māsa savukārt no izbīļa skaļi raudāja. Izdzirdēju mammas vaidēšanu, bet no tēta nedzirdēju ne skaņu. No netālās mājas ceļa malā jau bija atskrējuši cilvēki, lai mums palīdzētu. Izskatījās, ka mēs ar māsu būtu dzimuši laimes krekliņā, jo mums praktiski neskaitot lielo izbīli nopietnu ievainojumu nebija. Tomēr izskatījās, ka tā nav viss ar mammu un tēti. Tomēr arī šīs situācijas vaininieks bija dzimis laimes krekliņā, jo viņš pats varēja izrausties no automašīnas, turklāt no viņa pamatīgi dvesa pēc alkohola. No netālajām mājām atnākusī sieviete mūs ar māsu mierināja, kamēr neatliekamā medicīniskā palīdzība un policija bija vēl ceļā. Slimnīcā atklājās, ka mammai ir vairāki nopietni lūzumi,  bet mammas stāvoklis nebija kritisks, tomēr tētis bija bezsamaņā un bija komā. Zināju, ka tētis ir cīnītājs, tomēr pēc nedēļas viņa spēka izsīka un viņš mūs atstāja.:(  

Ilgu laiku mani ir mocījusi doma vai bija iespējams novērst šo briesmīgo traģēdiju. Tētis tak bija tik priekšzīmīgs autovadītājs. Vai ja tētis nebūtu bijis tik noguris, varbūt viņš pamanītu joņojošo automašīnu, varbūt ja mēs ar māsu tik uzstājīgu nebūtu lūguši doties uz ezeru, viņš būtu dzīvs....... Tomēr pēc daudziem vainas apziņas gadiem esmu sapratis, ka, lai arī cik priekšzīmīgs autovadītājs tu esi, nevar prognozēt, kad uz ceļa parādīsies kāds cilvēks kuram ir vienaldzīga gan sava, gan apkārtējo cilvēku dzīvība. Tādēļ vienmēr ar visām četrām esmu par tādām akcijām kā «Izguli reibumu», jo noteikti vismaz pāris dzīvības tā tiek izglābtas. Tāpat aicinu būt uzmanīgiem arī priekšzīmīgajiem autovadītājiem, jo, ja arī tu nebrauc reibumā, kāds cits var braukt un apdraudēt tavu un tavu tuvinieku dzīvību.  

Andris, kurš nebrauc reibumā un neļauj to darīt arī citiem

Lasi konkursa noteikumus un sūti savus stāstus uz e-pastu redakcija@apollo.lv   

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Komentētākie raksti

Satiksmes ierobežojumi

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv