Stress — vajadzīgais un kaitīgais

Apollo
0 komentāru

Tas mūs mobilizē, bet tas var arī paralizēt. Kā neļaut stresam tev «sasiet rokas»? Četri gadījumi no dzīves ar psihoterapeita novērtējumu un padomu. Konsultē psihoterapeite Gunta Jakovela.
 
Ikdienā nelielas stresa situācijas mūs lielākoties mobilizē un liek aktīvāk darboties. Patiesībā varētu pat teikt, ka stress ir nepieciešams, lai mēs nejustos kā aizmiguši un lai reaģētu uz notiekošo. Bet – kas vienam neliela stresa deva asumiņam, tas otram galējā robeža, ko ar grūtībām var izturēt. Reakcija uz stresu katram cilvēkam ir ļoti individuāla. Vienā gadījumā stress cilvēku paralizē, padara bezspēcīgu, apjukušu un tādu kā izšķīdušu. Citiem stress liek sapurināties un saprast, ka tagad ir jārīkojas. Piemēram, vienam cilvēkam atlaišana no darba ir pasaules gals, viņš ir pilnīgi apjucis un nespējīgs rīkoties, cits spēj acumirklī mobilizēties un uzsākt jauna darba meklēšanu.

CC Licence

CC Licence

Foto: http://www.flickr.com/photos/22964099@N05/

Stress ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa no tāda viedokļa, ka situācijā, ja stresa nebūtu, mēs daudzas lietas savā dzīvē pamanītu par vēlu, tad, kad tās vairs nevarētu labot. Mēs, iespējams, daudz ko nepaveiktu, dzīvojot tādā rāmumā. Varētu teikt, ka stress līdzinās mūsu dzīves SOS signālam.

Ir cilvēki, kas meklē stresu, jo viņiem šķiet garlaicīgi, ja viss rit gludi un nekas it kā nenotiek. Ja padomā rūpīgāk, tad izrādās, ka šī cilvēka dzīvē notiek ļoti daudz kas, bet viņš ievēro tikai to, kas viņu emocionāli uzkurina. Viņam nepieciešams adrenalīns, lai sajustu, ka dzīvo. Nekam citam nav vērtības.

Un ir pretēji cilvēki, kuri rimti dzīvo, viņiem viss notiek gludi, bet, ja pēkšņi paaugstinās adrenalīna līmenis, cilvēks netiek ar notiekošo galā.

Kaut stresa situācijām ir arī savs pozitīvais pienesums, ar stresu tomēr jābūt ļoti uzmanīgiem. Ilgstoši atrodoties stresā, ķermenis sāk signalizēt – dauzās sirds, ir bezmiegs, parādās agrāk nebijušas sāpes –, organisma aizsargmehānismi un psihe cenšas tikt galā. Arvien pieaugot stresam, pamazām atslēdzas dažādas uztveres un darba spējas. Tāpēc ir ļoti svarīgi pazīt sevi un mācīties tikt galā ar stresu izraisošām situācijām, jāmācās pašam būt sava stresa menedžerim. Cilvēkam jācenšas pamanīt to slieksni, pie kura ir nepieciešama iejaukšanās no malas, brīdi, kad viņš jau ir izdedzis. Stresa situācijās ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk atgūt līdzsvaru. Pirmā palīdzība būtu – aprunāties ar sevi, pateikt sev «stop», atgriezties realitātē un censties risināt situāciju tādu, kāda tā šobrīd ir. Protams, brīdī, kad cilvēku ir pārņēmusi zaudējuma sajūta, ir ļoti grūti ieraudzīt ieguvumu.

  • Nepaniko par panikas lēkmi

«Man gadās situācijas, ka pēkšņi, kad esmu satraukusies, mani pārņem panika, es nekur nevaru atrast sev vietu, esmu gatava trakot, nezinu, kur likties un ko darīt. Man ir sajūta, ka zaudēju pār sevi kontroli un izjūtu neizskaidrojamas bailes. Nav neviena konkrēta jautājuma, kas man izraisītu paniku, tāpēc to pat nevaru izskaidrot. Tas notiek diezgan reti, aptuveni reizi pusgadā. Tādā situācijās es vienkārši apsēžos un sāku dziļi elpot, jo zinu, ka tas pāries, kad nomierināšos,» stāsta Līga (34).
 
Psihoterapeite Gunta Jakovela: «Ja šādas situācijas notiek divreiz gadā, tās var saukt par panikas lēkmēm. Bet uzteicami ir tas, ka šī sieviete lieliski zina, kā ar to tikt galā – viņa atpazīst paniku, apsēžas un dziļi elpo, jo zina, ka tad panika pāries.
Uznākot panikai, tā cilvēku pārņem pilnībā, nereti pat līdz nāves bailēm, un patiešām var iestāties bailes nomirt. Ir arī dažādas fiziskas izpausmes – kļūst slapjas rokas, paplašinās acu zīlītes, paātrinās sirdsdarbība. Situācija var nonākt pat tik tālu, ka tuviniekiem jāsauc ātrā palīdzība. Panikas lēkme ir ļoti nopietna lieta arī tāpēc, ka apkārtējie no šīs situācijas ir ļoti apjukuši. Ir nepieciešams panikas pārņemto cilvēku nomierināt jeb atslēgt, bet bieži vien apkārtējie nemaz nemana, kas notiek.

Katrai panikai kaut kur ir sākums, un tā ir problēma vai traumatiska situācija, kas pastāv jau gadiem ilgi. Sākumā tās noteikti bija parastas stresa reakcijas, kas nu ir pārgājušas panikā. Sākotnējais cēlonis ir tik ļoti apaudzis ar stresu un trauksmi, un kaut grūti pamanāms, panikas iemesls vēl aizvien dzīvo cilvēkā. Šo cēloni sieviete var mēģināt meklēt pati. Kur meklēt? Pacenties atcerēties pirmo reizi, kad tevi pārņēma panika, un to, kas notika tieši pirms tam. Piemēram, kādam cilvēkam paniku izraisa situācija, kad dzimšanas dienas svinībās kāds ir pavairāk iedzēris. Kāpēc? Jo viņam ir traumatiska pieredze ar iereibušiem cilvēkiem, varbūt tēvs bērnībā ir dzēris un viņu sitis, tāpēc nokļūšana šādās situācijās izraisa panikas lēkmi, jo gluži cilvēcīgi ir bail. Ja, sevi analizējot, šādi izdodas ieraudzīt to, kas izraisa nepatīkamas un trauksmainas izjūtas, iespējams, tas ir īstais iemesls. Bet tas var būt noticis ļoti senā pagātnē, tāpēc nav viegli atcerēties, vēl jo vairāk, iespējams, sākotnējā reakcija pret nepatīkamo kairinātāju bija parasts stress, bet ar stresu mēs saskaramies diendienā, un tad panikas īstais iemesls būs pamatīgi noslēpies.

Ja panikas lēkmes atkārtojas tikai divreiz gadā un ir īslaicīgas, varbūt nemaz nevajag meklēt to iemeslu. Pats svarīgākais ir iemācīties ar tām tikt galā, un tas ir iespējams – iemācīties apieties ar paniku. Vislabākais paņēmiens ir apsēsties un dziļi elpot (caur degunu ieelpot un caur muti izelpot), kamēr panika pāriet. Neko citu tobrīd darīt nav iespējams, jo panika nav kontrolējama. Kad lēkme pārgājusi, uzreiz uzdod sev jautājumu – kas nupat ar mani notika? No kā es nobijos? Noteikti pirms panikas lēkmes notika kaut kas, kas izraisīja šo emociju eksploziju. Panikas reizē nekādā gadījumā nevajag koncentrēties uz savu paātrināto sirdsdarbību, pārmēru sasvīdušajām plaukstām un citiem fiziskajiem simptomiem, jo tas paniku tikai vairos, tāpēc ka sirds auļo kā traka, paraujot sev līdzi visu pārējo ķermeni. Sev var palīdzēt, tikai atzīstot savas bailes. Ja gribas ar to tikt skaidrībā, var vērsties pēc palīdzības pie psihoterapeitiem.

Muļķīgākais, ko var darīt cilvēks, kurš piedzīvojis panikas lēkmi (un šādu cilvēku ir diezgan daudz), ir baidīties, ka tā var atkārtoties. Tādās reizēs bailes dzen bailes – ar cilvēku ir noticis kaut kas, ko viņš nesaprot, viņam ir bail, ka tas var atkārtoties. Šādās reizēs pakāpeniski krītas dzīves kvalitāte, jo cilvēks baidās nevis no tās situācijas, kad viņam būs panikas lēkme, bet no tā, ka viņu šāda lēkme vispār var piemeklēt. Cilvēks pats sevi arvien vairāk iedzen baiļu sajūtās, koncentrējas uz sevi, jo visu grib kontrolēt, bet visu izkontrolēt nekad nebūs iespējams, vismazāk jau paniku. Turklāt nav teikts, ka panika atkārtosies, iespējams, tā bija un paliks vienīgā reize.»

Reakcija uz stresu katram cilvēkam ir ļoti individuāla. Vienā gadījumā stress cilvēku paralizē, padara bezspēcīgu un apjukušu. Citiem stress liek sapurināties, saprast, ka tagad ir jārīkojas.

  • Pārvarēt trauksmi, atrodot līdzsvaru

«Es esmu cilvēks, kas ļoti satraucas par citiem, bet pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka dažkārt man tas traucē dzīvot. Piemēram, es zvanu savam draugam, zinu, ka viņš ir atbrīvojies no darba un noteikti var atbildēt, bet viņš neceļ klausuli. Mani pārņem tāds satraukums, ka es ne par ko citu nevaru domāt, tikai par to, ka viņam noteikti ir noticis kaut kas slikts,» stāsta Inita (30).

Psihoterapeite Gunta Jakovela: «Šajā situācijā noteikti ir runa par trauksmi. Ja trauksme pieaugtu tiktāl, ka sieviete vairs nekontrolētu notiekošo, tad būtu runa par paniku. Bet viņa kontrolē, mēģina kaut ko darīt, lai sasniegtu rezultātu, zvana atkal un atkal. Kaut diezgan histēriska un bez atbildes, tā tomēr ir rīcība. Ja zvanīšanai nebūs nekāda rezultāta, trauksme pieaugs. Kas izraisa šādu reakciju? Tās noteikti ir bailes, vēlme kontrolēt situāciju. Turklāt šajā gadījumā ļoti būtisks faktors ir tas, ka cilvēks uzreiz iedomājas un paredz sliktāko – ir noticis kaut kas traģisks. Te gan ir vērts atcerēties, ka sliktais ar labo dzīvē ir puse uz pusi, nekad nekas nav tikai melns vai balts. Viss ir minējumi, kamēr tu neuzzini, kāpēc viņš patiesībā nevar atbildēt. Diemžēl cilvēkiem ir tendence visu laiku uztraukties un domāt, ka nekas labs nav gaidāms. Pastāv arī sabiedrības viedokļa spiediens, ka labi cilvēki ir tie, kuri uztraucas. Parasti tiek uzskatīts, ka tie, kuri neuztraucas, ir ar biezu ādu un vienaldzīgi. Īpaši raksturīgi tas ir sieviešu vidū. Protams, arī vīrieši satraucas, bet ja stress nav pārlieku liels, viņi vairāk spēj izvērtēt situāciju racionāli. Sievietes vairāk ļaujas emociju vilnim, kas viņās uzvirmojis.

Trauksme parasti sākas ar kādu konkrētu izjūtu. Šajā gadījumā tās ir bailes par to, kāpēc draugs neatbild. Bailes ir ļoti spēcīgs trauksmes ģenerators, tā ir cilvēka signālsistēma, bailes mums nepieciešamas, lai izdzīvotu. Tās mūs brīdina par briesmām. Ir cilvēki, kas saka, ka gribētu atbrīvoties no bailēm, bet viņi neapzinās, pie kā var novest baiļu izjūtas zaudēšana. Spilgts piemērs ir mazi bērni, kuriem nav bail ne no kā. Viņi nezina daudzas lietas, piemēram, to, ka pie uguns var apdedzināties, tāpēc apdedzinās. Viņiem nav dzīves pieredzes. Dažkārt dzīves pieredze ir traucējoša, piemēram, traumatiska dzīves pieredze. Bet bailes ir ļoti svarīgas, tās brīdina par briesmām. Cilvēkam ir dots saprāts, lai varētu izvērtēt savas izjūtas un neradīt trauksmainas situācijas brīžos, kad tas ir nepamatoti. Kāpēc tad, kad tu nevari sazvanīt savu draudzeni, tev neienāk prātā, ka viņai noticis kaut kas slikts? Tu nodomā – es viņu vienkārši nevaru sazvanīt. Varbūt tu pat sadusmosies uz draudzeni par to, ka viņa neatbild uz zvanu, kaut viņai visticamāk jābūt mājās.
 
Trauksmi radošās situācijās vajag apzināties realitāti – ko tu šobrīd vari darīt, ja tiešām ir noticis kaut kas slikts? Neko. Tu vari zvanīt vēlreiz, un, ja neatbild, tas nozīmē, ka nevar atbildēt, tas nenozīmē, ka ir notikusi traģēdija.

Kad cilvēks nonāk trauksmainā situācijā, viņa ķermenī pieplūst adrenalīns un rodas sajūta – es esmu ļoti svarīga, ļoti vajadzīga, jo jūtos ļoti satraukta. Daļai cilvēku tad šķiet – jā, tagad es pa īstam dzīvoju, jo manī ir daudz jūtu un emociju, turklāt pēc tam būs, par ko parunāt – kā es satraucos, kāda bija situācija.

Ja trauksme cilvēku pavada katru dienu, ir uzmanīgi jāizvērtē notiekošais, jo ieilgusi trauksme var pāriet gan panikas lēkmēs, gan trauksmainā depresijā, un tā jau būs jāārstē.

Sievietes dažkārt saka – es tāda vienkārši esmu un neko sev nevaru padarīt, mana nervu sistēma ir tāda, ka es visu laiku uztraucos. Es tam nepiekrītu – jebkurš cilvēks savā labā var ļoti daudz izdarīt, ja ne ar saviem spēkiem, tad ar citu palīdzību, ja vien viņš to grib. Var atrast harmoniju un līdzsvaru, var sakārtot sevi. Jo cilvēks ir līdzsvarotāks, jo dzīvē jūtas stabilāk. Un tas nenozīmē, ka, iegūstot stabilitāti, dzīvē vairs nebūs likstu, nebūšanu un traumu. Tas nozīmē, ka cilvēks būs apzinājies savus resursus, līdz ar to pozitīvāk varēs tikt galā ar stresa izraisītām trauksmes situācijām.»

  • Radīta, lai rūpētos? Diez vai

«Man ir raksturīgs tas, ka vēlos visus un visu izkontrolēt, es gribu būt informēta par pilnīgi visu. Vistiešāk tas attiecas uz maniem bērniem – es viņiem regulāri zvanu, lai zinātu, kur viņi ir un ko dara. Cenšos par viņiem rūpēties, pastāvīgi uzmanīt. Mans vīrs pārmet, ka es pārāk daudz rūpējos par bērniem, ka manas rūpes ir uzbāzīgas,» stāsta Aija (36).

Psihoterapeite Gunta Jakovela: «Šī sieviete atrodas pastāvīgās bailēs, taču es nezinu, kas ir šo baiļu pamatā. Visticamāk, to nezina arī viņa pati. Tam var būt simtiem iemeslu. Skaidri redzams ir tas, ka viņa saviem bērniem neuzticas. Viņai varētu arī būt problēmas ar pašvērtējumu – gribas būt pietiekami labai, un rūpējoties viņa jūtas kā pietiekami laba mamma. Bet bailes un trauksme tajā pašā laikā tikai vairojas. Viņa pati saka – es gribu visu kontrolēt, tāpēc viņas centieni jau ir lemti neveiksmei, jo visu izkontrolēt gluži vienkārši nav iespējams. Viņa, protams, var censties visu kontrolēt, bet no tā bojājas attiecības. Arī vīrs norāda uz uzbāzīgām rūpēm, visticamāk, bērni ar to nav apmierināti. Bet – pats galvenais – viņa pati nejūtas pietiekami labi, jo tādas pastāvīgas rūpes prasa ļoti daudz enerģijas. Varbūt uztraucoties viņa jūtas labi, tāpēc ka tas rada sajūtu, ka viņa pilda savu pienākumu, bet tam tiek patērēts tik daudz enerģijas, ka kaut kam citam vakarpusē vairs nepietiek spēka.

Kāpēc sievietes šādi rīkojas? Bieži vien tas ir saistīts ar bērniņa nākšanu pasaulē un slimošanu. Tam, kāpēc sieviete izrāda pastāvīgas rūpes, noteikti var atrast cēloni. Ja pašai tas neizdodas, var lūgt palīdzību psihoterapeitam. Viņa varbūt nejūtas labi savā mātes lomā, bet apzinās, ka ir jārūpējas. Varbūt pati nav saņēmusi pilnvērtīgu aprūpi un tāpēc to dod pārbagāti, jo kompensē arī savu iztrūkumu. Vai arī tieši otrādi – modelis rūpēties ir nodots tālāk no viņas vecākiem, bet pašai Aijai jau ir aizmirsies, ka viņai diez vai patika tas, ka par viņu pārlieku rūpējās.

Kas notiek, ja māte saprot, ka viņai neizdodas izkontrolēt savus bērnus? Emociju amplitūda varbūt diezgan plaša – viņa var just dusmas, tikai ne jau uz sevi, bet uz situāciju. Tā var būt pilnīga sagrāves sajūta, bezpalīdzība par savu nevarēšanu. Tad seko sevis šaustīšana un galu galā sevis norakstīšana. Bērniem augot, parasti pieaug arī vēlme viņus kontrolēt, bet tieši tad to izdarīt ir visgrūtāk, un, ja sieviete saprot, ka to izdarīt neizdodas, tas var novest pat līdz depresijai.

Pateikt, kur ir sievietes izturības robeža, nav iespējams – kāda var pastāvīgi rūpēties visu mūžu, bet cita, apzinoties savu bezspēcību, sabruks pēc pāris gadiem. Jūtām temperatūras nav, to nevar izmērīt kā ķermeņa temperatūru, lai saprastu, kad jāvēršas pēc palīdzības, kad jādzer zāles, lai slimības simptomus pārvarētu. Kā var pateikt, kad sieviete sevi ir izsmēlusi? Zūd apetīte, dzīvē nekas vairs īsti nesagādā prieku, ir grūti izturēt slodzi, rodas dažādas sāpes, sajūta, ka dur sirdī.

Diemžēl arī pašai sievietei pastāvīgas rūpes traucē dzīvot, bet viņa to neapzinās. Protams, ir normāli rūpēties par saviem bērniem, jo kā gan citādi, ja ne ar rūpēm, bērnus var uzaudzināt, bet ir robeža – vai rūpes uztveram mierīgi vai arī skrienam bērnam pakaļ ik uz soļa un cenšamies pasargāt no pilnīgi visa. Es domāju, ka pārmērīgas rūpes ir vecmāmiņas sindroms, jo jaunā paaudze cenšas tā vairs nedarīt, viņi sarunājas un vienojas ar saviem bērniem par dažādiem jautājumiem. Cilvēki tagad ir vairāk informēti, ir mainījies redzējums uz dzīvi, uzticība un paļaušanās uz bērniem ir lielāka.»

Stress ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa. Ja stresa nebūtu, mēs daudzas lietas savā dzīvē pamanītu par vēlu, kad tās vairs nevarētu labot.

  • Krīze rokrokā ar bailēm

«Nesen mans vīrs zaudēja darbu. Tas, protams, radīja stresu mūsu ikdienas dzīvē, jo visa finansiālā atbildība par četriem cilvēkiem (mani, vīru un diviem bērniem) nu gulstas uz maniem pleciem. Kad to uzzināju, neuztvēru kā pasaules galu, bet pēc laika kādā darbdienas vakarā, kamēr atpūtos uz dīvāna, mani pēkšņi pārņēma paniskas bailes – man kļuva karsti, pēc tam auksti, izjutu spiedienu sirds rajonā, bija tāda sajūta, ka tūlīt varētu arī nomirt. Aptuveni pēc pusstundas es nomierinājos, bet tovakar tik un tā nevarēju aizmigt. Tagad mani visu laiku pavada bailes, ka tas var atkārtoties,» stāsta Iveta (35).

Psihoterapeite Gunta Jakovela: «Tā bija izteikta trauksmes reakcija. Iveta noteikti savās domās radīja ļaunāko scenāriju. Kas ir tas ļaunākais vai kur ir slieksnis, kad iestājas šis ļaunākais? Atbilde – vairs nebūs tā, kā bija. Tās ir sēras par aizgājušo. Ja mēs varētu pasērot par to, ko zaudējam, trauksme varētu arī nemaz neiestāties. Šībrīža krīzes apstākļos ir skaidrs, ka daudz kas vairs nebūs tāds, kāds bija. To var apraudāt, var padomāt, ko tu zaudē, bet ir ļoti svarīgi uz visu skatīties pietiekami racionāli un ne pārāk tālā nākotnē. Nevajag būvēt nākotnes vīziju, jo mēs nākotni nezinām. Uz notiekošo jāskatās citādi – vīrs ir zaudējis darbu, viss balstās uz taviem pleciem. Skaties uz to šādi – cik labi, ka tev ir darbs, ka tavi bērni ir veseli. Jā, no kaut kā vajadzēs atteikties, varbūt vairs nevarēs katru gadu braukt ceļojumos, nevarēs katru mēnesi spēlēt boulingu, nevarēs katru nedēļu vakariņot ārpus mājas, bet tās ir sēras par aizgājušo. Šajā grūtajā laikā, kurā mēs pašlaik dzīvojam, cilvēki vairāk gaužas par to, kā nebūs nākotnē, turklāt dara to tādā trauksmes, pat panikas veidā. Jā, ir bailes pazaudēt darbu. Bet ko šīs bailes dod? Vai tāpēc, ka tu baidīsies, būs mazāk iespēju darbu pazaudēt? Nē. Vai ir lielākas iespējas to saglabāt? Arī nē. Ir jāskatās uz šodienu. Var atskatīties atpakaļ – tas bija lieliski, ka mēs kopā varējām braukt ceļojumos. Un mēs varam pasērot par to, ka šobrīd tas vairs nav iespējams, bet atmiņas jau tik un tā paliks. Bet kā būs nākotnē? To jau neviens nezina.

Kas būtu jādara situācijā, kad pārņēmušas paniskas bailes? Jāsakārto domas un sevi, lai atgūtu līdzsvaru. Ja bailes neaptur un sieviete turpina baiļoties, tad arī vienīgais ģimenē pelnošais cilvēks var saslimt. To nevajadzētu pieļaut, un darīt to, nevis sev stāstot – es tagad nedrīkstu saslimt – un turpinot stresot, bet atrodot līdzsvaru.»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

21.11.2017
Ienākt apollo.lv