Studenti nemīl bezjēdzīgas lekcijas

Apollo
0 komentāru

Students ir tikai cilvēks. Arī augstskolas pa­sniedzējs ir tikai cilvēks. Līdz ar to cilvēciskais fak­tors lekciju lasī­šanas kvalitātē ir tikai dabisks. Ta­ču — kur beidzas atsevišķas liris­kas atkāpes, no­pietnu mācību vielu izklāstot, un sākas vienkārši haltūra? Un kā ar to cīnīties?

Gāja… iet balodis. Pasaka par vilku un balodi, ja? Lai jūs saprastu to būtību, sākas tas viss stāsts nedaudz a(r) citu, bet ēē vilks bija, ja, tātad, pilsonis, viņš gāja sūdzēties pie policijas un pēc tam ieradās arī pie manis, un te rakstās: ,,Vilks sākotnēji, bez visā-, visvisādiem lūgumiem pēc pa­līdzības gāja un tā, tas i(r) zem viņa. Saprotiet, mēs to saņemam oficiāli, viņš tiek reģistrēts, ja? Principā, vēlāk seko sūdzība, ka mēs neatbildam pēc būtības, ja? Un mēs tur — hihi, haha, bet dis­ciplināri jau to nenosoda, kau(t) kā debili. Lai kāds dīvains cilvēks būtu, jebkurā gadījumā viņa vēs­tules ir jātiek izskatītas, to paredzēja mums Satversmes forma (?), otra ir tāda pati, bet tur ir rak­stīts kauns, ja? Tur visvisādas brīnumainas lietas, ja? Principā psihiatrs izskatīs to vēstuli, viņš sa­ka — … nu, ko, nu, uzvārdus, ja, un līdzībās runā, nu, cilvēks i(r) principā traks, ja? Jā, bet sapro­tiet, tas pilsonis, iesniegums, protams, vajadzēja skatīt, jūs jau nevarat pateikt, ka ierēdnis(?).

Viņiem organizācijā ir 80 cilvēku. Un šie 80 cilvēki, nu, viņi nav nepieskaitāmi, viņi, tie i(r) nor­māli, bet tā organizācija pati pēc sevis ir dīvaina, un vadītājs sēž trakajā mājā. Un viņi… šausmīgi brīnās, bet saprotiet, jūs saņemat to vēstuli, ja, negodīgi (?). Nu labi, es, es vienkārši nenees(m)u speciālists, es vienkārši paņēmu to kā… , kā darbā pienākas, un nosūtīju šādas vēstules kaut vai 300, 400 bija. Vēl uz kaut kādām pārbaudēm sūtīts premjerministram arī kaudzēm, tiek ierosinā­tas lietas, ak ierēdņi vienkārši neatbild uz tādām vēstulēm, kas aizvaino viņu jūtas. Es… es jums neko nedevu, es jums palaidīšu garām, ja, teiksim, šīs te vēstules, tā (tas) ir iesniegums, ja, ko rakstījusi Arta (?)…, saņemts pagājušogad, divdesmit trešā (23.) jūlijā.»

Izklausās kā televīzijas seriāla, taču tas ir reāls piemērs no dzīves — dokumentēts fragments no kādas Latvijas augstskolas lektora lekci­jām. Aptaujājot dažādu augstskolu studentus par to, vai viņus apmie­rina pasniedzēju lekciju kvalitāte, Mērķis lielākoties saņēma šādas at­bildes:

■ «Nevar neievērot, ka mūsu ekonomikas pasniedzējs liek uzkrī­toši labākas atzīmes vienai slaidai kursabiedrenei ar blondiem matiem, zilām acīm un dziļu dekoltē, neraugoties uz viņas vājajam zināšanām ekonomikā»;

■ «Pasniedzējs regulāri kavē lek­cijas, iepriekš par to nebrīdinot. Vē­lāk attaisnojumu amplitūda snie­dzas no akūtām veselības problē­mām viņa kaķenei līdz pēkšņi sa­plīsušai notekcaurulei viņa dzīvok­lī, īpaši patīkami tas ir agros pirm­dienu rītos, kad mācības sākas pus­deviņos, — esi cēlies pirms septi­ņiem, gaismai austot, braucis uz augstskolu, bet pasniedzējs nerādās vēl labu laiku»;

■  «Lektors lasa vielu tik ātri, ka nevar paspēt neko pierakstīt, un ne­reaģē arī uz mēģinājumiem viņa ru­nas plūdus palēnināt. Tāpat tiek rā­dīti sarežģīti PowerPoint slaidi, neko sīkāk nepaskaidrojot, kaut arī tiek iz­teikts aicinājums komentēt redza­mo»;

■  «Lielāko lekciju laika daļu pa­sniedzējs runā par sevi — kā braucis uz fakultāti, ka šorīt viņam piedegu­šas brokastu sausmaizītes, un ap­spriež, kā mainījušās cenas banā­niem tirgū pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Pēc tam neiztrūk­stoši seko vakardienas ziņu atstāstī­jums ūn detalizēta analīze. Eksāme­nā gan bija runa par ko citu…».

Varbūt nav pieņemts par to skaļi runāt, tomēr nav nemaz tik reti ga­dījumi, kad studenti nav apmierinā­ti ar savu pasniedzēju lekciju lasīša­nas stilu vai kvalitāti. Piemēram, ir pasniedzēji, kas nodarbību laikā to vien dara, kā diktē priekšā grāmatu, nerunā par kursā paredzētajām tē­mām, neierodas uz lekcijām, kavē eksāmenus utt. Vairāk par šādiem mācībspēkiem satraucas maksas grupas studenti. «Ja reiz ņēmu ban­kā milzīgu kredītu, kura atdošanu tagad izjūtu vairāku gadu garumā, attiecīgi vēlējos saņemt arī kvalitatī­vu izglītību, bet daži kursi manā fa­kultātē mani patiešām neapmierinā­ja,» ar nožēlu saka Latvijas Univer­sitātes Moderno valodu fakultātes absolvente, kura lūdza savu vārdu neminēt.

Spriest par lekciju kvalitāti ir sa­režģīti, jo nav noteiktu standartu, kritēriju, pēc kuriem lekcijas vērtēt. Var runāt par kādu atsevišķu aspek­tu, kas studentus neapmierina, — sa­turs, temps, atraktivitāte utt.

«Nevajadzētu šeit iesaistīt termi­nu «konflikts», ir jārunā par kon­krētu situāciju un iespējamajiem rī­cības variantiem, ko darīt, lai ap­mierinātas būtu visas iesaistītās pu­ses,» teic Skaidrīte Lasmane, Latvi­jas Universitātes profesore. «Sāku­mā jāmēģina darboties ar morāles (paužot savu attieksmi, aizrādot), bet, ja tas nepalīdz, ar tiesiskiem lī­dzekļiem.»

«Ja satraukumam ir patiess ie­mesls, noteikti nevajadzētu klusēt, domājot, ka viss atrisināsies pats no sevis,» saka Sanda Purviņa, Latvijas Studentu apvienības (LSA) vicepre­zidente. «Tā nenotiek, un galvenais zaudētājs taču ir students un viņa zināšanas.»

Kur meklēt risinājumu?

S. Lasmane iesaka vajadzības ga­dījumā noteikti vispirms apspries­ties ar pašu pasniedzēju. «Ja studen­tiem kaut kas nepatīk, vajag to uz­reiz teikt. Pieļauju, ka ir gadījumi, kad pasniedzējs pat nezina, ka kaut kas nav kārtībā. Studijas taču ir ko­munikācija, dialogs — studentu un pasniedzēju kopdarbs.» Pēc savas lekciju pieredzes S. Lasmane secina, ka lekcijās studenti bieži vien ir ie­jutušies vairāk patērētāju lomā, — ie­raduši ņemt no pasniedzēja, bet ne­pielikt tik daudz pūļu, lai dotu arī atpakaļ.

«Diezgan daudz ir atkarīgs arī no katra konkrētā pasniedzēja — var pa­tikt, bet var arī ļoti nepatikt tas, ka viņam kaut ko aizrāda. Ļoti pozitīvi būtu, ja, pats netiekot galā, students dotos pie studējošo pašpārvaldes, secina Sanda.

Uldis Luckāns, Latvijas Stu­dentu apvienības Starptautiskā virziena vadītājs, uzsver, ka indi­viduāli studentam kaut ko pa­nākt būs daudz grūtāk, tā­pēc viņš iesaka savu ne­apmierinātību paust studentu pašpārval­dei, lai tā ar šo lie­tu nodarbojas tālāk. «Ja pa-sniedzējam kaut ko aizrādī­si, riskēsi, ka ek­sāmenā tiksi iz­gāzts.» Tam piekrīt arī Sanda: «Reizēm pret administrāciju ir ļoti grūti cīnīties, pati es­mu par to pārliecinājusies. Diemžēl joprojām valda princips: aha! — ja tu man tā, es tev šitā! Ir pa­sniedzēji, kas iet līdzi laikam un pa­ši studentiem jautā, ko viņiem vaja­dzētu mainīt savās lekcijās, bet ir arī tādi, kas pat nepieļauj domu, ka kā­dam kaut kas varētu nepatikt.»

S. Lasmane pieļauj, ka ir tādi pa­sniedzēji, kas vienkārši vairs nespēj mainīties, bet tas neattiecas uz ga­dos jauniem mācībspēkiem. Ne­daudz ironiski, bet var gadīties arī kā kādam Rīgas Tehniskās universi­tātes studentam: «Mēģināju kaut ko teikt, bet, kad ar pasniedzējiem ru­nā par tīri praktiskām lietām, liekas, ka viņi sēž savā akadēmiskajā pa­saulē un brīnās par tevi.»

Gadījumā, ja sarunas ar pasnie­dzēju nelīdz un students ir izlēmislūgt palīdzību citur, Sanda iesaka sākt riņķīti no pašas apakšas — ne­skriet taisnā ceļā pie rektora, bet vis­pirms vērsties pie programmas di­rektora vai dekāna. «Piemēram, Lat­vijas Universitātē rektors tīri fiziski nevar zināt visu fakultāšu mācīb­spēkus, tāpēc viņam būs pagrūti kaut ko komentēt.»

Abi LSA jaunieši uzsver arī paš­saprotamo, ka svarīgi ir izteikt kon­struktīvu kritiku, proti, nevis: «Mums nepatīk tas un tas pasnie­dzējs!», bet, piemēram: «Mums ne­patīk, ka viņš regulāri kavē lekcijas». Jāņem vērā arī ētiskā puse: students drīkstētu izteikt savas pretenzijas pret mācībspēkiem tikai gadījumā, ja viņš studiju procesā ir nopietni strādājis un, liekot roku uz sirds, var apliecināt, ka ir kārtīgi apmeklējis lekcijas (protams, ja tās ir notiku­šas).

Arī pasniedzēji jāpārbauda

Lai uzzinātu, kā augstskolu aka­dēmiskā personāla darbu vērtē studenti, daudzas augstskolas ir izstrādājušas speciā­las   aptaujas   par   saviem H pasniedzējiem   un   viņu g vadītajiem kursiem, pie­mēram, anketu veidā internetā. Studenti tās aiz­pilda anonīmi, līdz ar to var izvairīties no iespēja­mības, ka kritizētais pasnie­dzējs kaut kādā veidā vēlāk varētu savam kritizētājam at­darīt.

«Manuprāt, nav īpašas jē­gas, ja pats pasniedzējs jautā, kas studentiem nav paticis viņa lekcijās,» uzskata Jānis Čakste, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības departamenta direktors. «Cita lieta, ja viņš painte­resējas, kā studenti viņu vērtē šajos anonīmajos augstskolu vai fakultāšu testos.» J. Čakste norāda arī to, ka augstskolām pašām ir jābūt ieintere­sētām vērtēt savus pasniedzējus, jo tie neapšaubāmi veido katras augst­skolas reputāciju. īpaši svarīgi tas ir šajā laikā, kad augstskolas cīnās par katru studentu.

Neskatoties uz to, Mērķa ap­taujātie studenti, tostarp arī Sanda, ir novērojuši, ka vēl joprojām augstskolās strādā, piemēram, tādi pasniedzēji, kuri vadās pēc princi­pa: ja tu labi izskaties, likšu tev as­toņi! Taču viņa ir pārliecināta, ka ne tikai vajag, bet ir arī pavisam re­āli kaut ko šajā lietā mainīt. Sanda atceras, ka viņas studiju vietā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā bijis precedents, kad maksas studentu grupa bija uzrak­stījusi iesniegumu. Rezultātā viens pasniedzējs tika mainīts, jo studen­tus neapmierināja ne viņa lekciju kvalitāte, ne darba stils. «Taču jārē­ķinās, ka tas nenotiks uzreiz,» San­da brīdina. «Sākumā būs jāmēģina panākt dažādi kompromisi — tiks iz­teikti visādi brīdinājumi, būs jāļauj pasniedzējam laboties, bet, ja arī tas neko nemainīs, tad neticu, ka kāds programmas direktors būs tik liels muļķis, ka ļaus savā fakultātē strā­dāt patiešām nekur nederīgam pa­sniedzējam.»

«Ideāli būtu, ja katras augstsko­las vadība pati laiku pa laikam pa­interesētos, kāda ir viņu mācībspē­ku vadīto kursu kvalitāte,» teic J. Čakste. Viņš norāda, ka tas būtu jādara, ne tikai tuvojo­ties augstskolas akreditācijai, — Augstskolu likums nosaka, ka tad katrai augstskolai ir jā­raksta pašnovērtējuma ziņo­jums, kurā savs vārds sakāms arī studentiem.

Tiesības  vērtēt  savus  pa­sniedzējus atzīst arī Sanda, ku­ra Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā savulaik studē­jusi psiholoģiju: «Pasniedzējs ne­drīkst sevi nostādīt augstāk par studentu — studiju procesā ir jāmācās abiem. Mūsdienu informācijas laikmetā cil­vēkiem ir dažādas iespē­jas iegūt zināšanas, tā­pēc pasniedzējam vaja­dzētu respektēt to, ka students kādā jomā var zināt ko citu nekā viņš, var pat gadīties, ka stu­dents zina vairāk nekā pasniedzējs.   Tad   ne­drīkstētu raukt degunu teikt:  «Nē,  tikai man   ir   taisnī­ba!»»

Ko domā studenti?

Latvijas Jūras akadēmijas stu­dents, kas lūdza neminēt savu vār­du, stāsta: «Manuprāt, studentiem vieniem pašiem ir pārāk grūti pa­nākt, lai tiktu nomainīts pasniedzējs, ar kura lekciju kvalitāti viņi nav ap­mierināti. Protams, ja studenti nevē­las atvadīties no studijām šajā augst­skolā. Piemēram, ir pasniedzēji, ku­ri vienkārši ir pārāk lielas autoritātes pārējās vadības acīs, lai tā reaģētu uz kaut kādiem studentu pīkstieniem. Ar to ir grūti samierināties, it seviš­ķi, ja skaidri apzinies, ka reāli jūrā uz kuģa tev būs vajadzīgas daudzas tādas lietas, ko tev nemāca ne pēc kādiem lūgumiem, jo vienkārši cil­vēkam jau gadiem ilgi ir izstrādāts konkrēts lekciju plāns — tajā nodar­bībā viņš teiks to un to, pēc tam to un to, nekādas citas tēmas vai iebil­des vispār nav pieļaujamas.»

Latvijas Universitātes absolven­te atceras, ka viņai literatūru pasnie­gusi ļoti konservatīva rakstura sie­viete, kuras princips bijis — ir mans viedoklis un ir nepareizs viedoklis: «Jocīgi, jo literatūra taču ir sfēra, kur katrs lasīto var interpretēt pa savam, var būt ārkārtīgi daudz nianšu, kam pievērsties. Labi, pieņemu, ka mans viedoklis nebija tas vispareizākais, taču vajadzētu vismaz atvēlēt telpu diskusijām. Nedzīvojam taču autori­tārā režīmā.»

Vairāki studenti pēc pieredzes at­ceras, ka pirmajā un otrajā augstsko­las kursā viņi vēl jutušies kā jauniņi - nezinājuši, kas un kā augstsko­lā notiek, nav pazinuši cits citu, ne­zinājuši savus pienākumus un tiesī­bas. Trešajā un ceturtajā kursā viņi jau bijuši tiktāl pieraduši pie tā, kā augstskolā viss notiek, ka to pieņē­muši par normu. Turklāt papildus studijām sākts arī strādāt, un tas vēl vairāk attālinājis no aktivitātēm augstskolā, arī lekciju kļuvis arvien mazāk, kursabiedri satikti retāk -kur tad tur vēl varot būt runa par ko­pīgu cenšanos kaut ko mainīt?

Bremzē jaunu mācībspēku trūkums

«Mūsu sfērā ir lielas iespējas labi nopelnīt, un lielākā daļa augstskolas beidzēju nevēlas palikt strādāt šeit par pasniedzējiem. Pieņemu, tāpēc augst­skola ir ieinteresēta paturēt vismaz tos mācībspēkus, kas tai jau ir,» stāsta Latvijas Jūras akadēmijas students.

Faktam par jaunu asiņu pieplūdu­ma trūkumu augstskolu mācībspēku rindās piekrīt Latvijas Universitātes

Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes dekāns Andris Kangro: «Jaunā audze patiešām pievienojas ļoti lēni, jo trūkst motivācijas un intereses, lai veltītu garus gadus doktorantūras studijām un grāda iegūšanai.»

No valsts puses Ministru kabine­ta noteikumos nesen pieņemti grozī­jumi, kuru mērķis ir sekmēt akadē­miskā un zinātniskā personāla atjau­nināšanu un piesaistīšanu darbam augstākajās izglītības iestādēs. Tie paredz paplašināt stipendiju saņē­mēju loku un nosaka, ka stipendiju var saņemt augstākās izglītības pro­grammās studējošais, kurš veic pe­dagoģisko un zinātnisko darbību augstākās izglītības iestādē vai aug­stākās izglītības iestādes dibinātā valsts bezpeļņas zinātniskā vai mā­cību uzņēmumā (institūtā, centrā, klīnikā, izmēģinājumu stacijā, obser­vatorijā un citā uzņēmumā), kā arī zinātniskā vai izglītības iestādē, ja tā piedalās augstākās izglītības pro­grammu īstenošanā.

Ir vērts pievērst uzmanību arī jautājumam par algām. «Lai gan si­tuācija ir uzlabojusies, valstij jopro­jām ir jācenšas, lai augstskolu pa­sniedzējiem būtu viņu slodzei pēc iespējas atbilstošākas algas, līdz ar to būtu lielāks kandidātu skaits uz aka­dēmiskā personāla vakancēm un augstskolas varētu sev izvēlēties la­bākos no labākajiem,» teic J. Čakste. «Ir bijuši gadījumi, kad profesors pārzina savu vielu ļoti labi, bet lek­cijas lasa tā, ka neko nevar saprast.» A. Kangro ir novērojis: «Pastāv uz­skats, ka akadēmiskā personāla algas ir tik zemas, ka nav vērts uz to pusi pat skatīties. Attiecībā uz ārzemēm mūsējiem uz acīm gan ir koši rozā brilles — daudzi uzskata, ka tur mā­cībspēki ir labāk apmaksāti, bet sa­līdzinot nemaz nav tik ļauni.» (Skat. minimālo algu tabulu!)

Studijas ir pasniedzēju un stu­dentu sadarbība — kāda tā būs, tas atkarīgs no abām pusēm, līdz ar to atbildība gulstas gan uz studentu, gan pasniedzēju pleciem. Protams, studiju maksa, šķiet, nekad nebūs atbilstoša laba pasniedzēja sniegta­jām zināšanām, pasaules plašākai at­klāšanai, palīdzēšanai attīstīt dažā­das prasmes, jo — vai zināšanas var un drīkst mērīt naudā? Ja jā, tad cik tās maksā? Taču tas vienalga neat­taisno haltūru, nevērību un paviršu sasteigtību ne no vienas puses. Kur nu vēl, liekot iedzīvoties neirozēs, kliedzošās dusmās vai vienkārši klu­sā nožēlā.

Studenti nemīl bezjēdzīgas lekcijas

Foto: LU Preses centrs

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv