Tā pati Ija, bet mazliet citāda

Apollo
0 komentāru

Spilgta — visā savā būtībā: gan izskatā, gan raksturā, gan runas manierē, gan žestos. Tāda nu ir Ija Circene — LTV sporta ziņu diktore un raidījuma «Rīts» vadītāja. Tomēr kaut kas viņā ir mainījies. Kas?

— Cik sen jau tu strādā televīzijā?

— Kopš deviņdesmit astotā gada. Šķiet, vai ti­kai 13. decembris nebija mana pirmā darba diena, kad pirmo reizi ēterā lasīju sporta zi­ņas. Puiši bija uztraukušies. Māris (Māris Rīmenis — red.) speciāli bija atbraucis no Si­guldas uz redakciju. Todien Siguldā notika kamaniņu sacensības. Visi uztraucās par mani.

— Kā tu nokļuvi televīzijā?

— Es pirms tam strādāju radio, kur atnā­cu strādāt pēc sludinājuma. Pirms tam es kādu laiku dzīvoju Lietuvā un, kad 90. ga­du vidū atgriezos Latvijā un izdomāju, ka gribu dzīvot šeit, sāku meklēt darbu no nulles. Tā es nokļuvu «Radio AM 945» — tagadējā «MiXFM», kur mani darbaudzinātāji bija Ēriks Niedra un Māris Mednis.

— Tā vienkārši aizgāji uz radio un teici: «Te nu es esmu! Pieņemiet mani!»

— Tā varētu teikt. Vienu dienu klausījos «Vefiņu» un nejauši izdzirdēju sludinājumu, ka «Radio AM 954» meklē darbiniekus, jā­raksta CV un jāpiesakās. Nu ko? No Māl­pils aizbraucu uz Rīgu — īsiem balinātiem matiem, svītrainās biksēs — kā Enija Lenoksa, kaut ko uzskricelēju un to aiznesu uz radio. Pagāja nedēļa, bet man neviens nekādu atbildi nedeva, nolēmu — jābrauc pašai, ko tur gaidīt? Es aizbraucu un teicu: «Nu, kas ir? Jūs ņemsiet mani strādāt vai ne?» Neatceros, tā bija mārketinga noda­ļas vadītāja (varbūt citāds bija viņas amats), viņa pagriezās pret Māri (Māri Medni — red.) un teica: «Redz, kur ir tā meitene! Ņemam viņu!» Piektdien es aizbraucu un pirmdien sāku strādāt. Sākumā par admi­nistratori, bet vēlāk sāku iet arī ēterā.

— Vai radio nokļuvi tikai tāpēc, ka tobrīd citur īsti nebija, kur iet, vai tas tomēr bija tavs sapnis strādāt radio?

— Ja teikšu, ka nē, tad melošu. 90. ga­du sākumā Latvijas Radio bija izsludinā­jis konkursu uz diktora vietu. Es, protams, pieteicos. Mani uzaicināja uz pār­runām. Atceros, lasīju kaut kādus tek­stus, nokļuvu pat nākamajā kārtā, bet fi­nālā vienalga izbrāķēja. Radio mani vili­nāja. Varbūt tas bija saistīts ar skolas lai­ka dīdžejošanu? Es pēc skolas beigšanas vēl ilgi vadīju diskotēkas. Bet paldies, ka mani Latvijas Radio nepaņēma. Es esmu te, kur esmu tagad.

— Nebija grūti aiziet no radio?

— Nē! Jo vienmēr var taču atgriezties. Es smejos — kad būšu cienījama kundzī­te, tāda krunkaināka, un kadrā vairs ne­varēšu iet, tad iešu atpakaļ uz radio!

«Radio AM 945» nostrādāju vairāk nekā pusotru gadu. Mēs — Ēriks Niedra, es, Loreta Bērziņa un Kārlis Streips — sabuntojāmies, jo abiem īpašniekiem bija radu­šās domstarpības. Tur bija vesela peripe­tija. Vienu brīdi strādāju SIA «Lat Haag» — projektēju griestus un žalūzijas, bet Niedra aizgāja uz «Radio Rīgai», teikdams: «Gaidi! Būs arī tev izdevība!» Tā vienu dienu šī izdevība ari pienāca.

Man sevi bija jāpierāda pusotra mē­neša laikā, un es atkal nokļuvu radio, tur­pat, kur Ēriks Niedra — «Radio Rīgai». Sa­nāca tā, ka izkonkurēju citu cilvēku.

Tur arī iepazinos ar Māris Rīmeni, kurš nāca pie mums gatavot sporta ziņas, jo atradāmies vienā ēkā — televīzijā. Vienreiz jokodamās teicu: «Līga Kalnača lasa sporta ziņas, arī es gribu lasīt sporta ziņas!» Izrādījās, Līga tajā laikā no televī­zijas gāja prom. Vieta bija brīva, un Mā­ris teica: «Kāpēc ne? Pamēģināsim!» Es aizgāju ierakstīties, Arvīds Babris un Andris Ušackis ierakstu bija apskatījušies un mani pieņēma. Tā tas lēnām aizgāja.

— Jau no sākuma juties droši ēterā?

— Vai! Likās, ka zem galda aiz bailēm varētu palīst! Taču kolēģi mani atbalstī­ja. Tāds īstens čomiskums. Man vienmēr ir patikuši vīriešu kolektīvi. Pagalmā bi­ja astoņi puikas, un mēs, divas meitenes, ar viņiem kopā dauzījāmies. Arī klasē bi­ja vairāk zēnu. Turklāt Mālpils sovhoztehnikumā, kur strādāja mans tēvs, mā­cījās 80% puišu, un, kad gāju uz ballēm, bija ļoti liela izvēle dančos. Tā sanācis, ka vienmēr apkārt bija vairāk puišu. Varbūt arī tāpēc man sports ir vienmēr interesē­jis. Bērnībā ar tēvu un tēva brāli Jāni bie­ži skatījāmies kopā hokeju televīzijā. Pēc stundām gāju spēlēt futbolu un nelab­prāt braucu uz mūzikas skolu uz klavier­stundām.

— Vai tagad klavieres uzspēlē?

— Ļoti reti! Varbūt pēc gadiem es to no­žēlošu, ka negāju tālāk mācīties mūziku. Taču toreiz es labprātāk būtu gājusi uz sporta skolu.

— Kā ar privāto dzīvi?

— Nu, par šīm lietām es nerunāšu. Pil­nīgi izslēgts. Nu, kāda kuram ir darīšana par to, ar kuru esi kopā? Galvenais, lai tev pašai ir labi ar viņu. Turklāt, ja runā par personiskām attiecībām, ir jārēķinās arī ar otru cilvēku, vai viņš to vēlas. Arī mani neinteresē citu cilvēku attiecības. Es uz­skatu — labāk vispār par attiecībām neru­nāt neko. Attiecības ir jāsargā, un tās ne­vajag afišēt. Tie nav ne aizspriedumi, ne māņticība, bet tā ir mana privātā dzīve.

— Vai izjūti to, ka esi mainījusies?

— Kā saka mani kolēģi sportā: «Vai, Ija! Tu vairs nestaigā džinsos, bet gan svār­kos! Tev ir zābaki uz papēžiem!» Jā, tas manī ir mainījies! To arī apkārtējie ir ie­vērojuši.

Esmu kļuvusi mierīgāka. Ja dzīve ap­kārt ir līdzsvarotāka, arī pats kļūsti mie­rīgāks. Mēs tieši vakar ar kolēģiem runājām: «Mūsu sporta redakcijā visi ir tādi līdzsvaroti un mierīgi. Tas nozīmē: kat­ram ir kaut kas vēl savs.» Lai tiešām Die­viņš mums visiem stāv klāt.

— Vai tavi kolēģi vīrieši bieži tev izsaka komplimentus?

— Jā, jā! Puiši tiešām ir burvīgi. Viņi ie­vēro, ka ir jauna matu krāsa, jauns matu griezums, jaunas drēbes mugurā. Viņi sa­ka: «O! Circenīti! Kas tev par smuku džemperīti!» Vēl ar tādu vīrišķo joku pa­velk uz zoba… Jā, jā, izsaka komplimen­tus un pienes ūdeni, ja vajag. Cienājam cits citu ar saldumiem.

— Vai izjūti intrigas televīzijā?

— Protams, ka izjūtu. «Kāpēc tas vada to pasākumu un tas vada — to?» Šad tad jau nākas dzirdēt tādas frāzes. Ja tā nebūtu, tas nebūtu radošs kolektīvs. Turklāt mūsu ko­lektīvs ir ļoti liels un katram ir savi uzska­ti. Godīgi sakot, es intrigas neņemu galvā. Profesionālai kritikai es pievēršu uzmanī­bu, bet kaut kādām frāzītēm… Tad trakam būtu jāpaliek, ja to visu ņemtu pie sirds.

— Cik zinu, tu esi dedzīga hokeja līdzju­tēja. Vai šogad biji aizbraukusi uz pa­saules čempionātu Austrijā?

— Šogad — nē! Skatījos mājās televīzijā! Man ļoti patika Lietuvas basketbola izlases kādreizējais treneris Vlads Garasts un viņa sieva. Viņa nevarēja skatīties spēli, kad komanda sāka sliktāk spēlēt. Viņa gāja ārā no halles. Līdzīgi ir ar mani. Tāpēc es labprā­tāk skatos spēli televīzijā, jo tad var pārslēgt programmu. Mājā vismaz var bļaustīties. Vienreiz pat ātros esmu saukusi. Neatce­ros — skatījos biatlonu vai bobsleju. Es­mu ļoti azartiska un toreiz tik stulbi pārnervozējos, ka man sāka sirds klopēties.

— Vai pati arī sporto, varbūt vingro vai no rītiem skrien?

— Man nepatīk. Esmu gājusi gan uz aerobiku, gan uz trenažieriem. Vajadzē­tu atkal aiziet pamīties uz velotrenažiera. Mani aicināja arī uz ūdens aerobiku, bet es — slinka. Nē, vienu brīdi es diezgan ņemos, bet tad arvien mazāk un mazāk…

— Vai uzliec sev kaut kādus plānus, ko vajadzētu izdarīt?

— Man brālis Ervīns nesen teica: «Klausies, kāds ir tavs tuvākais piecgades plāns?» Es jautāju: «Kāds piecgades plāns?» Viņš saka: «Bet tu saproti! Tā vajag!» Es tā nevaru. Es vairāk dzīvoju šodienai. Pro­tams, domāju arī par rītdienu, bet tā, lai saplānotu… Man, protams, ir liela apņem­šanās, bet slinkums izdarīt — to gan es va­ru par sevi teikt. Man vajag, lai mani drus­ciņ pabiksta. Dažas apņemšanās man ir, bet tās es neatklāšu. Bet vispār dzīvē vai­rāk vados pēc principa — tad, kad uznāk stimuls, tad ari vajag censties visu izdarīt, nevis atlikt kaut kad uz vēlāku laiku.

— Kas tev nepatīk cilvēkos?

— Man ļoti nepatīk divkosība un lišķība. Tās ir lietas, kuras es nevaru ciest. Man nepatīk, ja acīs saka vienu, bet aiz muguras kaut ko pavisam citu.

— Nācies to piedzīvot?

— Nu, bet protams! Taču esmu iemācī­jusies no tā norobežoties. Katrs ir jāpie­ņem tāds, kāds viņš ir. Ne es viņu pārau­dzināšu, ne man viņa dzīve jādzīvo. Katrs tāpat saņems savu devu par sliktajiem dar­biem. Man ir ļoti laba paziņa masiere Margaritas kundze. Viņa mēdz teikt: «Dievs ir katra soģis. Ne man, ne kādam citam otrs nav jānosoda.» Ja arī man kād­reiz kāds ir kaut ko sliktu nodarījis, es cenšos viņam sliktu nevēlēt. Jo uzskatu — māka piedot ir ļoti svarīga. Es kādā grāma­tā lasīju: «Ja tu māki piedot, tad ir viegli dzīvot pat ar vislielāko pāridarītāju.»

— Vai pašai tam bijis jāpārkāpj pāri, lai tā varētu pieņemt, jo tas taču nav viegli?

— Jā, pāris reizes ir bijis, kad ir ļoti grū­ti to izdarīt. Bet, ja par to domā, tad arī izdodas.

— Ko tu iegūsti no tā?

— Es iegūstu mieru, un man ir vieglāk kontaktēties ar tiem cilvēkiem. Ja tu vēlē­si otram labu, arī tev tas viss nāks atpakaļ.

— Kas ir pirmais, ko tu pamani vīrietī?

— Vīrišķību? Vīrietim ir jābūt vīrietim. To grūti izskaidrot, kas ir tajā vārdā iekšā. Katrā ziņā, man nekad nav bijis mans vīrieša sapņu tēls. Ja ir tā ķīmija attiecībās, tad ir, ja nav — nekas tur nevar sanākt.

Gudrās grāmatās raksta, ka attiecības ir jāuztur, bet mākslīgi tu neko nevari uztu­rēt. Ja gribēsi savam cilvēkam dāvināt zie­dus no sirds, tad to darīsi. Kāpēc sieviete nevar vīrietim uzdāvināt ziedus? Paska­ties, kā viņš reaģēs! Nevajag būt tikai gai­dītājām. Pieņemsim, ir trīsdesmitgadīgs vīrietis, un viņš saka: «Es satieku meiteni — smu­ka, gudra. Paaicinu viņu uz pirmo randi­ņu, uz otro, trešo.» Vīrietis jautā: «Kāpēc man visu laiku ir jābūt ideju ģenerato­ram?» Viņš zvana: «Ko darām?» «Es nezi­nu,» atbild meitene. «Varbūt aizejam uz kino?» — «Aizejam uz kino,» meitene pie­krīt. Bet ir daļa vīriešu, kas saka: «Bitīt rozīt, kāpēc tu nevari pateikt: «Aizejam uz jūru! Aizejam — tur!»» To gribas attiecī­bās arī vīriešiem. Esmu pilnīgi pārliecinā­ta. Tas nenozīmē, ka vīrietim ir jāuzmā­cas. Vienkārši, ja tu redzi, ka vīrietis grib ar tevi veidot attiecības, vari mierīgi atbil­dēt ar to pašu. Sēdēt mājās pie telefona un pārdzīvot, ka viņš nezvana, ir muļķīgi. Aizsūti zīmīti. Tad tu ari redzēsi — ja viņš tev atbildēs uzreiz vai atbildēs kādā tuvākajā laikā — ā, tātad viss notiek! Ja nav — meklē nākamo!

— Vai nebaidies novecot?

— Nē! Man liekas, ka cilvēks izskatās tā, kā viņš jūtas. Ja jūties dzīvespriecīgs, spri­gans, drastisks, tad arī vizuāli izskatīsies jaunāks. Ja būsi dzīves nomākts un drūms, arī ātrāk novecosi. Man mammai tuvojas apaļa jubileja, un, neskatoties uz to, ka viņai bija diezgan nopietna veselī­bas problēma, viņa ir drastiska, azartiska, dzīvespriecīga un labi izskatās. Tas strau­jums un enerģija ir būtiskais, lai tu neno­vecotu. Esi pašpārliecināta, ej pa dzīvi pa­celtu galvu!

— Kam tu esi līdzīga mammai vai tē­tim?

— Man liekas, no rīta pamodusies un nekrāsojusies, es ļoti līdzinos tēvam jau­nībā, kur viņš nofotografējies vienā bil­dē. Arī augumā vairāk līdzinos tēvam, jo mamma ir mazāka par mani.

— Bet no kā tev ir šis dzīves enerģiskums!

— Tas gan no mammas. Viņa arī ir Lau­va, un tā vēlme palīdzēt visiem man arī ir no viņas.

— Kā izpaužas tava vēlme palīdzēt citiem?

— Man ir tādi cilvēki, kam es palīdzu — iedodu santīmus tantēm. Pie «Bērnu pa­saules» ir viena kundze, es viņu par Balto Māmiņu saucu. Agrāk viņa tur pārdeva zeķes un cimdus, bet tagad vairs nevar paadīt, taču Ilgas kundze tāpat tur stāv. Ziemassvētkos iedevu naudiņu, nopirku ari produktus, teicu: «Nu ka — marš, mājās! Pietiks stāvēt! Ir auksts!» Man vi­ņa ir mīļa. Kādreiz no rītiem eju garām un skatos, vai viņa ir vai nav. Vienu brī­di Ilgas kundze bija kaut kur pazudusi, tad uztraucos. Man pašai ir vecāmamma, viņai ir 88 gadi. Es iedomājos, ja viņai ne­būtu ne mammas, ne brāļa, ne manis, vi­ņa ari būtu viena no tām, kas vienkārši stāv un lūdz palīdzību, jo ir grūti. Viņa nevarētu izdzīvot ar pensiju. Lai gan ve­cāmamma mani visu mūžu audzina — gan par svārku garumu, gan par matu likšanu uz pieres… Tik un tā man viņa ir mīļa, es priecājos par katru viņas nodzī­voto dienu.

— Vai vari iedomāties sevi pēc gadiem vecmāmiņas lomā?

— Protams, bet šodien par to nedomā­ju. Man šobrīd ir 36 gadi, un, šķiet, šie gadi līdz kādiem 40, varbūt pat 50 ir viens no skaistākajiem sievietes vecu­miem.

Tā pati Ija, bet mazliet citāda

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Ko zvaigznes sola šonedēļ?

Vairāk

Ko zvaigznes sola šomēnes?

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv