Tiesu materiāli kā instruments nezināmu «santehniķu» rokās

Apollo
0 komentāru

Pēdējā laikā par jau ierastu lietu kļūst dažādu konfidenciālu izmeklēšanas un tiesu materiālu nonākšana medijos. Sākumā tie bija visdažādākie sarunu ieraksti, no kuriem liela daļa labākajā gadījumā izvilkti no tiesu un pat prokuratūras izmeklēšanas materiāliem, bet tagad kārta pienāk jau smagākai artilērijai — cik var noprast, pat simtiem lappušu liecību, kas sniegtas prokuratūras izmeklētājiem.

Tiesu materiāli kā instruments nezināmu «santehniķu» rokās

Foto: Agnese Gulbe/LETA

Materiālu plūsma, kas medijos pēdējos mēnešos nonākusi saistībā ar tā saucamo «Aivara parka krimināllietu», savu mērogu un nopludināšanas nekaunības ziņā ir vienkārši apbrīnojama. Tā vien šķiet, ka jau pirms tiesas prāvas sākuma «sabiedriskie prokurori» ir kļuvuši par «sabiedriskajiem tiesnešiem» un, nospļaujoties uz jebkādu ētiku un tiesiskuma pamatprincipiem, ar mediju starpniecību jau izlēmuši, kuras liecības ir patiesas un pamatotas, līdz ar to — kuri ir vainīgi un notiesājami.

Bez mazākās vilcināšanās nezināmie «sabiedrības labdari» un «informētāji», kuriem izmantoto metožu un instrumentu dēļ labāk gan piestāvētu apzīmējums «santehniķi», medijos iegāž pēc saviem ieskatiem atlasītas liecības, ko, paļaujoties uz prokuroru konfidencialitāti un atbildību likuma priekšā, ir devuši ne tikai uzņēmēji, bet arī advokāti un citu cilvēku individuālu uzticību izmantojošo profesiju pārstāvji.

Šajās dienās mēs esam kļuvuši par to, kā sabiedrības «apēšanai» izmesta jauna «sabiedrībai tik nozīmīgas informācijas» porcija. Runa ir par L .Lapsas/I. Saatčianes grāmatu «Kargins Superstar», kurā, veikli nomaskēta citas informācijas gūzmā, ir arī acīmredzami šādu te «infosantehniķu» nesavtīgi sagādāta informācija. Kontu izraksti, Valērija Kargina un viņa dzīvesbiedres intīma satura paskaidrojumi tiesai, nekustamo īpašumu vērtējumi, pat apsardzes firmu un tūrisma kompāniju sniegta absolūti privāta informācija par to, kad un kurš no Latvijas bagātākajiem cilvēkiem ir ceļojis vai nakšņojis, — tas vēl ne tuvu nav viss.

Te jāprasa: kāda tādā gadījumā mūsu it kā tiesiskajā valstī vispār jēga no visām normatīvajos aktos ierakstītajām personas tiesībām? Kāda jēga dot liecības prokuratūrai, ja šīs liecības sagrozītā, interpretētā un fragmentārā veidā nonāk atklātībā jau pirms tiesas sēdes, nostādot liecinieku neapskaužamā situācijā no veselas virknes aspektu? Kāda jēga pieprasīt tiesas sēdes pasludināšanu par slēgtu, ja — kā manis aprakstītajā situācijā ar «Kargins Superstar» — visi tiesas materiāli nekavējoties aizceļo un nonāk atklātībā.

Neesmu ne Parex bankas kliente, ne Kargina kunga kvēla atbalstītāja, bet vienalga — man tiešām kļūst cilvēciski viņa žēl, iztēlojoties sevi viņa vietā. Kā justos jebkurš sabiedrības loceklis, grāmatas vai kādā citā formā lasot savas intīmās atklāsmes par laulības dzīvi, par dzīvesbiedres rakstura īpašībām — visu to, kas bijis (pamatoti) paslēpts aiz tiesas durvīm. Droši vien tāpat kā pašlaik jūtas, piemēram, advokāti un citu profesiju pārstāvji, kuru liecības izvazātas pa atsevišķiem medijiem no prokuratūras vai cita avota mērķtiecīgi nopludinātas informācijas bezatbildīgas un ja ne pēc likuma burta, tad noteikti gara pretlikumīgas izmantošanas dēļ.

Savā ziņā jau «Tiesāšanās kā ķēķis», «Jūrmalgeita» un tā sauktās «Jaunalksnes sarunas», kā arī skandalozā uzņēmēja Saknīša, cik saprotams, montētais sarunu ieraksts ar advokātu aktualizēja manis aprakstīto problēmu. Taču kas ir mainījies nu jau gandrīz divu gadu laikā? Nekas, ja neskaita aizvien lielāko tiesiski ētisko nihilismu. «Neatkarīgā» nesen publicēja, manuprāt, situāciju ļoti precīzi aprakstošu rakstu tieši par šo tēmu, skaidri norādot: Kriminālprocesa likums tieši neaizliedz informācijas izplatīšanu, un tai pašā laikā, izsakoties publikācijas autora Uģa Spandega vārdiem, «reti kāds atzīstas apzinātā informācijas noplūdināšanā — pārsvarā plecus rausta visi, sākot no ģenerālprokurora un beidzot ar apsūdzētajiem».

Vai šāda situācija ir pieņemama tiesiskā valstī, lai arī cik dziļā krīzē šī valsts būtu iegrimusi? Vai ir pieņemami, ka viss, ko var paziņot citkārt tik runīgā Ģenerālprokuratūra, ir — tā uz šādiem procesiem raugoties «negatīvi» un «šāda pirmstiesas publicitāte nenāk par labu nevienam»? Vai ir pieņemami, ka tieslietu ministrs var pateikt tikai to, ka «informācijas noplūde par lietas apstākļiem neveicina taisnas tiesas spriešanu»? Vai tas ir normāli, ka pat Tiesībsarga birojs var apliecināt tikai to, ka «nav pieļaujama tādu materiālu publicēšana, kuri pārkāpj nevainīguma prezumpciju»?

Var būt, ka «nav pieļaujami», «neveicina» un «nenāk par labu». Bet tieši tas pašlaik notiek un, ja nekas netiks darīts, arī notiks. Kas varētu tikt darīts? Piemēram, būtu tikai loģiski, ja, piemēram, tas pats Valērijs Kargins vērstos tiesā ar loģisku prasību izņemt no apgrozības jau pieminēto «Karginu Superstaru» vai arī kāds no nopludināto liecību sniedzējiem vērstos ar prasību, piemēram, pret valsti, kas nav nodrošinājusi liecību konfidencialitāti. Visbeidzot nav liegta iespēja šo jautājumu kādā formā nodot izlemšanai arī Satversmes tiesai.

Pārāk skarbi pasākumi? Iespējams, taču baidos, ka tikai šādā veidā mūsu valstī iespējams nodrošināt reālu tiesiskumu ikdienā un ikvienam, ne tikai «paraugprāvās» un «paraugprocesos».

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.12.2017
Ienākt apollo.lv