Tikai prātā jukušiem: Par Stepes Vilku Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Apgāds «Atēna» laidis klajā Hermaņa Heses romānu «Stepes Vilks» Alīdas Bļodnieces un Ģirta Bļodnieka tulkojumā.

Hermanis Hese (1877–1962), Nobela prēmijas laureāts literatūrā (1946) — literatūras kritiķis, dzejnieks, īsprozas un romānu meistars, pasaules literatūrā savu vārdu ierakstījis ar jo daudziem darbiem, no kuriem apgāds «Atēna» jau izdevis romānus «Sidharta», «Demians», «Zem rata», «Narciss un Zeltamute», kā arī «Pasakas».

«Stepes Vilkam, cilvēkam, kurš mēbelētas istabas meklējumos pirms dažiem gadiem iegriezās pie manas tantes, bija gadu piecdesmit. Viņš patiešām bija īsts Stepes Vilks, kā reizēm sevi dēvēja, — svešāda, mežonīga, bet vienlaikus tramīga būtne no citas, nevis manas pasaules…»

Tomass Manns par «Stepes Vilku» izteicies, ka «eksperimentālās pārdrosmes ziņā tas neatpaliek no «Ulisa». Arī Stepes Vilks klīst pa neapzinātā labirintu tāpat kā Uliss Džeimsa Džoisa romānā.

Harijs Hallers ir skumja un vientuļa personība, noslēgts intelektuālis, kura pasaulē nemājo ne mazākā prieka dzirksts. Viņš mokās, cenšoties samierināt mežonīgo, pirmatnējo vilku un racionālo cilvēku sevī. Harija Hallera dzīve dramatiski izmainās, kad viņš satiek sievieti — savu pretstatu, bezrūpīgo un izklaidīgo Hermīni. Stepes Vilka stāsts kulminē Maģiskajā Teātrī — Tikai prātā jukušajiem!

Ar Austrumu misticisma un Rietumu kultūras sajaukumu Heses visslavenākais un visautobiogrāfiskākais darbs ir viens no literatūras vispoētiskākajiem sasniegumiem dvēseles ceļā uz brīvību.

Hermanis Hese 2 attēli Atvērt

Hermanis Hese

www.rtsi.ch

 

Traktāts par Stepes Vilku

Tikai prātā jukušiem

Reiz dzīvoja kāds vīrs, vārda Harijs, saukts par Stepes Vilku. Viņš staigāja uz divām kājām, valkāja apģērbu un bija cilvēks, taču patiesībā bija stepes vilks.

Viņš tika iemācījies daudz ko tādu, ko spēj apgūt ļaudis ar gaišu galvu, un bija diezgan gudrs. Tikai vienu viņš nebija iemācījies — būt mierā ar sevi un savu dzīvi.

To viņš nespēja, viņš bija neapmierināts cilvēks. Tā tas laikam bija tāpēc, ka sirds dziļumos viņš skaidri zināja (vai domājās zinām), ka patiesībā nemaz nav cilvēks, ka patiesībā ir stepes vilks.

Lai jau gudri ļaudis lauž šķēpus, vai viņš no tiesas bija vilks, vai viņš kādu dienu — varbūt jau pirms savas dzimšanas — no vilka noburts par cilvēku vai piedzimis par cilvēku, kas apveltīts ar ste­pes vilka dvēseli un tās apsēsts, vai arī pārliecība, ka patiesībā viņš ir vilks, bija tikai slimīga iedoma.

Visnotaļ, piemēram, iespē­jams, ka bērnībā šis cilvēks bija mežonīgs, nevaldāms un ne­kārtīgs, ka audzinātāji centušies nogalināt viņā zvēru un tieši tādējādi veicinājuši iedomu un pārliecību, ka patiesībā viņš tik tiešām ir zvērs zem plānas audzinātības un cilvēciskuma virskār­tas.

Par to varētu ilgi un dedzīgi spriest un pat sarakstīt grā­matas; taču Stepes Vilkam ar to nebūtu līdzēts, viņam bija gluži vienalga, vai vilks viņā ieburts vai iedzīts ar rīksti, vai arī ir vienīgi paša iztēles auglis.

Vienalga, lai ko par to domāja citi vai viņš pats, — viņam ar to nebija līdzēts, tāpēc ka izdzīt no viņa vilku tas nespēja.

 

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv