Tradīcijas un ticējumi

Apollo
0 komentāru

Raudzības
Raudzības ir lielisks iegansts atjaunot draudzību ar sen aizmirstiem draugiem. Patiesībā tā ir parasta ciemošanās, kuras laikā jaunajai māmiņai uzdāvina kaut ko bērnam nepieciešamu. Ja laimīgo ģimenīti grasās apsveikt lielāks draugu vai radu pulks, der apsvērt iespēju uzdāvināt ko nopietnāku - ratiņus, gultiņu vai, ja jaunie līdz šim braukuši ar divvietīgu Mercedes kabrioletu, parketa džipu, kurā pietiktu vietas arī mazajam. Tiesa, jo lielāks pirkums, jo svarīgāk to saskaņot ar jauno vecāku vēlmēm.
Raudzībās būtu jāiet mazliet vēlāk, nevis uzreiz pēc mātes atgriešanās no slimnīcas, un arī tad iepriekš jānoskaidro, vai tas ir piemērots laiks. Katra māte vēlas labi izskatīties, bet tas prasa kādu laiku.
Apciemotāji nedrīkst aizmirst, ka ligzdā ir mazi putnēni, tāpēc jāprot īstajā brīdī aizturēt elpu. Taču jaundzimušais jāapbrīno no visas sirds, obligāti jāsaskata līdzība ar māti, tēvu vai vecvecākiem - konkrētu pazīmju nosaukšana pirmajos mēnešos gan var prasīt nelielu piepūli, tomēr jācenšas.
Nedrīkst aizmirst mātes uzteikšanu par viņas ziedošo izskatu.

Kristības
Kad jaundzimušajam izdomāts vārds, jāizlemj, vai tā došanu atzīmēt tuvinieku lokā vai izvēlēties kristīšanu baznīcā. Ja bērnu tomēr grib kristīt pēc baznīcas likumiem, tad pieteikšana dzimtsarakstu nodaļā atkrīt, jo to izdara mācītājs.
Jāatceras, ka pirms lēmuma pieņemšanas viss labi jāpārdomā, jo reliģiskās lietas mēdz būt ļoti kutelīgs jautājums pat starp tuviem cilvēkiem.
Luterāņiem kristīšanas ceremonija notiek, sākot no 4. līdz 8. nedēļai pēc bērna piedzimšanas, taču mūsdienās bērnus kristī vēlāk. Katoļi un pareizticīgie parasti kristī jau pirmajā nedēļā.
Kristīšanas dienu nosaka, iepriekš sazinoties ar mācītāju, kā arī ar krusttēviem un krustmātēm (tā saucamajām kūmām), kurus izvēlas no radiem vai draugiem. Lūgt kūmās kādu augsti stāvošu personu, kas nav gana pazīstama, tomēr neliecinās par smalko toni, lai gan televīzija reizēm apgalvo pretējo.
Kristīšanas ceremonija noris pēc attiecīgās konfesijas likumiem, tomēr arī katram mācītājam ir sava individuāla pieeja. Tāpēc vēlams ar baznīctēvu visus sīki pārrunāt, lai pašiem pēcāk nebūtu jāsarkst.

Iesvētīšana
Pirmām kārtām iesvētīšana ir kristīgās pārliecības akts, un to vajadzētu veikt tikai ticīgiem ļaudīm. Visas lielās konfesijas pirms iesvētīšanas rūpējas par iesvētāmā sagatavošanu.
Mūsdienās iesvētīšana mēdz notikt arī bez sagatavošanās, bet tad nu visa atbildība gulstas uz vecāku pleciem. Bet varbūt pagaidīt, kamēr bērns pats spēj pieņemt šo būtisko lēmumu?

Svētku galds
Visos gadījumos, kad svētku galdu klāj par godu bērnam, tieši to arī der atcerēties - galds ir par godu bērnam.
Raudzību galdi parasti ir vienkārši, dažkārt pat uz ātru roku uzklāti, jo jaunajai māmiņai mājās darba netrūkst. Te neko īpaši nevajag izdomāt, pietiek arī ar kafijas galdu.
Ja svētku galdu nolemts klāt pēc kristību svinīgās ceremonijas, tad viesībās piedalīties var aicināt arī tos radus un draugus, kas baznīcas norisēs nepiedalījās.
Goda vieta ierādāma mātei, viņai blakus sēž garīdznieks, ja tas uz viesībām lūgts, tad krusttēvs, krustmāte un pārējie viesi. Viesības nedrīkst ieilgt līdz dziļai naktij un izvērsties par skaļu uzdzīvi ar dejām.
Iesvētību galds ir ļoti nopietna padarīšana un parasti ar lielu aizsēdēšanos nesaistās. To nosaka kaut vai tas, ka iesvētāmajam jāizrāda garīgās pasaules izpratne vecāku un viesu priekšā. Un pēdējiem tas ir jāciena.
 
Atskats pagātnē
Senie latvieši kristības dēvēja par krustabām, bet šo godu funkcijas bija līdzīgas - vārda došana un simboliska uzņemšana savējo pulkā.
Nosaukums "krustabas" atvasināts no vārda "krusts", jo zīmei ļoti svarīga nozīme vārda došanas rituāla norisē. Latviešiem krusts bija pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme jau kopš dziļas senatnes.
Krustāmo bērnu sauca par pādi, un vārda došana notika devītā dienā pēc bērna piedzimšanas. Toreiz gan dzimtu likumi bija ļoti bargi, un vārguļus vai negodā dzimušos dzimtā neuzņēma.
Senos laikos uz laukiem bērni parasti dzima pirtī, tāpēc pirts taka bija kopjama, ravējama un pušķojama, lai dzemdētājai, Mārai un Laimai, kas steidzas palīgā, būtu droša iešana.
Dažas dienas pēc radībām rīkoja tā saucamās pirtīžas, kas bija mātes un bērna pirmā kopējā mazgāšanās pirtī. Pēc pirtīžas sekoja mielasts. Ar šīm rituālajām darbībām cerēja veicināt bērna un mātes veselību, labklājību, kā arī novērst ļaunumu.
Krustabu paražu galvenie izpildītāji ir krusttēvs un krustmāte - dižie kūmas. Krustabās bez dižiem kūmām aicina arī citus radus - mazos jeb sānu kūmas. Pārējie viesi, draugi un kaimiņi ir liecinieki.
Īpatnējs bija tā saucamais krustabu ātrais mielasts, kad viesi sastājas ap galdu cieši viens pie otra, lai bērnam augtu cieši un līdzeni zobi, un visi cenšas ātri paēst, lai bērns būtu čakls. Ātrajā mielastā dod baltu ēdienu - pienu, sieru, baltmaizi, lai pādem būtu laba, gaiša nākotne. Vakarā ir krustabu lielais mielasts, kas ēdienu ziņā daudz neatšķiras no ātrā mielasta.
Kā jau pie latviešiem pierasts, arī krustabās notiek apdziedāšanās un dejošana. Otrā krustabu dienā kūmas gādā pādem šūpuli, pāde saņem no krustabniekiem dāvanas un laba vēlējumus, un ar to tad krustabu norises tuvojas noslēgumam. Atvadoties viesi izmīda nātres, kur tās ir, ar to visai sētai un tās iedzīvotājiem vēlot laimi un labklājību.
 

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

19

2017. gada 19. augusts

Vārda dienas

Melānija, ImantaRogate, Roēna, Rodžers, Melizande, Melizanda, Melisandra, Melinda, Melija, Melanija, Māle, Malle, Malgonija, Malānija, Imandra, Imanda

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

19.08.2017
Ienākt apollo.lv