Tripāns: Neoficiāli viens «Red Bull Crashed Ice» posms izmaksā vienu miljonu Attēlu galerija Intervija

Apollo
17 komentāri

Ar ko «Red Bull Crashed Ice» sacensības ir sliktākas par, piemēram, BMX riteņbraukšanu? Daudzi teiktu, ka «Crashed Ice» nav Olimpiādē un Latvijai šajā sporta veidā nav savs olimpiskais čempions. Jā, pareizi, taču šajā strauji augošajā sporta veidā Latvijai ir arī viens pārstāvis - Armands Tripāns. Armands, stāstot par slidošanu, velk paralēles ar BMX, norādot, ka par riteņbraukšanu kā par nenopietnu sporta veidu runāja tā pirmsākumos, bet tagad pedāļu minēji ir iekļuvuši Olimpiādē un sabiedrības viedoklis ir mainījies. Viņš atzīst, ka «Crashed Ice» tā īsti iepazīt var tikai klātienē, TV ekrānos sajūtas līdz skatītājiem nenonāks.

- Šī tev bija otrā pilnā sezona «Red Bull Crashed Ice» sacensībās. Kādas atziņas nākušas klāt? Ko uzzināji, kas varbūt nebija skaidrs tev pēc pirmā gada?

- Galvenais secinājums ir tas, ka līmenis aug ļoti lielos tempos. Ar to līmeni, kuru esmu sasniedzis, pirms četriem gadiem es varētu iebraukt TOP20. Tas nav tikai mans vērtējums, to pateiktu arī citi sportisti. Trases, kuras bija pirms četriem gadiem, tagad ir pavisam citādākas un mēs esam uztrenējušies. «Red Bull» vēlas, lai šis sporta veids būtu liels un varētu to pārdot.  Treniņa trases kā tādas nav un tā ir šī sporta veida odziņa – tu aizbrauc un nezini, kas tevi sagaida. Tev dotas divas dienas un jābūt tik labam, cik vien vari būt.

- Kuras valstis vai federācijas lobē šo sporta veidu? Noteikti ir vietas, kur šis sporta veids ir populārs.

- Federācijas vēl nav nodibinātas, bet lielais mērķis šim pasākumam ir olimpiskās spēles. Nav valstis, kuras lobē šo sporta veidu, bet ir tādas, kuras tajā ir iekšā. Ziemeļamerikā, piemēram,  Kanādā šis sporta veids ir ļoti populārs. Piemēram, Ziemeļamerikā uz nacionālo atlasi, lai iekļūtu valsts komandā, bija pieteikušies 16 000 dalībnieku. Varu minēt vēl vienu piemēru – tikai astoņas desmitdaļas šķīra dalībniekus no iekļūšanas komandā. Eiropā labākie ir somi, bet viņi ir piezemētāki. Šo sporta veidu attīstīt vēlas holandieši, pie kuriem jau trīs gadus norisinās posms. Uz sacensībām atnāca 80 000 skatītāju. Maskavā pirms diviem gadiem atnāca 10 000. Šo sporta veidu ierauga tikai tagad. Ir bijis tā, ka Amerikā pienāk un jautā: «Ar ko jūs tur nodarbojaties?» Šo kustību varu salīdzināt ar situāciju Valmierā pirms 20 gadiem, kad bija puiši, kuri tikai sāka nodarboties ar BMX, bet tagad šis sporta veids jau ir olimpiskajās spēlēs.

- Kurā gadā jūsu saime varētu pretendēt uz iekļūšanu Olimpiādē?

- Ja runājam par olimpiskajām spēlēm, tad šim pasākumam jāiet prom no «Red Bull». Olimpiādē komerciāls sporta veids ar sponsoru klāt nebūs nekad, ir jāveido federācijas. Lielākā problēma ir tā, ka nav trašu un to atzīst arī paši rīkotāji, ka nav kur trenēties. Nav tāda formula, kā trenēties. Vari iet uz trenažieru zāli, vari būt sprinteris, bet tur vajag ļoti daudz komponentus. Tas nav hokejs – ja paņemam nost hokejistiem nūju, viņi slidos savādāk un tas ir pilnīgi citādāk. Ja pieliekam klāt 60 km/h... Līdz šim nav bijis tā, ka pirmajā sezonā kāds parādītos pie apvāršņa un būtu rezultāts. Tā ir varbūt lieta, kas ir pozitīva šim sporta veidam. Jābūt kaifam, klāt jāliek tehnika, izturība, ātrums, bezbailība, jo viss var izšķirties pēdējā līkumā.

- Tu šajā sporta veidā esi nosacīti jauniņais, bet cik sen parādījās citi sportisti, piemēram , līderi?

- Ir valstis, kuras pārstāv pa vienam vai diviem sportistiem - poļi, slovāki, horvāti, bet tad nāk lielās valstis kā Kanāda, ASV, Somija, Zviedrija, Čehija un Holande, un viņi jau brauc septīto, astoto sezonu. Kad viņi sāka, šis sporta veids bija tādos autiņos... viņi paši atzīst, ka tās toreiz bija bērnu spēlītes. Viņi tam līmenim gājuši līdzi, izauguši un ar šo bagāžu ļoti daudz iegūst. Kad vēroju viņus, viņi brauc citādāk un labāk, bet starpība nav liela. Kvalifikācijā viņi ir priekšā sekundi, pusotru, bet startā visi sāk kopā. Atceros savu pirmo braucienu – nostājos uz starta un redzēju visu Minheni no augšas, vējš pūš sejā un sirds sitās. Nevis tādēļ, ka bail, bet tādēļ, ka gribas. Uzņēmu ātrumu un jau pirmajos soļos jutu kaifu, bet pirmajā līkumā «neierakstījos». Atceroties pirmssākumus, secinu, ka lietas darīju nepareizi.

- Cik liela nozīme ir ekipējumam un vienam no galvenajiem instrumentiem – slidām? Pa TV vērojot jūsu cīņas, nianses slidās nepamanam, bet gan jau ir arī tādas.

- Katram atšķiras slidu asmeņi, bet principā tās ir hokeja slidas. Piemēram, ar manām slidām hokeju būtu grūti uzspēlēt. Pārsvarā asmeņi ir no bendija slidām. No pirmā divdesmitnieka ar hokeja asmeņiem startē varbūt trīs, četri dalībnieki, jo tas kopumā ir nestabili. Vēl viena nianse – šīs slidas praktiski nav asinātas, nav saķeres.

- Jo neasākas, jo labāk?

- Jā, tieši tā, tu vienkārši lido. Slidas asinam savādāk. Ir kanādiešu brigāde, kura trīs sezonas nodarbojas ar slidu asināšanu un, aiznesot savas slidas, viņi jau zina, kā jārīkojas. Protams, pavērojam arī laika apstākļus sacensību dienā.

- Vai līderi ir priekšā pārējiem tikai uz slidu rēķina?

- Nē, negribu teikt, ka viņi labāki dēļ slidām. Varu ņemt par piemēru Miķeli Rēdlihu, kurš ir ļoti ātrs slidotājs, bet šajās sacensībās nepietiek ar to, ka esi ātrs uz slidām. Labākais slidotājs «Crashed Ice» ir soms Artu Pihlainens, kurš bija čempions divus gadus. Pirmajā posmā viņš krita uz galvas un visu sezonu nepiedalījās, bet aizbrauca uz pēdējo posmu Kanādā, lai atvadītos. Nobraucām kopā treniņbraucienu un, iepazīstot trasi, jūtu, ka neko īpaši nedarot, viņš katrā līkumā pa dažiem centimetriem no manis attālinās. Viņš ir vienkārši ātrāks. Viņš nobrauca vienu kvalifikācijas braucienu un treniņus neturpināja, aizgāja uz sacensībām un uzvarēja. Viņš ir iemantojis apbrīnu citu sportistu vidū, «Crashed Ice» leģenda. Viņš spēja jau startā atrauties par metru. Jāsaprot, ka labai braukšanai nepieciešams kaut kas ekstra, bet tas ekstra katram ir savs.

- Bet principā pēc kritiena atgūt zaudēto pozīciju ir diezgan grūti.

- Tas ir kā likums - ja kādu vietu trasē nespēj pārvarēt treniņos, tad netiksi ar to galā arī sacensībās. Holandē pēc starta uz pirmās «pumpas» kritu visu laiku un zināju, ka arī sacensībās tā būs. Redzēju vairs tikai konkurentu muguras, bet pēc trīs lecieniem biju viņiem klāt. Pēdējā virāžā tuvākajam dalībniekam zaudēju desmit metrus. Nokrist var arī, ja esi līderis un tas ir pierādījies arī šogad, kad finišā līdzenā vietā Marko Delago un nokrita un viņam jaunais čempions Dereks Vedžs aizgāja garām.

- «Crashed Ice» skaitās bezkontakta sporta veids, bet bez kontakta nevar iztikt.

- Jā. Ir reizes, kad vari nospēlēt netīri un zini tos trikus, bet, ja kāds ies iekšmalā, aiz krekla viņu nerausi.  Ir visādas viltības, bet tās tik ļoti neietekmē.

- Vadošajām komandām apkalpojošais personāls brauc līdzi?

- Šogad izteikti parādījās tas, ka «Crashed Ice» kļūst profesionālāks. Nav treneri, bet ir cilvēki, kuri saprot to lietu un dod pamācības trasē. Masieri ir uz vietas un jebkurš sportists var iet uz masāžām. Stafs ir tas, kas palīdz tev sagatavoties vasaras sezonā, izstrādājot treniņprogrammas un tamlīdzīgi. Piemēram, Somijā ir vesela slidošanas programma, kur izlase iet hallē un uz mākslīgā ledus pārvar šķēršļus. Manā gadījumā ir jautājuma zīme līdz pat pirmajam posmam. «Red Bull» saka, ka man ir vieta, bet es braucu par saviem līdzekļiem. Šosezon palīdzēja «labie darbi», ja viņi nepalīdzētu, nebūtu aizbraucis.

- Cik lieli līdzekļi nepieciešami, lai sagatavotos un startētu visos posmos?

- Nav tāda formula, lai es varētu iet pie Olimpiskās komitejas un teikt: «Iedodiet man piecus tūkstošus un es uzrādīšu rezultātu». Nav recepte, kā trenēties, viens dara tā, otrs citādāk. Vai labākais veids ir iet uz ledus un trenēties? Es saku, ka nē. Ātrumu vajag dabūt, kāds tas ir trasē un es eju uz skeitparkiem vai arī pa vakariem pa Brīvības ielu braucu ar skrituļslidām. Ļoti daudz palīdzēja Dainis Dukurs, kurš ļāva trenēties Siguldas trasē. Viens brauciens ļoti daudz ko dod un mani apskauž daudzu valstu sportisti, kuri netiek savās trasēs trenēties, viņus tur vienkārši nelaiž. Man ir iespēja nobraukt sešus braucienus un sajūtu ātrumu. Principā esmu tīrākais amatieris nevis profesionālis, man tam neatliek laika.

- Cik ir profesionālu sportistu jūsu aprindās?

- Šeit neviens nesaņem algu, nevienam nemaksā. Par profesionāļiem var saukt tos, kuri  ir valstu izlasēs, piemēram somi, kuriem viss nepieciešamais ir nodrošināts. Somi sešus gadus jau piedalās, viņiem ir nodrošināts ekipējums, ar viņiem strādā un ir nodrošināti treniņapstākļi. Šos sportistus varētu saukt par profesionāļiem. Kāpēc es to vispār daru? Uzskatu, ka manī ir spēja paveikt šo. Es varu būt starp TOP 50 braucējiem pasaulē un cīnīties kā līdzīgs ar līdzīgu. Varbūt nevaru iebraukt labāko desmitniekā vai piecpadsmitniekā, tas pagaidām nav reāli man, taču apziņa, ka manī iekšā ir vairāk nekā tagad, man liek iet uz priekšu. Ir bijuši daudz labi braucieni, kad domāju pie sevis - viss, pietiek, aizvadīts labs posms un jāiet prom, bet paiet pāris sekundes un saprotu, ka varu vēl. Nevis tādēļ, ka vēlos piedalīties līdz 40 gadiem, bet gan tādēļ, ka gribu iebraukt trīsdesmitniekā.

- Cik lielas prēmijas ir uzvarētājiem?

- Šogad bija pirmais gads, kad pieauga prēmijas. Iepriekš uzvarētājs saņēma «Mini» automašīnu, bet šosezon posma līderis saņēma 3000 eiro. Sezonas izskaņā čempions tika prēmēts ar 10 000 eiro.

- Vai šo pasākumu mēs varētu kaut kad dabūt arī uz Latviju vai tomēr tas vietējai publikai nebūtu interesants?

- Man bija tāds sapnis dabūt posmu šeit, lai to izmēģina arī vairāki hokejisti (smejas). Īre uz gadu saldēšanas iekārtām bez uzturēšanas ir 250 000 eiro, izīrēšana uz nedēļu prasītu 100 000. Principā šis ir dārgs pasākums un to var atļauties tikai «Red Bull». Neoficiāli viens posms izmaksā vienu miljonu ASV dolāru. Grūti uztaisīt šādas trases, bet ar dabīgām trasēm ir problēma, jo visur nepieciešams apakšā likt konstrukcijas. Alternatīva Latvijā būtu uztaisīt Siguldā posmu, kas būtu kā šovs. Sportisti sacenstos no dāmu starta divu braucienu summā un varētu izjust ātrumu, kas būtu pietuvināts tam, kāds ir «Crashed Ice» sacīkstēs. Man tiešām būtu gandarījums, ja man būtu kāds sekotājs. Tu man sākumā jautāji par atziņām. Lūk, šogad es kontrolēju jebkuru savu braucienu. Jā, bija kļūdas, bet varēju pielikt elementos un braucienā.

- Armand, ja rīt paziņotu, ka «Crashed Ice» 2018. gadā tiks uzņemts olimpiskajās spēlēs, ko tas mainītu tevī?

- Tad es transformētu savu dzīvi (smejas). Vecums tad man vēl atļautu piedalīties Olimpiadē, varbūt kauli būtu stīvi, bet dzirksts noteikti nebūtu zudusi. Kad aizbraucu uz Siguldu un stāvu trases augšā, secinu, ka pēc septiņiem gadiem es vairs nevarētu nobraukt. Tās nav bailes, bet tā ir sajūta, ka tu sāc domāt un uztvert citādāk. Esmu bijis Olimpiādē kā žurnālists un vienmēr fascinē tas, ka vari aizstāvēt karoga krāsas un arī šajās sacensībās es izjūtu Latviju. Mums ir iespēja pierādīt mūsu spēku pasaulē un ar to vari iet un lepoties. Bieži šo piederību izjūtam tieši Olimpiadē un tā ir maģija.  

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

22.11.2017
Ienākt apollo.lv