Turku paklāji un staigāšana pa oglēm II

Apollo
0 komentāru

Turku paklāju nožēlojamā pašizmaksa

Drīz vien Ivans norāda tālumā uz pilsētiņu Sveta Petka, kur pāri namu jumtiem dominē minareti. Tātad šis ir viens no turku apdzīvotajiem reģioniem, par kuru bijām dzirdējušas jau iepriekš, un 100% turku apdzīvots ciems.

Ivans nolēmis mums parādīt ko īpašu. Piestājam pie kādas noplukušas angārveidīgas ēkas, kura izrādās paklāju ražotne. Vai gan miljonāri var iedomāties, ka šeit un šādos apstākļos tiek austi paklāji, kurus par lielu naudu viņi ir iegādājušies no izveicīgajiem biznesmeņiem. Turku sievietes drausmīgos darba apstākļos par smieklīgu samaksu (~35 latiem), strādājot arī nakts maiņās, ja ir steidzams pasūtījums, auž paklājus, kuri rotā slavenību un bagātnieku mājas, bet pašas ir priecīgas, ka var nopelnīt šos grašus.

Darbs sliktā apgaismojumā, salīkušu muguru, sasprindzinot redzi, lai raksts būtu precīzi tāds, kā redzams blakus novietotajā datorizdrukā. Vilnas dziju krāso ar krāsām, kuras piegādā no Anglijas. Darbu sievietēm dod angļu un bulgāru kopfirma. Paklāji ir 70–100 m2 lieli, un tos auž tikai pēc pasūtījuma. Pasūtītāju vidū bijušas arī tādas slavenības kā Miks Džegers (17 paklāji), Čērčila mazmeita (2 paklāji), karaliene Elizabete (1 paklājs). Eksportē arī uz Holandi. Divdesmit divas turku sievietes pieprot šo aušanas mākslu, bet gribētāju to apgūt neesot daudz — samaksas dēļ. Kontrasts starp Sveta Petkā redzēto un Plovdivu, kur būsim jau pēc nepilnas stundas, ir milzīgs. Bet varbūt turcietes ir laimīgas, jo nezina, ka var dzīvot un strādāt arī citādos apstākļos.

Pēc Varnas un Sofijas Plovdiva ir kā no citas pasaules. Vēstures faniem tikšanās ar romiešu laikiem un jaunāku laika posmu celtnēm. Etnogrāfijas muzejs ļauj iepazīt gan sadzīvi, gan tautastērpus. Skaļa un dzīva ir gājēju ieliņa ar veikaliem, kafejnīcām. Veikalu skatlogi sola vilinošas atlaides, taču cenas mūsu naudas maciņiem ir ļoti pieņemamas pat bez tām. Vienīgi pašmāju prece kautrīgi paslēpta kaut kur veikala dziļumā. Stilīgāks jauniešiem šķiet pazīstamu firmu apģērbs, lai arī pašu bulgāru prece ir pietiekami kvalitatīva un modīga. Apģērbu ražošanas lielākais centrs ir Varna, apavu — Plovdiva (Flavia). Plašā izvēlē ir turku prece un nākas secināt, ka turki ražo tīri izskatīgus apģērbus, pieņemamus apavus par patīkamām cenām. Painteresējamies, kā ar nacionālo saldumu rūpniecību. Tādas īsti savējās vairs neesot, jo rūpnīcu «Svoge» nopircis «Sushard», bet Sofijā savu ražotni atvērusi «Nestle». Par savu bulgāri vismaz vēl pagaidām var saukt «Alij Mak» un «Aroma» produkciju.

Rozes zied tikai mēnesi!

Braucam uz Kazanlikas pilsētu, kas tiek dēvēta par Rožu ielejas galvaspilsētu.

Izrādās, rozes zied tikai vienu mēnesi no maija beigām līdz jūnija beigām. Un tās nav karaliskās dārza rozes. Tās vairāk līdzinās mūsu mežrozīšu krūmam, tikai pildītiem ziediņiem. Tās ir īpašās eļļas rozes. Viena mēneša laikā tad arī jāpaspēj rožu ziedlapiņas novākt. Darbs sākas agri no rīta ap četriem ar pirmajiem saules stariem un beidzas ap deviņiem, vēlākais desmitiem, jo, izrādās, eļļas rožu lielākais ienaidnieks ir saule. Tuvāk par pašu eļļas spiešanas procesu uzzinām Rožu muzejā. Bet Etnogrāfijas muzejā varam redzēt rožu eļļas tvaicējamo katlu un ne tikai — galdā tiek celta rožu rakija, rožu ievārījums un liķieris.

Katru gadu Kazanlikā notiek arī Rožu svētki, kuru laikā tiek izvēlēta Rožu karaliene. Karalienei galvā liek kroni, nobildē un šo bildi var redzēt katrs, kurš iegriežas Rožu muzejā.

Kazanlika atrodas Stara Planinas (Balkānu) grēdas pakājē un šie kalni mums šodien jāšķērso. Tas būs iespējams, pateicoties Šipkas pārejai. Pa ceļam lauka vidū redzams trāķiešu kurgāns, te atrasta vairākus kilogramus smaga zelta maska, jo dīvainā kārtā kurgāns netika izlaupīts.

Skopi, taču čakli

Otrpus Stara Planinas (Balkānu) grēdai atrodas Gabrova. Kurš gan nav dzirdējis par gabroviešiem, viņu izdaudzināto skopumu? Lūk, anekdote… Divi gabrovieši saderējuši, kurš baznīcā ziedos mazāku naudiņu. Viens iemet to vismazāko bleķa stotinku, otrs nosaka — tas no mums abiem! — un pārmet krustu! Tādā skopuļu pilsētā nolēmām nekavēties, taču pilsētas pievārtē ir vietas, kuras grēks būtu neapmeklēt.

Etaras brīvdabas muzejs pārsteidz pirmkārt ar plānojumu. Tas ir neliels ciems upītes krastos. Katrs no ciema namiņiem ir kolorīts un vērtība pats par sevi. Pirmais stāvs no akmeņiem, otrais — no koka, bet jumts klāts ar akmens plāksnēm. Arī iekšā notiek bezgala interesantas lietas. Te var vērot amatniekus darba procesā, kāds tas bijis pirms vairāk nekā simts gadiem. Daudzās darbnīcās iekārtu darbināšanai tiek izmantots ūdens spēks. Te strādā amatnieki un apmeklētāji var vērot, kā top dažādas lietas no māla, dzijas, auduma, metāla, koka. Te strādā arī labākais Bulgārijas juvelieris, kura izstrādājumi esot pieprasīti Beļģijā. Viņa darināta sudraba ķēdīte maksā ap 125 levām. Beķerejā tiek cepti gardi kliņģeri, saldumu cienītājiem ir, ko uz kārā zoba likt.

Laiks rit nemanot, bet mums vēl jāpaspēj aizbraukt līdz Trjavnai. Tā atrodas Stara Planinas ziemeļu daļā, veidojusies jau pēc turku iebrukuma, jo cilvēki pameta lielās pilsētas un meklēja glābiņu tālu prom no ceļiem kalnos. Šī ir otra pilsēta pēc Plovdivas, kura patīkami pārsteidz. Nekur iepriekš Bulgārijā nav redzēts tāds ziedu un zaļumu daudzums, krāšņums apstādījumos. Viss tīrs un sakopts, mājas kā uz skatu kartītes. Te darbojusies viena no slavenākajām Bulgārijas glezniecības un kokgriezēju skolām.

Vēl šodien noskaidrojām, ka Bulgārijā ir stalaktītu alas. Vienas no tām — Bačo Kino — apmeklējām. Alas ir trijos līmeņos, eju kopgarums esot ap 10 km, bet apskatei pieejami vien 250 m. Tiesa, ir redzētas lielākas, krāšņākas, pārsteidzošākas alas citās zemēs.

Naudiņu jātnieks un Pliska

Naktsmājas ir sarunātas Kmetovcos. Viesnīca «Fenerite» ir īpaša. Nezinātājs tai pabrauktu garām, jo viesnīca slēpjas aiz augstas sētas. Bet aiz šīs sētas slēpjas īsta idille. Mūsu numuriņš ir ar autentiskām 19. gadsimta mēbelēm kā vecvecmāmiņu laikos. Tikai sanitārais mezgls mūsdienu.

Mūs gaida vakariņas viesnīcas krodziņā. Nepaiet pat pusstunda un visi galdiņi ir aizņemti. Izrādās, viens no iemesliem — šeit nedarbojas mobilie sakari, neviens tevi neatradīs, nezvanīs, netraucēs.

Pēc sātīgām brokastīm pošamies ceļā, un pirmais šodienas apskates objekts ir etnogrāfiskais ciems Boženci. Nelielas mājiņas nosūnojušiem jumtiem, nošķiebtiem pakšiem, nelielām logu rūtīm. Šīs senās mājas ņemtas īpašā valsts aizsardzībā. Tas ir ciems-rezervāts. Ja kāds tīko pēc eksotikas, var nedēļas nogali pavadīt šajos 19. gadsimta apstākļos, jo dažas no mājām ir atvēlētas tūristiem, tikai šeit jau bez 21. gadsimta santehnikas.

Tālāk mūs gaida pārbrauciens uz Šumenu. Pilsētā ir vīna un rakijas rūpnīca, kurā iespējama arī ekskursija un degustācija.

Šumenas pievārtē atrodas Madara, vieta, par kuru atgādina bulgāru metāla naudiņa. Uz tās redzams Madaras jātnieks. Tā kā tas ir tikai pāris kilometru no lielā ceļa, dodamies turp. Pilsētiņas nosaukums esot cēlies no Bizantijas imperatora Modriges jeb Modara vārda. Nezināma mākslinieka izpildītais Madaras jātnieka piemineklis ir visai iespaidīgs — 23 metrus augsts. Jātnieks nogalina lauvu ar zobenu. Labā kāja uz lauvas. Aizmugurē suns — cilvēka labākais draugs. Iespējams, ka piemineklis celts par godu hanam Tervelam, kurš valdījis 8. gs.

Piecus kilometrus no Madaras atrodas pirmā Bulgārijas galvaspilsēta Pliska. 681. gadā dibināta, tā bija politiskais un ekonomiskais centrs. Diemžēl 811. gadā bizantieši pilsētu nopostīja, toties tās vārdu lepni nes agrāk visā padomijā labi pazīstamais bulgāru brendijs.

Rumānijas karalienes rezidencē

Divas pēdējās ceļojuma dienas pavadām kūrortā Albenā. Kūrorts darbojas kopš 1960. gada. Pludmale ir 7 km gara un ap 100 metru plata. Tā kā ierodamies jau tumsā, pelde Melnajā jūrā izpaliek, toties kafejnīcu un veikaliņu vilinājumam varam ļauties pat vēl pēc pusnakts. No rīta pārliecināmies, ka visām viesnīcām balkoni tiešām ir ar skatu uz jūru, kā mums solīja iepriekš. Brokastīs visapkārt skan tikai vācu valoda. Izrādās, vācu tūrisma firmas rezervējušas labākās viesnīcas visai sezonai. Albena vāciešiem patīk gan ar jūras tuvumu, gan ar to, ka pēc pusnakts te ir krietni klusāks nekā netālajās slavenajās Zelta Smiltīs, kur nakts dzīve ievelkoties līdz pat četriem pieciem rītā.

Zelta Smiltis arī apciemojam. Savu nosaukumu kūrorts ieguvis, pateicoties raupjajām, dzeltenajām smiltīm, kuras klāj pludmali. Izbraukājot Zelta Smiltis krustu šķērsu, jāsecina, ka te nu ir svarīgi, kur atrodas tava viesnīca. Pilsētai ir cits reljefs un, jo tālāk no jūras, jo augstāk kalnā būsi. Albena ir līdzenumā, mazāka un ne tik skaļa.

Pēcpusdienu veltām Balčikai, kas no 1913. līdz 1940. gadam piederējusi Rumānijai. Te Rumānijas karalienei Marijai bija vasaras rezidence Klusā ligzda un botāniskais dārzs 35 ha platībā ar vareniem kaktusiem (vairāk nekā 250 veidu) un virkni eksotisku augu, kuru nosaukumus tā arī neizdevās paturēt prātā. Pilī ir interesants Eiropas un Austrumu arhitektūras elementu sajaukums. Itāliešu arhitekti Ameriko un Augustino šeit izveidojuši paradīzes stūrīti. Leģenda vēsta, ka Marijai šeit tik ļoti paticis, ka viņa vēlējās, lai pēc nāves te arī tiktu apglabāta. Viņas sirds ievietota stikla traukā un tikusi iemūrēta parka pulkstenī, un īpaša godasardze to apsargājusi 24 stundas diennaktī. Dārzā ir arī romiešu pirtis, karalienes krēsls, rožu dārzs.

Dejas uz oglēm

Ar nepacietību gaidām vakaru ne jau tāpēc, ka tas būs pēdējais Bulgārijā. Daudz dzirdēts par dejām uz oglēm. Arī ļoti pretrunīgi viedokļi. Tāpēc sekojam vecajam labajam sakāmvārdam, ka labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt! Vispirms mūs pārsteidz vieta — simpātisks, mājīgs, tautas stilā ieturēts restorāns. Tā vidū jau vakara ieskaņā tiek iekurts liels ugunskurs, kuram izdegot veidojas ogļu kārta.

Lai labāk redzētu, skatītāji sastājas aplī apkārt ugunskura vietai. Deja ir iespaidīga. Arī mums jāteic, ka to var pieņemt un var nepieņemt, bet tāda ir šī senā tautas tradīcija, kas raksturīga Bulgārijas Melnās jūras piekrastes daļai. Taču, lai vakars beigtos ar gaišu un priecīgu noskaņu, seko folkloras programma, kurā tiek iesaistīti arī skatītāji, un jāteic, ka vairākām tautas dejām soļi ir visai sarežģīti. Jā, arī ēdienkarte ir lieliska un pēdējais vakars Bulgārijā izdevies lielisks.

Pēdējā pelde Melnajā jūrā tiem, kam patīk agri celties, jo drīz vien ir klāt mūsu auto un dodamies uz lidostu. Lidostā atceramies, kā pirms nedēļas ielidojot domājām: kāda būsi, Bulgārija, un vai spēsi mūs pārsteigt? Tagad atvadoties varam teikt — šī ir viesmīlīga zeme, pilna kontrastiem un pārsteigumiem.

Ja esat bijuši Bulgārijā padomju laikā, tad ziniet, ka toreiz vietējā vara noteica, ko būs rādīt padomju tūristiem. Bet mēs, kā teica mūsu bulgāru gids Ivans, redzējām Bulgāriju viņa acīm; to, ar ko bulgāri patiesi lepojas, un arī to, kas viņiem sāp. Paldies Ivanam, kuram draugi ir visur Bulgārijā, ka tikām laipni sagaidīti un uzņemti. Ivans būs priecīgs satikt arī citus mūsu tūristus no Latvijas.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv