Turpinājums rakstam par publisko aģitāciju pret psihiatrijas dienestu

Apollo
127 komentāri

Nekad neesmu rakstījis turpinājumos. Nelasu komentārus. Arī diskutēju tikai ar profesionāļiem. Šoreiz bija savādāk. Pēc mana raksta „«Nekā personīga» cenšas dabūt laukā Napoleonu no Napoleona kūkas jeb – publiska aģitācija pret psihiatrijas dienestu ir noziedzīga» publicēšanas «Apollo» un vēl dažos portālos, man nācās ļoti daudz uzklausīt viedokļus par Sociālās aprūpes centriem un hronisko psihiatrijas pacientu atrašanos tajos. Es saņēmu veselu gūzmu negāciju par psihiatrijas dienestu, pie kam ne tikai no tiem, kas varētu būt bijuši psihiatru klienti, bet arī no tādiem, kam «bēniņos» nudien viss ir kārtībā.

Turpinājums rakstam par publisko aģitāciju pret psihiatrijas dienestu

Foto: Evija Trifanova/LETA

Lasi arī:  Publiska aģitācija pret psihiatrijas dienestu ir noziedzīga

Gandrīz visi, kas man atrakstīja vai uzrunāja, pauda viedokli, ka Sociālās aprūpes centros mediķi pret pacientiem izturas nekorekti, lieto pārlieku lielas nomierinošu zāļu devas, gandrīz vai pret pacientiem darbojas noziedzīgi. Nelīdzēja mani iebildumi, ka Socālās aprūpes nami nav Veselības aprūpes iestādes, ka patiesībā tur labākajā gadījumā medicīnisko palīdzību nodrošina medicīnas māsa. Tad es saviem kritiķiem teicu– ja nu Jūs kritizējat Sociālās aprūpes namus, dodieties turp un strādājiet. Ja Jūs aiziesiet uz šādu namu, kur ārstē hroniskus psihiski slimus vai garīgi atpalikušus cilvēkus, bet visas vakances būs aizņemtas – Jūs varat sākt kritizēt. Tik ilgi, kamēr Jūs piebraucat reizi pusgadā pie šāda centra ar «Lamborgini» vai pat «Volgu», atvediet savam radiniekam apelsīnus un aknu pastēti, nebrīnieties, cik šis pacients apātisks. Varbūt iedomājieties sevi šā centra darbinieka lomā, kas saņem 230 latus uz rokas un strādā (baro, pārklāj, komunicē, mazgā un apmazgā) ar 12– 18 smagi slimiem cilvēkiem.

Latvijas psihoneiroloģiskajos pansionātos, psihoneiroloģiskajās slimnīcās, sociālās aprūpes namos guļ simtiem smagu hronisku pacientu, kas patiesībā nav mājās aprūpējami. Protams, varam uzklausīt visus cilvēktiesību speciālistus, kas tūlīt norāda, ka šiem cilvēkiem ir tiesības atrasties ārpus šās sociālās iestādes. Šāds pacients atrodas 1:1 ar savu radinieku, kas viņu aprūpē. Nevienam nenovēlu šādu iespēju– gadiem un gadu desmitiem būt par hroniska slimnieka aprūpētāju. Agri vai vēlu šis radinieks izsīks, saslims ar smagu depresiju vai psihosomātisku kaiti, bet viņa psihiski slimais radinieks nonāks sociālās aprūpes centrā.

Šajos centros finansējums ir mazāks par desmit latiem dienā. Mūsu valsts nevar vairāk atļauties. Tā ir mūsu nodokļu maksātāju nauda. Piemēram, Kalkūnos, Daugavpils novada sociālās aprūpes nams saņem 6.31 latus par šāda hroniska slimnieka uzturēšanu, no šīs naudas pacientiem dienā zālēm ir atvēlēti 0,18, lati un ēdināšanai 1,49 lati. Atgādināšu, ka ēdināšanai būtu jābūt zondes barošanai ar speciāliem maisījumiem. Bez tam šajos 6.31 latos ietilpst telpu uzturēšana, siltums, elektrība, ūdens, ziepes, darbinieku algas, transporta izdevumi un kas tik vēl ne. To visai grūti salīdzināt ar 80 Euro, ko par nakti atstāt Briseles viesnīcā.

Savādi, bet sociālais centrs līdz ar pacientu iegūst arī vainas apziņu, kļūst par līdzatkarīgo personu, saņemot hroniski slimu pacientu ar negatīvu prognozi. Sociālais centrs kā kolektīvas līdzatkarības sekas saņem arī mantojumā iespējas pārslimot kopēja izsīkšanas sindroma galēji smago stadiju ar bezcerību, nomāktību, interešu zudumu un komunikāciju sašaurināšanos. Dīvaini, bet sociālais nams pašizolējas.

Es nevēlos paziņot, ka gauži labas ir lielākas zāļu devas, ko iespējams, saņem sociālās aprūpes centru psihoneiroloģiskie pacienti. Vēl vairāk– es ļoti labi apzinos, ka demencei nav medikamentozas prevencijas. Pasaulē šobrīd 33,9 miljoni pacientu ar Alcheimera demenci. Un man nav ne mazākās iespējas pašam jau tuvākajos trīsdesmit gados nenonākt tajā ruletes spēlē, kas ar nejaušības pamatu nosaka – būs man demence vai būs man tā laime nomirt ar cik necik skaidru prātu. Jebkurā gadījumā nākošajos 40 gados demento pacientu skaits (kas būs galvenā masa sociālās aprūpes namā) ievērojami pieaugs. Pēc 65 gadiem katrus piecus gadus saslimstības risks ar demenci divkāršojas. Nav ne mazāko šaubu, ka Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums pieaugs, un man kopā ar maniem vienaudžiem nāksies sasniegt gan 90, gan, iespējams, 100 gadus. Kas par fantastisku iespēju kļūt par sociālās aprūpes nama pastāvīgu iemītnieku (pacientu)!

Un tomēr pirms mest ar akmeni uz hronisko psihoneiroloģisko pacientu aprūpi Latvijā, lūdzu aizdomāties – ja mēs vēlamies uzlabot sociālās aprūpes pacientu dzīves kvalitāti, mums jāpalielina finansējums. Lai palielinātu finansējumu, mums ir trīs alternatīvas:

• visiem jāmaksā nodokļi vai jāpalielina nodokļi tiem, kas tos maksā;

• jāpārdala budžets no izglītības vai medicīnas uz sociālās aprūpes namiem, tātad sliktāk jāārstē vai jāmāca bērni;

• daļa (piemēram, puse) no psihoneiroloģiskajiem pacientiem jāatdod ambulatoriskajai aprūpei (radiniekiem atpakaļ), lai pārējiem būtu divreiz labāka aprūpe.

Visi trīs varianti ir lieliski, tomēr es visai labi apzinos, ka šobrīd valsts iespējās ir palielināt šo viena pacienta aprūpes dienasnaudu no 6,31 latiem uz 6,45 latiem, kas patiesībā nozīmē centra aprūpētājai palielināt algu no 230 latiem uz rokas uz 232 latiem uz rokas. Par to pašu 16 psihoneiroloģisko pacientu pārklāšanu, pabarošanu, apmazgāšanu utt.

Cilvēkam, kam nācies skatīties televīziju, lasīt laikrakstus un žurnālus, var rasties iespaids, ka cilvēki ir nemirstīgi, dzīvotu saules mūžu, ja ne tie ārsti, medicīnas māsas vai Socālās aprūpes centru mediķi. Pacientu tiesību aizsardzības institūcijas, virkne kareivīgu žurnālistu, bet jo īpaši – dažādu portālu komentatori šobrīd ir pilnīgi pārliecināti, ka cilvēki slimo, mirst tikai un vienīgi medicīnas dēļ. Latvijā šobrīd ir moderni lamāt ārstus, slimnīcas, medicīnu, kā arī sociālās aprūpes institūcijas kopumā. Gandrīz nav dienas, kad nebūtu lasāma kāda negatīva informācija par medicīnu. Es vēlreiz lūdzu – samaziniet negatīvo retoriku pret psihiatrijas dienestu Latvijā – pirmkārt, šis dienests nav vainīgs par realitāti sociālās aprūpes centros; otrkārt, mēs nevēlamies, ka mediju sakūdīti visi hroniskie pacienti pārstāj ārstēties un kļūst par akūtiem slimniekiem mūsu sabiedrībā.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

22.11.2017
Ienākt apollo.lv