Ugam Skulmem veltīta monogrāfija

Apollo
1 komentārs

Apgāds «Neputns» sadarbībā ar SIA «Alfor» klajā laidis neparastu izdevumu – latviešu mākslas klasiķim Ugam Skulmem (1895–1963) veltītu monogrāfisku albumu, ko papildina mākslinieka paša rakstītu memuāru grāmata. Uga Skulme, viens no slavenās Skulmju dzimtas māksliniekiem, pārstāv paaudzi, kas 20. gs. veidoja Latvijas mākslas vēsturi.

Ugam Skulmem veltīta monogrāfija

Foto: Publicātes foto

«Sākot strādāt pie projekta, bija skaidrs, ka Ugas Skulmes dēla Jurģa Skulmes arhīvs glabā daudz un dažādus maz zināmus, nepublicētus materiālus. Tomēr realitāte pārspēja gaidīto – ne tikai bagātais attēlu un dokumentu krājums, bet arī daudzās burtnīcas ar Ugas Skulmes rakstītām atmiņām izrādījās apjomīgs un interesants materiāls,» par lēmumu veidot divdaļīgu izdevumu stāsta grāmatu sastādītāja, mākslas zinātniece Laima Slava. Rezultāts ir divas, cieši saistītas un tajā pašā laikā patstāvīgas grāmatas – māksliniekam veltīts albums «Uga Skulme» un paša gleznotāja memuāri – «Atmiņu grāmata».

Albuma darbu izlasi veido vairāk nekā 300 mākslinieka gleznas, grafikas, zīmējumi no dažādiem krājumiem un kolekcijām. Savukārt tekstu daļas autori – mākslas zinātniece Dace Lamberga, Jurģis Skulme, mākslinieka audzēkņi Bernhards Mednītis un Jānis Šneiders, kā arī gleznu modeļi Elvīra Baldiņa un Sarmīte Sīle – katrs atklāj Ugas Skulmes personību dažādos laika posmos un no dažādiem skata punktiem.

Atmiņas, kuras pierakstījis pats mākslinieks, ir nozīmīgs, līdz šim nepublicēts materiāls. Hronoloģiski tās ietiecas tālā dzimtas vēsturē un noslēdzas ar mākslinieka pēdējiem dzīves gadiem. Būdams lielisku mākslas recenziju autors, Uga Skulme arī atmiņas pieraksta ar literāro gaumi. Tie ir daudzkrāsaini, asprātīgi un intelektuāli piesātināti mākslinieka pieraksti, kas aizraus ne tikai mākslas pētniekus, bet ikvienu zinātkāru lasītāju.

«Uga Skulme» ir jau trešais lielais albums apgāda «Neputns», sadarbībā ar SIA «Alfor», aizsāktajā sērijā, kas veltīta latviešu mākslas klasiķiem. Sērijā jau iznākuši albumi «Auseklis Baušķenieks» (2010) un «Ģederts Eliass» (2012).

No Ugas Skulmes «Atmiņu grāmatas»:

Mākslinieki slimo

Nomira Kazaks. Suta, pārskatījis Rīgas mākslinieku grupas sarakstu, izrēķinājis, ka tagad viņam kārta mirt. Es Sutu pazinu no Madernieka darbnīcas. Tas bija īsts pašpuika, kustīgs, spēcīgs, nemierīgs. Ieskrējis darbnīcā, viņš parasti sabīdīja divus niedru krēslus un, uz rokām vien turēdamies, piesēdās un cēlās. Tad palūkojās pa logu un, redzēdams, ka ārā saule, metās prom studijas gleznot. Drīz vien viņš aizgāja no Madernieka, un, kad viņu satiku, tad viņš jūsmoja par Rīgas mākslas skolu, kurā bija iestājies.

Jau Maskavā, lasīdams Sutas rakstiņus «Ilustrētā Žurnālā», es pabrīnījos, ka tos darinājis šis pašpuika. Tagad, sastapdams Sutu Rīgā, nobrīnījos par viņa lēno gaitu un vārgo balsi. Viņš staigāja, ar vienu roku taustīdams otrai pulsu vai arī uz ielas ar roku pievēris apkakli. Sutas slimošana bija ļoti dažāda. Te viņam beigts bija kakls un viņš staigāja, apkakli saņēmis ar roku, te sirds, beigās – vēders.Viņam pastāvīgi līdzi bija adjutants – Šveics, kuru tad katru reiz Suta lūdza uzkāpt tur vai tur, jo pašam esot sirds beigta un viņš ilgi nedzīvošot. Paklausīgais Šveicīts gāja arī. Kādus pāris gadus viņš vēl netika uzņemts grupā, tāpat kā Cielavs, Svemps. Toreiz Šveics bija maziņš un melns. Izstādīties grupas izstādēs viņš drīkstēja.

Tone, šis veselīgais lauku puisis, arī sāka slimot, laikam atdarinādams, līdzīgi Sutam, Zaļkalnu. Tikai pieci gadi šim esot atlicis, ko dzīvot: sirds beigta, tāpat kā Zaļkalnam. Ak, jaunkundzītes tad gāja ar puķītēm pie Tones žēlot viņu.

Pēc Tones, Sutas, saslima arī Marta. Viņai ārsts parakstīja mieru, gulēšanu. Tā toreiz to darīja ar čūlas slimniekiem. Suta pastāvīgi nāca svētdienas pievakarēs Martu apmeklēt. Gribējās Martu uzjautrināt. Zinādami Sutas vājību uz labas partijas taisīšanu, mēs izmantojām pazīšanos laikrakstā «Latvijas Sargs» (toreiz kā administrators tur strādāja Martas onkulis – Grapmanis) un ievietojām tur kādā svētdienas numurā sludinājumu. Apmēram tādu: «Jauna atraitne vēlētos savā ārzemju ceļojumā kā pavadoni kādu mākslinieku». Sludinājuma dienā atnāk Suta. Mēs izsakāmies, ka nu kādam no māksliniekiem būs «šeftīte». Bet izrādās, ka Suta šoreiz sludinājumu nav lasījis (laikrakstus viņš pamatīgi izstudēja Sukubā, kur tie visi pienāca). Laikam joks nav izdevies, nodomājām. Arī Suta tāds apātisks un neceļ ne ausu. Varbūt, ka līdzi Beļcova, no kuras tam bailes. Bet pirmdienas rītā, ejot pa Merķeļa ielu no «Kultūras Balss» gar Sukubu, sastapu Sutu ar mazu vīstoklīti padusē ātri jo ātri soļojam. Viņš aizmirsis slimību un tagad aizņemts ar citu. Pa gabalu Suta man uzkliedz, lai nākot rakstīt vēstuli. Izliekos, ka nesaprotu. Bet tad eju arī. Sākās rakstīšana. Kā uzrunāt? Suta raksta «Godātā kundze». Es izlaboju uz «Augsti godātā kundze». Nu, tad nāk biogrāfija. «Es esmu 28 gadus vecs (Sutas piezīme: «Neesmu tik vecs, bet tā solīdāk, ka tik daudz gadu!»), esmu bijis ārzemēs («es taču kā kuģa puika esmu apceļojis Vakareiropu uz kuģa!»).» Šim darbi ne vien Latvijas muzejos, bet arī ārzemēs. Kāpēc? Nu, lūk, kādā izstādē Krievijā nopirkts Sutas darbs. Tagad visas kolekcijas tur nacionalizētas un pārvestas uz muzejiem, tātad arī viņa darbs.

Es jautāju Sutam, kā tad būs ar Beļcovu. Nu, Suta atbild, ka viņai viņš sūtīšot mārciņas, bet mani kā labu draugu ņemšot līdzi. Lai tā lieta izdotos, viņš raudzīšot to atraitni pašā sākumā izvarot, un tad viņa kļūšot tam paklausīga. Tanī pašā dienā Suta lūdza Cielavu atļaut noņemt vēstuļu kastīti no tā durvīm un pielikt savējām, jo tagad šim būšot plaša sarakstīšanās.

Bet pēc kāda laika iedrāzās pie manis Beļcova. Kas tā par kundzi, kurai Suta rakstījis vēstuli? Es domāju, ka viņa uzzinājusi sīkumos to lietu, un izstāstu, ka tas joks. Lūk, viņa esot tīrījusi Sutas mēteli, tur atradusi kādu iesāktu un ieplēstu vēstules gabalu un prasījusi Sutam. Tas teicis, ka vēstule rakstīta kādai dāmai, lūk, tai, kuru viņš frakā apciemojis. Tā – advokāta Dzelzīša paziņa. Viņa vācot mākslinieku biogrāfijas. Nu vajadzēja teātri tālāk spēlēt. Sutam izstāstīju, ka iznācis man izgāzt to lietu Beļcovai. «Ak,» viņš teica. «Tas sievišķs, kad dusmīgs, viņš kaujas!» Patiesībā Suta pats sita Beļcovu, bet, kad bija vainīgs, tad ļāva sist sevi. To komēdiju izspēlējām līdz galam. Samierināju abus.

Sutas slimība nonāca tik tālu (viņš tagad bija meties uz čūlu, un ne velti Sudrabkalns kādā feļetonā piedēvēja Sutam visplašākās zināšanas čūlas slimības ārstēšanā), ka viņš, ar termoforu līdz cepta ābola izskatam apcepinājis vēderu, gribēja operēties. Mēs ar Eliasu gājām pie veselības aizsardzības ministra Dukura un izdabūjām Sutam pabalstu operācijai. Saprotams, ka viņš negāja vis pie latviešu ārsta (tāds bija sabiedrībā noskaņojums, ka vācietis vai žīds labāks par latvieti. Tas pats, kas mākslā, ka Bogdanovs-Beļskis labāks par Tillbergu, jo tas – krievs), bet pie vācieša Fovelina. Tas grieza un atrada, ka zarnas un kuņģis Sutam veseli kā jaunpiedzimušam bērnam. Bet pie tās pašas vēdera dobuma atvēršanas Fovelins izgrieza aklo zarnu. Pēc gada Suta atkal operējās, un tā tas turpinājās gads no gada, gan Rīgā, gan Vīnē. Pēc Vīnes Suta runāja vairs tikai «mēs, ārzemnieki». Darba biedri zīmēja par Sutu karikatūras, ka atrasts vēderā viņam trīsstūris. Nu, bet sāpes viņš juta un tāpēc operējās.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

22.09.2017
Ienākt apollo.lv