Ulmaņlaikos studenti — goda kārtā

Apollo
0 komentāru

Pirms sešdesmit gadiem pirmskara Latvijā nebija ne datoru, ne interneta, pat kalkulatoru nebija. Taču studenti bija. Tāpat kā šodien viņi cītīgi mācījās, čakli strādāja un taupīgi dzīvoja. Arī bezatbildīgi slinkoja, kavēja lekcijas un vecāku doto naudu notrieca krogū. Studentu dzīvi trīsdesmito gadu beigās lūdzām raksturot tā laika Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes studentu Jāni Liepiņu.

Pabeidz augstskolu, cik ātri vēlas

Centīgākie mūslaiku studenti, iespējams, nebūtu mierā ar atzīmju likšanas sistēmu, kāda pastāvēja pirmsokupācijas Latvijas augstskolās. Turpretī slinkākajiem šāda vērtējumu likšanas metode itin labi ietu pie sirds — atzīmju kā tādu nebija, vērtēts tika vien ar vārdiņiem «sekmīgi» vai «nesekmīgi», bet par izcili nokārtotu eksāmenu vai ārkārtīgi labi uzrakstītu referātu varēja saņemt «ļoti sekmīgi».

Salīdzinot ar šodienu, gluži citādi bija arī akadēmisko grādu nosaukumi — līdz Kārļa Ulmaņa prezidentūrai pamata līmeņa augstākās izglītības ieguvējiem piešķīra kandidāta grādu, vēlāk tas tika pārdēvēts par maģistra grādu. Šodien tā vietā — bakalaura grāds. Nākamā pakāpe pēc kandidāta vai maģistra grāda bija doktora grāds. Studiju ilgums bija atkarīgs no studenta centības: lai pabeigtu augstskolu, vajadzēja nokārtot eksāmenus visos noteiktajos priekšmetos, bet nebija dzelžaina studiju gadu ierobežojuma kā tagad. Daži spēja izglītības dokumentu iegūt četros gados vai ātrāk, citi «vilka garumā» līdz pat sirmiem matiem.

Uzdzīvotājus pazina vaigā

Tāpat kā mūsdienās studentus varēja sadalīt vairākās grupās — uzcītīgie, kā arī tie, kas ļāvās uzdzīvei, krogus jautrībām un slinkošanai. «Tie, kas negāja uz lekcijām, aizraujoties ar bohēmu, ilgi augstskolā nenoturējās,» atceras J. Liepiņš. Profesori lekciju neapmeklētājus un apmeklētājus ievērojuši un ikreiz pazinuši vaigā.

Tolaik nebija iedomājams, ka students paralēli studijām par atalgojumu strādātu fiziskus vai citus mazkvalificētus darbus, kādos ne viens vien pirmo kursu students vaiga sviedros raujas mūslaikos. Ja studenti strādāja, tad tikai kancelejās, valsts un citās solīdās iestādēs par grāmatvežiem, rakstvežiem, rēķinvežiem utt. Kopskaitā studentu tolaik bija ievērojami mazāk nekā šodien, tāpēc skaitīties studenta kārtā bija liels gods.

Vecāki ar vilcienu sūta lauku labumus

Līdzīgi kā šodien studenti varēja saņemt studējošo kredītu — 80 latus mēnesī. Aizņēmumus gan tai laikā nedalīja bankas, bet piešķīra valsts, un šo iespēju izmantoja ap 90 procenti studējošo. «Nauda bija jāsāk atmaksāt trīs gadus pēc universitātes beigšanas. Es arī biju aizņēmies, bet uznāca karš, un kredītu tā arī nebija, kam atdot,» studiju gadus atceras pirmskara laika students J. Liepiņš.

Ko par šiem astoņdesmit latiem tolaik varēja nopirkt? Studentu kopmītņu tolaik nebija, tāpēc istabiņas īrei pie saimniekiem vajadzēja rēķināties ar vidēji 20 latiem mēnesī. Studijas bija par nelielu maksu — divdesmit trīsdesmit latu gadā «lekciju naudas». Pamatīgām, ar gaļas ēdieniem bagātām pusdienām universitātes ēstuvē vajadzēja aptuveni latu, kilogramam sviesta — ap diviem latiem. «Nav grūti parēķināt, ka nekas daudz mēneša beigās no tās kredīta naudas pāri nepalika,» bilst J. Liepiņš.

Protams, studenti centās ietaupīt. Gāja uz lētajām ēdnīcām, kur varēja iestiprināties arī par divdesmit santīmiem, istabiņu īrēja nevis cēlā vientulībā, bet saspiedās pa diviem. Tie, kuriem vecāki dzīvoja laukos, reizi nedēļā vai mēnesī devās uz Rīgas staciju, lai sagaidītu viņu sūtītos pārtikas saiņus — ar sviestu, sieru, krējumu un citiem lauku labumiem.

Bez kaklasaites ne soli

Vīriešu kārtas studenti tolaik nēsāja spieķi, ģērbās žaketēs, vestēs un džemperos, bet aukstākā laikā vilka mēteļus. Galvu studenti sedza ar studentu korporācijas (korporācijās pirmskara Latvijā bija reģistrējušies aptuveni 80 procenti studentu) biedra cepuri, tā saucamo «dečeli». Studenti ļoti lepojās ar to, ka pieder kādai korporācijai, un ar savu uzvedību centās neapkaunot korporācijas vārdu.

Meitenes tērpās kleitās un svārkos. «Džinsi toreiz nepavisam nebija modē. Gluži neiedomājami, ka meitene būtu varējusi nēsāt garās bikses,» teic J. Liepiņš. Tas vēl būtu nieks, salīdzinot ar stingro likumu, ka sievietes bez pavadoņa netika vispār ielaistas restorānā. Savukārt vīriešiem obligāta prasība, lai varētu spert soli pār restorāna vai kroga slieksni, bija kaklasaite. «Ja šlipse nebija uzlikta, šveicars uzreiz aizraidīja prom,» tā laika normas raksturo J. Liepiņš.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv