Upurēšanās. Vai vajag?

Apollo
0 komentāru

Lasītāja jautā: «Labdien! Man 15 gadi nodzīvoti saskanīgā laulībā, ir divi bērni pusaudži, bet šobrīd manu dzīvi ir satricinājis precēts vīrietis, kurš diemžēl man patīk. Esmu nolēmusi šo mīlestību upurēt savai ģimenei par labu, bet vai es daru pareizi, aizliedzot sev šīs jūtas? Starp mums nekā vairāk par sarunām vēl nav bijis…»

Grozi, kā gribi, bet Homo sapiens psihe ir iekārtota tā, ka partnerattiecībās cilvēki nogurst ik pēc četriem gadiem. Un vispār tai sasodītajai psihei ir paradums nogurt no visa, ko mēs šai pasaulē sastopam.

Piemēram: lai kā garšotu kūkas, ja tās visu laiku ēd, tās agri vai vēlu no visgardākā našķa pārvēršas pretīgi saldā nebaudāmā veidojumā ar putukrējuma rozīti virsū. Ja kādam kūkas negaršo, varat šim piemēram izmantot kādu citu gardumu.

Man, piemēram, trakoti garšo marinēti gurķīši. Tā kā es visnotaļ augstu vērtēju marinēto gurķīšu garšas kvalitātes, tad ļoti cenšos dzīvot tā, lai tie man nekad neapniktu, un ēdu arīdzan daudzus citus pārtikas produktus.

Protams, ir iespējams cits modelis — ik pa laikam pārēsties, tad ilgu laiku neskatīties ne virsū, tad atkal pārēsties un tā tālāk.

Protams, protams, partnerattiecības nav ēšanas ieradumi — pārsātinātība iestājas nesalīdzināmi vēlāk.

Pētnieki jau ir noskaidrojuši, ka cilvēka smadzenes izstrādā divas dažādas vielas — iemīlēšanās un pieraduma. Partnerattiecību četros gados iemīlēšanās vielas izstrādājas aizvien mazāk, savukārt pieraduma vielas aizvien vairāk.

Starp citu, sievietēm pieraduma vielas izstrādājas aktīvāk nekā vīriešiem. Ģimeņu konsultanti, ņemot vērā četru gadu ciklu, parasti iesaka krīzēs nonākušiem pāriem kaut ko kopīgu un lielu sākt. Tēlaini sakot, vai nu celt māju, vai dzemdēt bērnu.

Droši vien vēstules rakstītājas partnerattiecības iegājušas kritiskajā noguruma stadijā. Nav nekā neparasta, ka viņas psihe sev sameklējusi jaunu «nodarbošanos» — iemīlēšanos. Tas nav ne labi, ne slikti. Tā notiek. Tā notiek ne ar vienu vien sievieti. Gudra sieviete, lai nebojātu attiecības ģimenē, ļauj savām mīlestības jūtām tīri platoniski uzplaukt… un noziedēt. Kā saka mana draudzene: «Es ik pa laikam iemīlos. Tad nogaidu, kad iemīlēšanās pāries. Apmēram tā, kā mēs mēdzam pārlaist slimību.» Tā pati mana draudzene apgalvo, ka tieši šis paņēmiens viņai ļauj uzturēt lieliskas attiecības ar vīru nu jau divdesmit gadus.

Ja iemīlēšanos pūlas no sirsniņas izravēt, agri vai vēlu sanāk dusmas uz to, kura dēļ tas tika darīts — gan uz ģimeni, gan uz sevi pašu. Iestājas frustrācija — neapmierinātība, kas bojā raksturu un veselību. Vai šis upuris tiešām ir tā vērts?

Katram ir tiesības izvēlēties savu rīcības plānu — iemīlēties, ielaisties ārlaulības sakarā, zaudēt galvu un vēlāk ģimeni. Var ielaisties ārlaulības sakarā, gūt pamatīgu adrenalīna devu, ievērot konspirāciju un atgriezties ģimenes klēpī ar vieglu vainas izjūtu. Var arī bez mazākās vainas izjūtas izdzīvot platoniskas jūtas, ļaut tām izplēnēt un turpināt dzīvot tālāk. Bet noteikti nevajadzētu darīt pāri savai psihei un kaut ko «aizliegt». Viņa taču, nabadzīte, tāpat ir nogurusi!

«Es ik pa laikam iemīlos. Tad nogaidu, kad iemīlēšanās pāries. Apmēram tā, kā mēs mēdzam pārlaist slimību.»

«Es ik pa laikam iemīlos. Tad nogaidu, kad iemīlēšanās pāries. Apmēram tā, kā mēs mēdzam pārlaist slimību.»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv