Urbanovičs: Saeima ir tuksneša zieds

Apollo
0 komentāru

Apvienības «Saskaņas centrs» (SC) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis URBANOVIČS intervijā «Neatkarīgajai» vērtē Latvijas parlamentārismu un valdību.

Jānis Urbanovičs

Jānis Urbanovičs

Foto: AFI

— Kāda saskaņa šodien pilī sanāks pozīcijai, opozīcijai un prezidentam?

— Nekas tur nebūs. Sanāks visas partijas... Izteiks prezidents savu sāpi, izteiks partijas savu sāpi un beigās aizsāpēs līdz status quo.

— Katrs paliks pie sava?

— Jā. Tam ir zināma loģika. Godmanis glābj valsti, viņam uzticas prezidents... Pārējie politiskie spēlētāji ir statisti. Kāpēc mainīt to, kas strādā?

— Tā spriedīs visi?

— Domāju, ka šāda nostāja koalīcijā varētu nepatikt Tautas partijai. Bet — es šaubos, vai tas šodien kādu interesē...

— Ko tad visi te tā braši kombinē — jauna valdība, ārkārtas vēlēšanas...

— Es domāju, tas ir satraukuma rezultāts. Mierīgā valstī tomēr ne katru dienu sit logus. Prezidentam nepaveicās, ka tas notika tad, kad viņš bija ārzemēs un redzēja notiekošo ārvalstu žurnālistu skatījumā. Loģiski, viņš satraucās un atbraucis teica: «Kaut kas jādara!» Tad līdz ar viņu satraucās visi pārējie. Taču, ja kaut ko darīt, bilde katram Saeimā pārstāvētajam izskatās vēl sliktāk. Līdz ar to nekas nemainās.

— Kā vērtējat to, ko piedāvājis izdarīt Valdis Zatlers?

— Viņš jau neko nav piedāvājis.

— Satversmes grozījumu versiju, noteiktus darbus noteiktā laikā...

— Paga, paga! Viņš izteica savu viedokli. Saistībā ar Satversmes grozīšanu beidzot uzlika viedokli uz papīra. Tur ir labas lietas. Bet par valdību neesmu dzirdējis nevienu viņa piedāvājumu. Ko viņš ir piedāvājis valdības sakarā?

— Veidot plašu koalīciju.

— Nu, jā... Labāk būt bagātam un veselam nekā slimam un trūcīgam. Tā es tulkoju viņa vārdus. Skaidrs — jo plašāka koalīcija, jo vieglāk realizēt šos stingros pasākumus...

— Tātad tā ir tikai vēlamība, kas līdz politikas praksei netiks?

— Protams. Domāju, ka tas teikts vēlējuma izteiksmē situācijā, kad Valsts prezidents mēģina atrast savu vietu politiskajā spektrā.

— Jūs teicāt, ka Saeimai jāizrunājas, «jāvienojas, kas nepieciešams sabiedrībai un valstij». Par ko tad Saeima runājusi līdz šim?

— Saeima nepilda savas funkcijas. Tā ir kā tuksneša zieds. Uzzied reizi četros gados. Vai kā kaktuss — zied reizi gadā, ja tam uzber pelnus. Diemžēl mums izveidojusies tāda tradīcija, ka Saeimas uzdevums ir apstiprināt valdību. Vairāk tai uzdevumu nav. Tā ir lielākā nelaime valstī. Lielāka nekā neefektīva valdība. Parlamentārā republikā neefektīva parlamenta darba rezultātā neefektīva kļūst visa valsts pārvalde. Finanšu krīzei un globāliem izaicinājumiem mēs esam mazāk gatavi tieši šā iemesla dēļ. Parlaments ir vieta, kur sabiedrībai saprotamā veidā un vairākos variantos jātiek apspriestiem valsts pārvaldes principiem. Ja Saeimā nav šīs diskusijas — kas, kāpēc, par ko —, tad mēs vienmēr kļūdīsimies.

— Kādas ir iespējas dabūt tādu Saeimu?

— Ir vairākas sviras. Abstrahējoties no šodienas — mažoritārā vēlēšanu sistēma. Par to esam runājuši jau pirms trim gadiem. Bet — tas nav šīs dienas jautājums. Ko darīt šodien, 26. janvārī? Punkts viens — mums vajag, lai šī valdība atkāpjas. Debatēt ar šo konkrēto valdību, konkrēto koalīciju par abstraktiem jautājumiem nav iespējams. Punkts divi — brīdī, kad valdība atkāpusies, parlamentam jārunā par valsts (pārvaldes) uzdevumiem. Turklāt jārunā ne tikai par to, kas jādara, bet arī par to, kas nekādā gadījumā nav pieļaujams. Tuvākajā laikā, tālākajā laikā... Pēc tam, kad ir, turklāt atklāti, ar sabiedrību caur medijiem izdebatēts, vai šāds valsts glābšanas plāns ir labākais... Nesteidzoties. Steiga šeit būtu tikai kaitīga. Un mums nav kur steigties. Esam parakstījuši līgumu par naudu. Nauda būs. Tās tērēšanas parametri nav atkarīgi no suverēnās valdības. Tos nosaka citi uzraugi. Mums vajadzētu domāt, ko darīsim ar šo parādu, kā varam labāk sagatavoties parāda atdošanai un kā tā nauda mums dzīvi darīs labu, nevis tikai atkarīgu. Tātad — pēc tam, kad plāns ir gatavs, tie, kas parlamentā par to parakstījušies, meklē izpildītājus. Vispirms — premjeru. Nākamais etaps — premjeram jādod tiesības veidot komandu, izejot no uzdevumiem, kurus nosaucis parlaments. Ja šis parlaments ir spējīgs uz tādu diskusiju, ja sabiedrība ir gatava tajā iekļauties, tad ietaupām ij laiku, ij naudu, un nevajag mums ārkārtas vēlēšanas.

— Darām tā!

— Darām. Diemžēl tas nenotiks. Jo valdošās koalīcijas brigadieri uzskata, ka tauta ir stulba un šīs ir tikai pārejošas grūtības. Es domāju, ka tās ir sistēmiskas grūtības. Tā nav starppartiju problēma. Iestājusies visas partejiskās demokrātijas krīze. Vienādi — mana, Kučinska vai Grīnblata. Zatlera, Vīķes-Freibergas... Mēs esam nodzīvojušies tiktāl, ka paši neticam saviem varas instrumentiem. Saeimas tribīne ir vieta, kur jānotiek visu sabiedrības slāņu, visu interešu ekspertīzei. Mums nav tāda parlamenta. Mūsu parlaments ir, no vienas puses, vairākuma funkciju reģistratūra, kas reģistrē valdības bieži vien kļūdainos darbus. Bet, ja nav ekspertīzes, ja nav audita, tad rodas paviršības diktāts. Opozīcija? Tā tagad protestē pret to, ka viņi nav tie, kas reģistrē. Un valdība līdz ar to var atļauties slinkot, var atļauties strādāt slikti.

Savukārt cilvēki netic, ka mēs tikai šajā Saeimā esam... Cilvēki netic, ka mēs principā spējam būt adekvāti. Vai šis parlaments mēģinās pierādīt savu adekvātumu? Vai to darīs nākamā Saeima? Kādam tas ir jāsāk.

— Ko te var līdzēt piedāvātie Vēlēšanu likuma grozījumi? Vai cita vēlēšanu sistēma?

— Viena vēlēšanu sistēma nav apriori veiksmīgāka par citu. Ja runā par mažoritāro sistēmu, tad pirms trim gadiem mūsu diagnoze bija — partiju kolektīvā atbildība nestrādā, jāatgriežas pie individuālās atbildības. Viens apgabals — Zolitūde — ievēl savu vienu deputātu. Deputāts zina, kas viņu ievēlējis...

Starp citu, domāju, ka valstī arī prezidentu, pat nepaplašinot viņa funkcijas un lomu, jāvēl visiem. Tāpat pilsētu galvas un novadu vadītājus. Domāju, ka tāda kārtība Latvijā būs un tā mūsu mentālai situācijai būs veiksmīgāka. Aiz viena cilvēka var stāvēt kaut vai desmit partiju, bet viņam jāiztur tiešā konfrontācija ar mani kā vēlētāju. Un mēs varēsim deputātu atsaukt, nejaucot visu parlamentu. Ja gribam izdarīt visai sabiedrībai svarīgas lietas, nevar sabiedrību atstāt malā. Pašu sabiedrību. Bet — kā tu sabiedrību iekļausi? Caur tās uzticības personām.

— Pastāv arī viedoklis — ejiet jūs ratā ar visiem saviem Satversmes grozījumiem, valdībām, partijām! Cilvēku vispirms interesē, lai būtu maize, darbs un alga.

— Tas ir pareizs viedoklis. Cilvēkam nebūtu jādomā par parlamenta ķezām, par partijām... Viņam jāredz, ka cilvēki, deputāti, partijas, ministri cīnās par to, kā labākā veidā dot cilvēkam darbu un maizi. Un tad cilvēks var vērtēt, kurš to var labāk izdarīt. Bet mums notiek nemitīgs funkciju dublējums sacensībā starp partijām.

— Ko sakāt par TP manevru?

— To arī saku — manevrs. Viņi, manuprāt, atrodas dziļā nokdaunā, viņi ir apjukuši. Un šis gājiens ir apjukuma demonstrācija.

— Vai nacionālā izlīguma koalīciju var uztaisīt, paturot līdzšinējo pozīcijas un opozīcijas attiecību stilu? Ar «Saskaņas centru» koalīcija joprojām amizējas kā ar neobligātu piepirkumu.

— Mani aizvaino, ka par mums runā tā, it kā taisītos mums dot kādu dāvanu. Redzi, viņi teica, ka ar tevi arī ir gatavi runāt...

— Ko sagrēkojusi Godmaņa valdība? Kāpēc tai jāatkāpjas?

— Nav premjerministra. Ir multiministrs. Ivars Godmanis nav dispečers, nav diriģents. Viņam nav jādara pašam. Viss, ko viņš dara ar tiem valūtas fondiem, būtu jādara finanšu, ekonomikas ministram. Ministri saprot, ka labākajā gadījumā ir padomdevēji Godmanim. Bet, lai cik enerģisks Godmanis būtu, neviens nevar vadīt valsti viens.

— Diemžēl, domāju, valdības ministri no šāda stāvokļa nejūtas tik daudz abižoti, cik gandarīti, ka notes brīdī vecais zaldāts viegli pataisāms par pārmijnieku.

— Protams, viņiem tas ir izdevīgi. Turklāt, Godmanis, kā pats esmu pārliecinājies, pieņem kritiku. Domāju, ka tiek izmantotas viņa rakstura īpašības, kad viņš pats grib aizrakties līdz vismazākās detaļas būtībai. Viņš uz to tiek mudināts... Jo, lai ko viņš tagad darītu, tas aplausus sabiedrībā neradīs. Nu tad lai viņš lauž kaklu. Pēc tam kārtējo reizi teiks — Ivar, tu mums neesi nesis laimi. Nekā personīga, bet — ej prom! Un pataisīs viņu par grēkāzi.

— Kāpēc tieši februāris vai marta vidus, nevis jūnijs vai rudens, kad sola krīzes saasinājumu, būs valdībai kritiskās dienas?

— 2009. gada budžeta grozījumus uz vēlāku laiku par marta vidu atlikt nevar. Plus — janvāris faktiski ir trīspadsmitais iepriekšējā gada mēnesis, bet februārī kopā ar janvāri jau iezīmējas tendence. Domāju, ka visi redzēsim PVN kritumu. Premjers vēl labāk redzēs, ka ar nodokļu palielinājumu saistītie mērķi un cerības vainagojas ar krahu. Tas neattaisnosies. Tātad — divus mēnešus redzam, ka situācija neizlīdzinās. Turklāt situācija ir tāda, ka nepieciešams budžeta procentu vietā likt dzīvus cilvēkus — dzīvas skolas, slimnīcas, policijas iecirkņus utt. Tas nozīmē — budžeta grozījumi jāizsaka nevis procentos, nevis vakancēs, bet realitātē. Tas būs grūts brīdis. Vēlākais, marta vidū, marta beigās.

No otras puses — tas būs laiks, kad modīsies statisti. Ilgāk gulēt tiem nebūs iespējams. Jo tiem jāiet uz eksāmenu pie sabiedrības. Uz sesto jūniju. Koalīcijas partijām, tiem, kas šodien tēlo slimas govis, kas skatās uz Godmani un priecīgi paiet malā, asistē viņam, lai viņš ārdās un plosās. Arī šajā ziņā tas būs kritisks brīdis. Kas būs tā beigās? Es domāju, nekā nebūs. Būs tā pati valdība ar to pašu premjeru, ar to pašu prezidentu, ar to pašu koalīciju.

— Ja situācija būtu «Saskaņas centra» rokās, ko jūs darītu?

— Uzskatu, ka partijām vajag atņemt ministrijas. Neviena ministra nevienai partijai. Problēma jau nav tā, ka Godmanis slikts. Jauks un darbīgs cilvēks. Bet problēma ir tā, ka parlaments nestrādā. Ne valdības, bet parlamenta problēma. Ko dara valdošās koalīcijas partijas? Tās piesedz savu ministru, lai kā viņš kļūdītos. Cīnās par viņa ministrijas iespējām budžetā, tirgojas savā starpā un neredz visu laukumu. Kurai partijai koalīcijā šodien ir kolektīvā atbildība? Premjers ir šo partiju ministru ķīlnieks, savukārt katra ministrija faktiski ir dzimtbūtnieciskā stāvoklī.

— Kā to mainīt?

Lielu daļu laika valdība nodarbojas ar to, ar ko tai nebūtu jānodarbojas. Ar savas bezdarbības PR. Cīnās par atbalstu sabiedrībā, stāstot, kā viņi mīl šo sabiedrību. Bet sabiedrība sen alkst pēc darbiem. Vieta, kur noteikt valdībai veicamos darbus un analizēt veikumu, ir parlaments. Šodien, ja partijas savā starpā vienojušās, tad — mīļā miera labad es nekritizēšu tavu ministru, jo citādi tu kritizēsi manu. Un kopējais kļūst pavisam nepārredzams.

— Pats sakāt — šī Saeima uz ko citu nav spējīga, būs tas pats...

— Jā, es tā saku. Tā ir mana prognoze. Bet es saku, kā būtu pareizi. Ja šis parlaments to neizdarīs, tad zaudētāji būs visi deputāti, vai tie valdošā vai nevaldošā koalīcijā. Es nesaku, ka Godmanis nav nākamais premjers. Es nesaku. Bet es gribu, lai vispirms izstrīdamies par to, kas valdībai jādara, pēc tam — par to, kurš labākais.

— Kurš «Saskaņas centrā» ir labāks par Slakteri, Gerhardu, Koķi un Godmani?

— Es esmu labāks par Godmani. Pateikšu, kāpēc. Esmu vadījis lielus kolektīvus un vilcis tos ārā no grūtībām. Esmu sarežģītu attiecību cilvēkus salicis kopdarbībā. Manā skatījumā šīs īpašības ir premjeram svarīgas. Kāpēc es tik brīvi runāju? Tāpēc, ka zinu — tāds variants ir maz iespējams. Bet, kamēr apvienība to akceptē, kamēr esmu politikā, es tam gatavojos — ka ņemšu varu, būšu premjers.

— Vai jaunajai valdībai derēs šīs valdības ceptais pretkrīzes plāns?

— Interesanta lieta. Visi runā par kaut kādu pretkrīzes plānu, bet — nav tāda plāna. Memorandā, ko parakstīja ar Valūtas fondu un par ko it kā nedrīkst runāt, pirmais punkts ir — pamatojoties uz rūpīgu izpēti... Kurš ir redzējis to izpēti, vai to kāds veicis? Gribu teikt vēl vairāk. Man pārmet — kāpēc es atbalstīju šo plānu? Nekad neesmu šo plānu atbalstījis. Es balsoju pret visiem nepareizajiem nodokļiem, nepiekritu nodokļu palielinājumam šajā situācijā. Es labāk aizņemtos vēl un nodokļus nolaistu. Taču es biju par to, ka naudu vajag. Tik tālu bijām tikuši, ka janvārī mums nebūtu naudas, ko pensijas maksāt. Teicu Godmanim, ka esmu par naudas aizņemšanos, kamēr tā vēl kaut kur ir. Bet tālāk teicu — šai valdībai nedrīkst to naudu uzticēt. Labā ziņa ir tā, ka Valūtas fonds to naudu kontrolēs. Bet pateikšu vēl trakāk. Es tagad diskutētu ar zviedriem un SVF par to — vai tā ir mana, Latvijas vaina, ka valstij vajag no jums aizņemties? Jā, Latvija varēja kļūt par melno caurumu, kur izkristu pat Stokholma cauri. Naudu mēs aizņēmāmies ātri un labi. Mani kritizēja — kāpēc es to atbalstīju? Taču es esmu opozīcijā Godmanim un citiem, bet ne valstij. Tāpēc domāju, ka nu mums vajag agresīvāku, patriotiskāku valdību. Mums jāsāk debatēt ar naudas aizdevējiem, kā mēs parādu kārtosim. Teikšu vēl vairāk — es apšaubu teiciena «Mums jādomā tikai, kā šo naudu atdot» objektivitāti. Es piedāvātu citu versiju. Mums jādomā, kā šo naudu labāk izmantot. Un otrs — mums vajag gudri, aktīvi, ekonomiski, politiski, starptautiski cīnīties pret šo atdošanu vispār. Jo — mēs neesam radījuši šo problēmu. Mums tas jārisina solidāri. Jo — būs tāpat, kā ar piena un cukura kvotām. Valstis, kuras sāks ātrāk šo lietu bīdīt, dabūs to parādu norakstīt. Bet, ja mēs ar šo iespēju tūļāsimies kā ar savu lauksaimniecību, tad varam uz to necerēt.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.12.2017
Ienākt apollo.lv