Uz kurieni dodas akmeņi?

Apollo
0 komentāru

Kalifornijas (ASV) štatā ir tāds nacionālais rezervāts ar visnotaļ šausminošu nosaukumu — Nāves ieleja. Tas ir milzīgs, līdzens gluži kā galda virsma, mālains un no visa dzīvā pilnībā brīvs plato, un to arī mēdz dēvēt par viskarstāko vietu uz Zemes. Taču ievērojams ir ne tikai patiešām neciešamais karstums.

Tieši šeit novērojams un reāli fiksēts viens no interesantākajiem dabas fenomeniem mūsdienu pasaulē. Šīs kailās vides platībās it kā nejauši izmētāti akmens bluķi, kas ārēji ne ar ko sevišķu neatšķiras — no futbolbumbas izmēra līdz apmēram pustonnu lieliem.

Un šie akmeņi laiku pa laikam patvaļīgi maina atrašanās vietu, turklāt atstājot uzskatāmas savas pārvietošanās pēdas. Varbūt liksies mazliet pārsteidzoši, taču šī, izrādās, nav gluži vienīgā vieta uz mūsu planētas, kur akmeņiem piemīt spēja «pastaigāties».

Ir, piemēram, Siņepiņa akmens — leģendārs bluķis, kas atrodams netālu no Pereslavļas (Krievijā) pie Goroģiščes ciema. Seni krievu ticējumi pauž, ka šai akmenī mītot kāds īpašs gars, kas ipēj izpildīt cilvēku sapņus un vēlmes.

17. gadsimta sākumā vietējās baznīcas diakons Anufrijs lika izrakt dziļu bedri un Siņepiņa akmeni iegāzt tajā iekšā. 150 gadus vēlāk Pereslavļas baznīcas vadība nolēma «burvju» akmeni ielikt pamatos jaunceļamajam zvanu tornim. Akmeni patiešām izraka, novietoja uz ragavām un veda pa ledu pāri Pļeševas ezeram.

Ledus, protams, neizturēja, un Siņepiņa akmens nogrima 5 metru dziļumā. Taču drīz zvejnieki ievēroja, ka akmens bluķis ezera dibenā pamazām uzsācis pārvietošanos, un pēc pus gadsimta tas jau bija… «izkāpis» ezera krastā, nostājoties Jariļina kalna pakājē, kur sastopams arī šodien.

Šo akmeņu savdabīgi mistiskā uzvedība nedod miera pētniekiem. Kādas tad ir viņu izvirzītās lipotēzes šai jomā?

Mistikas cienītāji apgalvo, ka te pat neesot daudz par ko domāt — «staigājošajos» akmeņos dzīvojot ārpuszemes būtnes. Kā pierādījumu sava apgalvojuma patiesumam viņi piedāvā kādu gadījumu, kas radījis ne mazums trokšņa, un tas notika 2. Pasaules kara laikā Anglijā.

Tas noticis Eseksas grāfistē, kur no paaudzes paaudzē pārstāstītas leģendas par ļauno garu, kas it kā mītot zem dziļi zemē ieauguša akmens bluķa. Reiz, veicot ceļa paplatināšanas darbus, buldozers aizgrūda akmeni tālāk. Tam sekojošo notikumu virkne izraisīja to, ka jau gluži drīz mazajā, neievērojamā ciematiņā aizvien biežāk uzradās reportieri no visas valsts.

Tā laika laikrakstu un žurnālu slejās var atrast rūpīgus notikušā aprakstus, un tas patiešām ir kaut kas pavisam neizskaidrojams. Piemēram — tukšā, aizslēgtā zvanu tornī paši no sevis sākuši zvanīt zvani, pa gaisu pēkšņi lidojuši smagi stabi un lauksaimniecības darba rīki…

Ciematiņa pārbiedētie iedzīvotāji no ceļa būvētājiem pieprasījuši nekavējoties novietot iepriekšējā vietā izkustināto akmeni. Kad to izdarīja, visas nelaimes beigušās gluži kā pēc burvja mājiena.

Savukārt materiālisti, neatzīstot nešķīsto spēku eksistēšanas tiesības, meklē laicīgākus šīs mīklas skaidrojumus. Viena visnotaļ izplatīta versija liek aplūkot lietus un vēja ietekmi. Pētnieki apgalvo, ka akmeņi pārvietojas tāpēc, ka lietus laikā mālainā augsne kļūst slidena un — ja vēl uzpūš vējš! — akmens sāk slīdēt.

Taču… kļūst acīmredzams, ka šo hipotēzi izvirzījis kāds, kuram nepatīk bieži iziet laukā no sava kabineta, bet citiem tā iepatikusies savas šķietami ģeniālās vienkāršības dēļ. Katrā ziņā tā neattaisno Kalifornijas Nāves ielejas akmeņu kustību.

Pirmkārt jau tāpēc, ka tur lietus ir apbrīnojami reta parādība, otrkārt, — vairumā gadījumu akmeņu radītās sliedes jeb pēdas ved pretēji taipusē valdošo vēju virzienam.

Kāda pētnieku grupa nolēma praksē pārliecināties par «lietus versijas» pareizību. Augsni pamatīgi samitrināja un tad visa grupa kopīgiem spēkiem centās kādu vidēja izmēra akmens bluķi kaut vai izkustināt no vietas.

Taču tas neizdevās. Tad viņi veica aprēķinus un noskaidroja, ka pat uz mitras mālainās virsmas berzes spēks ir tāds, ka pustonnīgu akmeni izkustināt no vietas spēj tikai vējš, kas joņo ar ātrumu ne mazāk par 400 kilometriem stundā. Tādas vētras pat teorētiski neesot iespējams iedomāties…

Kur tad tomēr meklējams «staigājošo akmeņu» mīklas atrisinājums? Šeit jāatgādina, ka Skandināvijas valstu lauku ļaudis daudzviet arī šodien tic, ka akmeņi ne tikai spēj pārvietoties, bet tiem ir arī tieksme augt.

Jo — kā gan lai citādi izskaidro to nepielūdzamo parādīšanos katru jaunu gadu uz aramajiem laukiem, kas apstrādāti un regulāri attīrīti no akmeņiem? Ir pētnieki, kuri uzskata, ka šeit tomēr ir gaužām vienkārša atbilde. Visu nosaka dien­nakts temperatūras svārstības.

Kā zināms, akmeņi sakarstot izplešas, un lāzera mērījumi skaidri apliecina, ka vasaras mēnešos saules apgaismotās namu sienas palielinās dienvidu virzienā. Tas pats, raugi, notiekot ar «staigājošajiem akmeņiem». Dienā sasilstot saulstaru ietekmē, tie pārvietojas dienvidu virzienā, savukārt iestājoties naktij, aukstuma ietekmē tie atkal saraujas sākot no ziemeļu puses, kas dienā mazāk uzsilusi, turklāt šī akcija notiek straujāk nekā dienā.

Lūk, un tādā veidā tie «lienot» uz dienvidiem. Savukārt no zemes dzīlēm uz augšu akmeņi ari virzoties saules un zemes virskārtas siltuma virzienā. Lūk kā!

Uz kurieni dodas akmeņi?

«Kabinets»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv