Vai bērns traucē veidot jaunas attiecības?

Apollo
0 komentāru

Tā notiek — sieviete pa­liek viena ar bērnu. Un viņas dzīvē ienāk vīrietis, kas nav lolojuma biolo­ģiskais tēvs. Kā veidojas viņu attiecības, un kāpēc sievietei ielaist savā un bērna dzīvē citu vīrieti?

Vai bērns traucē veidot attiecības?

Vita Kārkliņa, ģimenes psihoterapeite:

«Bieži vien sievietes vaicā: vai es varu sākt jau­nas attiecības ar vīrieti, kas nav mana bērna tēvs? Ko man darīt? Pirmais, ko sieviete domā: labi, es veidošu tās attiecības, es tagad to gribētu, bet kā tad klāsies manam bērnam, ja mūsu ģimenē ie­nāks cits cilvēks? Kā viņš attieksies pret mani un arī pret bērnu? Protams, būtu normāli, ka ir kaut kāds laiks, kad pāris sarod, un tad ģimenē var ie­nākt bērniņš. Ir skaidra tēva un mātes loma, ku­rai viņi ir sagatavojušies.

Ja ir saliktā ģimene, kurā mātei vai tēvam jau ir bērns, viņu starpā arī veidojas saliktas attiecības. Šādās situācijās noteikti vajadzīgs laiks, lai pāris ie­pazītos, lai apbružātos, pieņemtu cits citu. Kādu laiku bērns nevar saprast — kas tad es es­mu šajā ģimenē. Un tad skaidri jāpasaka bērniem, ka ir bioloģiskie vecāki un var būt arī audžuvecā­ki. Bērns, ģimenē ienākot citam partnerim, viņu pieņem pēc savas izpratnes. Varbūt bērnam ir iz­teikta fantāzija, un viņš domā — nu, bet kas tad ir mammai šis vīrietis? Varbūt mammas darba biedrs, attālāks radinieks vai sens paziņa?

Jaunajai ģimenei jāsarīko kāzām līdzīgi svētki, ku­ros piedalās radi, draugi un paziņas. Kopīgā ri­tuālā pieņemot jaunās ģimenes attiecību mode­li, bērnam ir vieglāk saprast, kāpēc mamma ir kopā ar vīrieti vai tētis ar sievieti. Viņi mīl viens otru, viņi ir partneri. Patēvam vai pamātei nav jāiejūtas īstā tēva vai mātes lomā. Viņi var būt ar bērnu labi draugi un veidot attiecības, kā arī viens otru mīlēt un cienīt. Sievietei bērnam bū­tu jāizskaidro, ka ar īsto tēti netiekamies, jo mums ir pārtrauktas attiecības, bet jāpastāsta, ka var uzrakstīt viņam vēstuli un pastāstīt kā klājas.

Tas ir gadījumā, ja bērnam ir ļoti liels protests pret to, ka ģimenē pēkšņi ienāk patēvs. To var just pēc bērna uzvedības. Sākumā visiem bērniem būs protests. Bērnam daudzas lietas nav saprotamas. Ja mēs savam lolojumam varam norādīt, aizrādīt vai pat aiz­vainot: «Tev tagad jāklausa!» vai: «Tu tā ne­drīksti uzvesties, mēs nedrīkstam abi strīdēties kad atnāks onkulis, mēs to abi nevaram rādīt!», tad bērnam rodas neizpratne — kāpēc tik pēkšņi jāsāk dzīvot sastingumā. Vai man tagad jāmainās un jābūt labam, lai mammai klātos labāk, — bērns nesaprot. Viņam rodas daudzi jautājumi un ir bijība pret realitāti, jo viņš vēlas, lai mamma ir laimīga un lai ir kāds uz pasaules, kas darītu viņu laimīgu.

Ja sieviete ilgus gadus nodzīvojusi viena ar bēr­nu, viņa pusaudzim ir stipri pieķērusies, visu šo laiku viņai nav bijis partnerattiecību. Pusaudzim būtu jāpriecājas, ka ir labi: būs kāds, kas mam­mai mani aizvietos. Es gribu tikt no mammas prom, jo viņa par daudz man ir pieķērusies, un es noteikti vēlētos, lai viņai ir sava dzīve. Pus­audzim būs divas pretējas sajūtas. Tāds kā pro­tests, bet no otras puses — ne, jo, iespējams, bērns arī vēlas, lai mammai būtu draugs. Viņam pašam ar to būs grūti tikt galā. Te palīdzēs ko­pīga saruna, kurā piedalās mamma, viņas jau­nais draugs un pusaudzis.»

Bērns viņam nekad nav traucējis

Aijai (26 gadi) ir savs stāsts par to, kā zaudēt un iegūt bērna tēvu. Diena, kad pēc vizītes pie ginekoloģes viņa saprata, ka gaida mazuli, pagāja stresā. «Atceros, ka bailes mijās ar prieka asarām. Bija pavasa­ris, jo nule kā draugu lokā atzīmēju 19 ga­du jubileju. Tajā laikā mani neinteresēja izglītība un karjera. Viegli padevos grūtī­bām. Pusaudža gadus pavadīju lielā bez­rūpībā. Naudu nevajadzēja pelnīt, to da­rīja vecāki. Man bija izklaides un jautrās kompānijās pavadīts laiks. Līdz paliku stā­voklī.

Viņš bija mans klasesbiedrs Andris no pamatskolas laikiem. Taču viss notika ci­tādāk. Es paliku stāvoklī, bet viņš vienkār­ši turpināja izlikties, ka nekas nav noticis.

Strādāju par sekretāri, bieži bija slikta dū­ša, reiba galva, un es nevarēju paveikt uz­doto. Aizgāju no darba, un katru mēnesi vēders kļuva aizvien lielāks un lielāks. Ti­kos ar viņu, bieži raudāju un nesapratu, kāda būs mana nākotne. Tā arī visus grūt­niecības mēnešus nostaigāju stresā un uztraukumā. Mans dzīvesprieks bija pagaisis.

Ziemas spelgonī man piedzima maza, mīļa meitiņa. Pie citām jaunajām māmi­ņām ciemos nāca bērnu tēvi, nesdami milzīgus puķu pušķus un dāvanas. Taču mans skapītis bija tukšs. Dažreiz pie ko­pīgā pusdienu galda saņēmu dzēlīgus ko­mentārus no laimīgajām. Kopš tās reizes pagājuši seši gadi, man aug meita Elizabe­te, kas burvīgi dzied, cenšas spēlēt klavie­res un mīl savu tēti. Viņš gan nav viņas bioloģiskais tēvs, bet citu tēti viņa nepa­zīst.

Pēc dzemdībām Andris pāris reižu centās vēl mani uzmeklēt. Atminos, ka at­nāca pat ar trim sarkanām neļķēm un dā­vanām. Jau tolaik es zināju, ka ar šo vīrie­ti man nebūs kopīgas ģimenes. Andra māmiņa gan centās, lai bērnam būtu ofi­ciāls tēvs, proti, teica, ka slepus atnesīs vi­ņa pasi, lai tik es eju uz pagastu un piere­ģistrēju. Taču apzinājos, ka uzspiest sevi ar varu negribu. Bet dzīve spēlējās tālāk.

Ar Robertu iepazinos kāda paziņas bē­rēs. Otrā dienā uz bēru mielastu biju pa­ņēmusi līdzi arī gadu veco Elizabeti. Viņa bija ļoti nemierīga, un pie manis pienāca Roberts. Viņš sāka ar mazo runāties, par brīnumu viņa apklusa un savā valodā sā­ka viņam dudināt līdzi. Mani tas pārsteidza. Gadu biju pavadījusi viena pati, au­dzinot meitu. Mēs sākām satikties tikai tā­pēc, ka viņš bija ļoti uzmanīgs pret bēr­nu. Pagāja pāris mēneši, un mēs sākām dzīvot kopā. Ja naktīs mazajai sāpēja vē­ders vai nāca zobiņi, arī Roberts cēlās aug­šā un palīdzēja auklēt. Mēs devāmies ne­lielos ceļojumos, un kādu dienu viņa pa­skatījās uz Robertu, pacēla rokas pret vi­ņu un teica: «Tēti, tēti, tēti!»

No prieka sāku raudāt. Viņš man solīja, ka vienmēr rūpēsies par mani un mazo. Bieži apgal­voja, ka mēs esam vissvarīgākās sievietes viņa dzīvē. Aizritējuši gadi, un nekas nav mainījies. Lai arī strīdamies, esam sapratu­ši, ka strīdos dzimst patiesība. Viņš man ir pierādījis, ka meita ir viņa dārgums. Šo­ziem mūsu meitiņa ļoti slimoja, bet Ro­berts vienmēr bija līdzās.

Ar padomu un praktisku palīdzību viņš rūpējās par Eliza­beti. Man patīk vakari, kad viņi abi rotaļājas vai pilda bērnudārzā uzdotos darbus. Tad laiks pieder man. Meita bieži pieglau­žas tētim. Katram bērnam ir vajadzīgi abi vecāki, un esmu patiesi laimīga, ka manam bērnam ir tētis. Abi esam karjeras sākumā, tāpēc nolēmām, ka vēlāk radīsim otru bēr­niņu. Nekad neesmu domājusi par iespē­jamo tikšanos ar meitas bioloģisko tēvu.»

Dēls nezina, ka neesmu viņa īstais tēvs

Dainis (33 gadi) stāsta, ka ar savu sie­vieti Līgu iepazinies, kad viņas dēliņam bija trīs gadi. Viņu fakts, ka Līga jau ir mā­miņa, neuztrauca. «Es mīlēju šo sievieti un arī viņas mazuli. Bērniem šajā vecumā ir raksturīgi aktīvi darboties, skriet, spēlē­ties un izzināt apkārtējo pasauli. Es ar Nauri spēlējos, tāpēc mazais ar mani ātri sadraudzējās un pieķērās. Reizēm draugi ķircināja — nu re, bez pūlēm pie bērna esi ticis!

Visi trīs kopā sākām dzīvot tikai pēc gada. Sākumā mums bija tikšanās reizes, kad gājām pastaigāties un tuvāk cits citu iepazinām. Tāpēc likumsakarīgi likās, kad Nauris sāka runāt, viņš mani nosauca par tēti. Es nekad viņam neesmu bijis onku­lis vai Dainis. Es biju gatavs uzņemties tē­va lomu. Kad bija ziema, gājām uz kalnu slidināties un vizinājāmies ar ragaviņām, gāju pie Naura un Līgas ciemos, veidojām pilis no klučiem. Pēc gada mums piedzi­ma kopīgs bērniņš. Taču nekad neesmu uzsvēris, ka Anete ir mana meita, bet Nauris nav mans dēls. Viņi abi ir mani bērni. Nauris ar Aneti, kā jau brālis ar mā­su, strīdas un kaujas, bet, ja ilgāku laiku nav bijuši kopā, skumst viens pēc otra.

Bijušas arī dažādas domstarpības ar dēla audzināšanu, jo ne velti ir teiciens: aug āzītis, aug radziņi. Mūsu kopīgās intereses ir futbols, abi ar dēlu ejam uz tre­niņiem. Šobrīd mēs cīnāmies ar Naura izklaidību. Divas reizes Nauri esmu no­pēris, jo zēnam bija jāsaprot, ka viņš ar sa­vu rīcību ir radījis dzīvībai bīstamus ap­stākļus, proti, kamīnā bija dedzinājis tua­letes papīrus un atvēris zāļu skapīti un izsaiņojis antibiotikas.

Naurim jau ir 11 gadi, bet Anetei as­toņi. Ar savu bioloģisko tēvu Nauris ne­kad nav ticies. Zēns nezina, ka es neesmu viņa īstais tēvs. Pieļauju domu, ka dēls pa­augsies un uzzinās patiesību. Varu droši likt roku uz sirds un apliecināt, ka es Nauri mīlu kā savu dēlu. Mazliet baidos par nākotni, jo zinu, ka viņa īstais tēvs ir labi situēts cilvēks. Varbūt pēc kāda laika Nauris var izvēlēties viņa sabiedrību, bet es taču nevarēšu viņam to aizliegt. Ja mums nebūtu izveidojušās veiksmīgas at­tiecības ar Nauri, tad arī ar Līgu kopdzī­ve nebūtu izdevusies.»

Audžudēls tiekas ar īsto tēvu

Uldim (35 gadi) dzīve izveidojās tā, ka viņa tagadējā sieva bija precējusies ar viņa labāko draugu, un Uldis pat domās ne­pieļāva, ka varētu atvilt drauga sievieti. «Taču man viņa patika, jo viņā viss bija nevainojams. Es klusībā priecājos par Ie­vu, bet nekad skaļi neuzdrošinājos kaut ko tādu viņai atklāt. Biju dzirdējis, ka Ie­va mani uzskatīja par iedomīgu pilsētas džeku. Biju biežs viesis Ievas ģimenē, ta­ču zināju arī to, ka manam draugam bija nopietnas problēmas ar alkoholu. Mēs kopīgi braucām makšķerēt un atpūsties pie dabas, un vienmēr līdzi bija Ieva. Kā vēlāk izrādījās, arī viņa visu laiku mani bi­ja vērojusi.

Uzzināju, ka Ieva ar savu dēlu ir aiz­gājusi projām no vīra, bet dažreiz tomēr ar viņu satikās, jo abiem bija kopīgs mazulis. Tā sanāca, ka kopā pavadījām Jāņus, un, kamēr Ievas vīrs bija alkohola varā, es piedāvāju viņu pavadīt līdz mājām. Atmi­nos, ka Ievai teicu, ka gribētu tādu sievu kā viņa, bet man ir princips, ka nekad neprecēšu drauga meiteni, ka neaudzināšu cita vīrieša bērnu. Tā domāju jaunībā. Pēc pēdējās tikšanās reizes bija pagājuši divi gadi. Pa šo laiku Ieva pret mani izturējās diezgan skarbi, un nesapratu, kāpēc tāda attieksme. Reiz kādā pasākumā mums ra­dās izdevība noskaidrot pārpratumu, un abpusējās simpātijas liecināja, ka mēs va­ram veidot attiecības.

Savu pirmo kopīgo nakti pavadījām sarunās, pastaigājoties. Uz atvadām viņa mani noskūpstīja, tas palīdzēja atbrīvoties. Es sapratu, ka mums vairs nav attiecību lieguma. Kad sākām dzīvot kopā, Ievas dē­lam Matīsam bija četri gadi. Es baidījos, vai es viņu varēšu audzināt, jo līdz tam dzīvoju viens un savu naudu tērēju, kā vē­lējos, bet nu jau mēs bijām trīs. Sapratu, ka tagad es būšu ģimenes uzturētājs.

Matīss mani pieņēma, lai gan sākumā bija ļoti apmulsis. Zinu, ka Matīsam ir īstais tētis, un es to respektēju. Viņi bieži tiekas. Tagad arī mums ir piedzimusi sa­va meitiņa — Tīna. Ieva saka, ka mani vispirms pārbaudījusi, vai spēšu uzņem­ties atbildību par viņas dēliņu.»

«Mammu, bet tētis man jau ir!»

Žanna (42 gadi) ir precējusies divas reizes, pirmajā laulībā viņai piedzima meita. «Mūsu kopdzīve nebija iespējama, jo mans izskatīgais laulenis izrādījās ir liels brunču mednieks. Kad Annija piedzima, viņš mazo uzskatīja par rotaļlietu un ne­slēpa, ka nav radīts ģimenes dzīvei. Kad šķīrāmies, tiesas zālē viņš man piedāvāja palikt kopā, bet ar vienu piezīmi, ka vi­ņam būs arī citas sievietes. Man tas nebi­ja pieņemami, un katrs aizgājām savu ce­ļu. Es biju vīlusies vīriešos un domāju, ka man nekad vairs nebūs citu attiecību ar pretējo dzimumu.

Meitai palika deviņi gadi, kad iepazinos ar Sergeju. Arī viņam no iepriekšējās laulības dzīves pūrā bija bērns. Tāpēc mums bija daudz kas ko­pīgs. Pagāja trīs draudzēšanās gadi, jo ne­ticēju, ka var būt laimīga laulības dzīve. Meita jau bija liela dāmiņa, un es baidījos par to, kā Annija uz to reaģēs. Man jāsa­ka Dievam paldies, ka viss ir tik pozitīvi. Mums ar Sergeju tagad ir dēls. Viesojā­mies pie vīra vecākiem Ukrainā, un viņi manai meitai vaicāja, kā tu sauc Sergeju. Meita man teica: «Tēvs man jau ir, sauk­šu viņu par papu.»»

Kā saglabāt šādas attiecības?

Psiholoģe Lūcija Rutka

Sievietei nav jādzīvo tikai bērna dēļ, viņai jādzī­vo arī sev, tad bērns kopā ar viņu būs laimīgs. Ja vīrietim sieviete patīk un viņš vēlas būt ar viņu kopā, tad bērns nevar būt šķērslis. Taču sievie­tei ir jārēķinās, ka vīrietis nav bērna tēvs un, lai cik tuvu viņš uztvertu šo bērnu, viņš nekad ne­būs bērna tēvs. Tādēļ, iespējams, radīsies kādas problēmas. Klasiskākās: greizsirdība gan no vīrie­ša, gan no bērna puses. Tādēļ šajās attiecībās ļo­ti svarīgs ir laika sadalījums. Ir jābūt brīžiem, kad kopā ir visi trīs, bet ir jābūt arī laikam, ko māte pavada tikai ar savu bērnu, un laikam, kad sie­viete ir divatā ar vīrieti.

Lielākā problēma ir nevis atrast vīrieti, bet notu­rēt attiecības. Tas grūtāk sievietei, nevis vīrietim.

Vīrieša un bērna vieta sievietes sirdī. Ir jāparedz, ka var būt nesaskaņas starp bērnu un jauno tēti. Tādēļ ir svarīgi, lai bērns varētu ru­nāt ar mammu par visu, kas viņam nepatīk, lai nebūtu tā, ka bērnam liekas, mamma aizstāv ti­kai to onkuli. Protams, ir svarīgi arī vīrietim sa­just to, ka sieviete viņu respektē un mīl, ka ne­salīdzina viņu ar savu bērnu. Nevajadzētu vīrie­tim teikt: «Vienalga bērns man vienmēr būs pir­majā vietā, bet tu — otrajā.» Pat ja tā būtu. Ša­jās attiecībās katram ir sava, īpaša vieta. Pirmās un otrās vietas labāk neizdalīt! Bet jāatceras, ka bērns nav pieaudzis un nevar aizstāvēt sevi ša­jās attiecībās. Sajās attiecībās sieviete pārstāv gan sevi, gan savu bērnu. Mātei vienmēr jābūt it kā bērna pusē.

Kad bērnam pastāstīt par īsto tēvu? Tas, ka vīrietis nav bioloģiskais tēvs, būtu jāpasa­ka pēc iespējas ātrāk. Šis vīrietis nav viņa tētis, bet viņš ir kā tētis un viņu var saukt par tēti. No psiholoģiskā viedokļa, bērnam ir svarīgi no pašas bērnības veidot patiesas attiecības. Dažreiz ve­cāki nepasaka, ka tas nav īstais tēvs, vai, nezinot, kā to izdarīt, atliek uz vēlāku laiku. Ja bērns to uzzina pusaudža gados, viņš var kļūt agresīvs. Var būt arī tā, ka tēvu tēma ģimenē ir tabu, ka ne­īstais tēvs uzskata, ka ir audzinājis bērnu, ieguldī­jis viņā naudu un bērnam jābūt pateicīgam. Bēr­na reakcija uz ziņu par to, ka tas nav viņa biolo­ģiskais tēvs var būt ļoti dažāda, atkarībā no tem­peramenta, audzināšanas, no tā, kā viņš jūtas ša­jā ģimenē. Ja bērns jūt, ka viņam kaut kā pie­trūkst šajā ģimenē, tad viņam var rasties vēlēša­nās atrast savu bioloģisko tēvu. Tas ir normāli.

«Tu pārāk lutini bērnu». Sieviete parasti domā, kā visu savienot. Bērns ir greizsirdīgs pret patēvu, patēvs uzskata, ka mā­te bērnu par daudz lutina. Ja vīrietim liekas, ka sieviete pārāk daudz laika velta bērnam, tad vī­rietis grib pateikt sievietei: «Tu par maz laika vel­ti man.»

Šādā situācijā vissvarīgākās attiecības ir starp sie­vieti un vīrieti. Sievietei svarīgi parādīt šī vīrieša lomu viņas un bērna dzīvē, uzslavējot partneri un pasakot viņam kaut ko pozitīvu. Tas ir nor­māli, ka šādā ģimenē ir pārpratumi vai nesaska­ņas. Svarīgi tos laikus pamanīt un, respektējot katra viedokli, runāt par to.

Vai bērns traucē veidot jaunas attiecības?

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv