Vai Latvijā ir iespējams tiešs etnisks konflikts?

Apollo
0 komentāru

Baltijas Sociālo zinātņu institūta veiktā pētījumā «Etnopolitiskā spriedze Latvijā: konflikta risinājumu meklējumi» secināts, ka sabiedrības dienas kārtībā ir sociālās, nevis etniskās problēmas. Taču spriedze, kuras cēloņi meklējami valsts etnopolitikā, sabiedrībā pastāv. Vai Latvijā ir iespējams tiešs etnisks konflikts?

Diskusijā piedalās:
Brigita Zepa, Latvijas Universitātes profesore, Baltijas sociālo zinātņu institūta direktore,
Rasma Kārkliņa, Ilinoisas universitātes (Čikāga) politoloģijas profesore,
Aigars Freimanis, Tirgus un sociālo pētījumu centra «Latvijas fakti» direktors,
Tatjana Boguševiča, «Baltijas foruma» pētniecisko programmu direktore.

— «dialogu.lv» forumā jau sākusies diskusija par jūsu jauno pētījumu «Etnopolitiskā spriedze Latvijā: konflikta risinājumu meklējumi», tiesa, pētījuma teksts krievu valodā nebija pieejams, tāpēc ar jūsu viedokli, Zepas kundze, mūsu lasītāji iepazinās ar «Vesti Segodņa» starpniecību.

Brigita Zepa: — Es uz savas ādas varēju pārliecināties, kā izpaužas konflikts starp latviešu un krievu medijiem. Diskusiju par mūsu pētījuma rezultātiem latviešu prese lielākoties ignorēja vai norobežojās no tās, tā nespēj konstruktīvi runāt par šo tēmu. Savukārt no krievu mediju puses bija ļoti liela interese, un krievu prese sakāpinātā veidā ziņoja par pētījumu. Ja mēs atklājām, ka konflikts pastāv tikai etnopolitikas aspektā, krievu mediji ziņoja pilnīgi pretējo — esam uz etniskā konflikta robežas.

— Pētījumā ar vārdu «konflikts» uztverta pat viedokļu dažādība, savukārt ikdienā sabiedrība šo vārdu vairāk saprot ar kaut ko vardarbīgu.

Brigita Zepa: — Mēs izvēlējāmies plašāko definīciju; definīciju ir ļoti daudz. Taču mums bija svarīgi neaprobežoties tikai ar vardarbīgām izpausmēm.

Rasma Kārkliņa: — Demokrātijā ir ļoti svarīgi, ka pastāv dažādi uzskati, tas pat ir jāveicina. Konfliktu bieži uzskata par kaut ko negatīvu, taču ir sociologi, kas atzīst, ka konflikts ir radošs un pozitīvs process, arī demokrātijas pamatos ir domu atšķirība.

— Lietosim tad vārdu «spriedze». Spriežot pēc šā un citu pētījumu rezultātiem, vai etniskā spriedze sabiedrībā pēdējo gadu laikā ir palielinājusies?

Brigita Zepa: — Piecpadsmit gadu laikā, ikreiz, kad ir bijusi runa par etnopolitiskiem jautājumiem, ir bijuši trīs konfrontācijas saasināšanās punkti: Pilsonības likuma apspriešana, referendums un izglītības reforma. Katru gadu mēs veicam pētījumu «Valoda», kurā mērām arī attieksmi pret valsts valodu. Kopš 1999. gada redzam spriedzes palielināšanos ar valodu saistītajos jautājumos. Uzskatu, ka tā radusies saistībā ar izglītības reformu.

Aigars Freimanis: — No krieviski runājošās auditorijas puses konfrontācija ir pieaugusi, palielinājusies vēlme meklēt incidentus. Noteikti ir daļa cilvēku, kas tādā veidā cenšas jautājumu saasināt un risināt konfliktu netradicionālā dialoga veidā. Par konflikta saasināšanos liecina arī tas, ka pirmo reizi tajā tiek iesaistīti gados tik jauni cilvēki, izpausmes kļūst emocionālas un spontānas. Zināms paaudžu jautājums tur ir. Pilsonības likuma procesu laikā tās bija citas vecuma grupas un protestu formas. Pilsonības konflikts deviņdesmito gadu sākumā bija ļoti ass, tas šķita pat bīstamāks nekā šis, tas gluži vienkārši tika atlikts tik ilgi, kamēr nogura, man liekas, arī izglītības reformas tēma jau sāk nogurt, un PCTVL rezultāti Rīgas Domes vēlēšanās ir labs apstiprinājums tam.

Konflikts pašreiz vairāk sāk līdzināties klaunādei, tajā ir vairāk ārējas atribūtikas uzmanības piesaistei. Protesta akcijās pret izglītības reformu nevar iesaistīties paaudze virs trīsdesmit, kas ir ekonomiski aktīvākā iedzīvotāju daļa, jo viņi ir aizņemti ar savu darbu. Bet kopumā var teikt, ka dialogā nav progresa, jo puses nepārtraukti demonstrē savas pozīcijas un meklē nākotnes scenārijus, taču kvantitatīvi spriedze nav pieaugusi.

Tatjana Boguševiča: — Politikas teorijā ir skaidrots, ka jebkura sociālā konflikta pamatā ir cīņa par resursiem, galvenokārt varu. Valodas lietošanas jautājums, izglītības reforma utt. ir sekas, veids, kā un kādu mērķu sasniegšanai vara tiek lietota. Pētījums atklāj konflikta būtību — latviešu politiķu mēģinājumu izolēt krievvalodīgos, izslēdzot viņus no politiskās varas, un krievvalodīgo pretošanos šiem centieniem.

Brigita Zepa: Varas pārstāvju līmenī konflikts ir veids, kā manipulēt ar masām, izraisot tajās bailes un nedrošību, parādot, ka tie ir mūsu pretinieki un par viņiem nevajag balsot, tādā veidā var nostiprināt savas varas pozīcijas. Dienas kārtībā atkal tiek ieviesti jautājumi, par kuriem deviņdesmito gadu sākumā mēs it kā bijām vienojušies — valsts valoda un pilsonības automātiska piešķiršana visiem, atkal ir mēģinājumi pierādīt «mēs cīnīsimies».

Pētījumā esam konstatējuši, ka latvieši ar neuzticību skatās uz minoritātēm, kas nemācās latviešu valodu, bet, no otras puses, viņi nav ieinteresēti šā konflikta attīstībā. Krievi apgalvo, ka konflikts ir starp viņu kopienu un varu, varu identificējot ar latviešiem, tāpēc ir grūti noteikt, kurā brīdī nepatika pret varu pārvēršas nepatikā pret latviešiem. Tajā pašā laikā minoritāšu pārstāvji atzīst, ka viņi šeit dzīvo, te ir mierīgi, latvieši ir labi. Sabiedrības dienas kārtībā ir sociālās, nevis etniskās problēmas.

— Es labprāt pievienotos skaidrojumam, ka etnisko attiecību saspīlējums ir «uzspiesta dienas kārtība», bet, manuprāt, bez pamata tas nevarētu notikt. Vai process nav kļuvis pašatražojošs? Ja kāda etniska vai etniskus tematus izmantojoša partija grib, lai to ievēl arī nākamajās vēlēšanās, tai ir jārealizē vismaz daļa savas programmas?

Tatjana Boguševiča: — Elite un avīzes, kas veido un nosaka šo dienas kārtību, nepastāv pašas par sevi — mēs redzējām, kāds bija «Dienas» krieviskā varianta liktenis, kāda ir «Telegraf» un «Latvijas Avīzes» tirāža. Lasītājs pērk avīzes, kuras piedāvā šādu dienas kārtību. Pētījumā parādās arī jautājums par uzvedības stratēģiju: latvieši dod priekšroku uzspiešanai, atlikšanai uz vēlāku laiku, norobežošanai un funkcionālai integrācijai. Vai nav tā, ka, izvēloties politisko eliti, vēlētājs izvēlas politiķus, kuri realizēs šīs stratēģijas, nevis risinās konfliktu?

Rasma Kārkliņa: — Ir liela etnopolitiskā mobilizācija, un daudzi politiķi apzināti uz to spēlē. Jautājums ir, cik daudz šādas konfrontācijas tiek veidotas apzināti, lai iegūtu politisku kapitālu, un cik daudz tās izvēlas cilvēki paši. Runājot par konfliktu risināšanu, jāskatās uz politisko interešu spektru un politiskajām stratēģijām. Pētījumā parādās, ka Latvijā ir pārāk maz politisko spēku, kas dialogus tuvinātu kompromisam.

Igaunijā, piemēram, ir partijas ar dažādu etnisko sastāvu, tas ir viens no veidiem, kā mazināt konfrontāciju.

Tatjana Boguševiča: — Jā, bet Igaunijā ir arī pētījums, kas pierāda: pat ja cilvēks brīvi runā igauņu valodā un viņam ir Igaunijas pilsonība, tas vēl nenozīmē, ka viņš nesaskarsies ar etnisko diskrimināciju un viņu igauņu vidē pieņems kā savējo.

— Arguments, kas nav izmantots pētījumā, bet ko mūsu foruma dalībnieki bieži lietoja diskusijā, ir — pašvaldību vēlēšanu rezultāti, proti, fakts, ka Latvijas Pirmās partijas un «Jaunā centra» sarakstos tika izsvītroti uzvārdi no «svešās» grupas.

Rasma Kārkliņa: — Ja partiju vadītāji vēlēšanu kampaņā būtu akcentējuši, kāpēc vajadzētu balsot par abu tautību pārstāvjiem vienā partijā, tā nebūtu. Es runāju par politisko vadītāju pieeju — vai viņi mēģina mazināt segmentāciju, ignorē to vai pat veicina. Latvijā vairāk ir ignorētāju un pat kurinātāju.

Aigars Freimanis: — Runājot par politiskajiem līderiem, ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ir daudzi, kas runā ar dažādām frāzēm un terminiem, piemēram, Jurkāns par šo tematu runā jau sen, taču par viņu nebalso. Pirmā partija mēģināja piekopt šo taktiku, lai palielinātu varas resursus, jo bija deputāti, kas aizgāja no Jurkāna pie Šlesera. Šobrīd dominējošā ir Tautas partija, un partijas līderiem runāt par šiem tematiem laikam būtu pašiznīcinoši. Paradoksālā kārtā šī tēma ir viegli nopērkama un realizējama.

Brigita Zepa: — Mēs paredzam, ka arī tie, kas patlaban vēl ir tikai skolēni, vēlāk balsos par tām pašām partijām, kas viņus šobrīd it kā aizstāv, un politiskā konfrontācija turpināsies.

Rasma Kārkliņa: — Latvijā ir ļoti grūti veidot valdības koalīcijas, un politiskā teorija par parlamentārismu rāda, ka mazām grupām un minoritātēm ir ļoti liela politiska vara, jo pārējie savstarpēji nevar vienoties.

— Manuprāt, ir otrādi — neviens no latviešu politiķiem pat nepieņem domu, ka varētu sadarboties ar krievu opozīciju.

Rasma Kārkliņa: — Tieši Pirmās partijas gadījums, kad piesaistīja opozīcijas deputātus, kas šajā partijā iegāja ar domu, ka viņi beidzot grib būt pozīcijā, tas var atkārtoties, ja, koalīcijām veidojoties, starp dažādām partijām nav iespējams atrast kopsaucēju.

Aigars Freimanis: — Tikpat labi vēl aizvien ir spēkā baumas par iespējamo Tautas saskaņas partijas un Sociāldemokrātiskās partijas apvienošanos, kas būtu apliecinājums abu partiju piederībai pie kreisā spārna.

— Pētījums apgalvo, ka nereti latviešu kritiskā attieksme ir vērsta pret krievvalodīgo grupu kopumā. Vai tiešām latvieši uztver visu kopienu kā konfrontējošu spēku?

Brigita Zepa: — No latviešu puses ir zināma neapmierinātība, ka krievvalodīgie tā īsti neseko no augšas dotajai politikai. Analizējot medijus, sapratām, ka latvieši etnopolitiku pieņem kā absolūti pareizu, ja kāds tai pretojas, tad rodas nepatika, savukārt ikdienā šīs nepatikas nav.

Rasma Kārkliņa: — Nedrīkst izslēgt arī ārpolitisko aspektu, kas šajā pētījumā nav sevišķi daudz skarts, jo nedaudz ir pētīta tikai Krievijas loma, kuras politika vienmēr bijusi visai asa, tāpat jāpēta arī mediju telpa. Arī Krievijas mediji ļoti iespaido savu auditoriju. Latvieši jūtas apdraudēti ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski, jo visu laiku ir jāuzklausa dažādi pārmetumi.

Brigita Zepa: — Konflikta sakne ir pašā Latvijā, tā veidotāji ir Latvijas politiķi un sabiedrība, ārvalstīm ir tikai pastiprinošs efekts. Krievija ir priecīga, ka šeit tā notiek un tā var visu pastiprināt. Tas gan nerodas tikai no Krievijas.

— Ko darīt, ja ir divas skaitliskā ziņā līdzīgas grupas, kas jūtas apdraudētas — latvieši — joprojām, krievi — no jauna? Kā to mainīt?

Brigita Zepa: — Uzskatu, ka konflikts ir sociāli konstruēts. Ir jākonstruē tāda sabiedrība, kāda tā reāli ir, — multikulturāla un ļoti dažāda, kurā ir nevis divas, bet daudz vairāk grupas, un šīs grupas nedrīkst dalīt pēc etniskās piederības.

Rasma Kārkliņa: — Liels iespaids ir vēsturiskajai pieredzei, ka latvieši ir bijuši apdraudēti gan valodas, gan politiskā ziņā un valsts bija iznīcināta. Tie jautājumi tikai daļēji ir risināti un vēl aizvien darbojas, tāpat kā būtiska loma ir ārpolitikai.

— Vai apdraudētība nav kļuvusi mazāka?

Rasma Kārkliņa: — Jā, Latvijas politika ir kļuvusi pašapzinīgāka, drošību sniedz arī Eiropas Savienība un NATO. Taču tagad tai ir citi aspekti.

Tatjana Boguševiča: — Vēstures interpretēšana un pastāvīga piesaukšana ir instruments. Vēsturiskais jautājums tiek aktualizēts, lai attaisnotu savu rīcību un pārliecinātu cilvēkus, ka viņiem kaut kas pienākas, tā ir vēsturiska taisnība. Tas palīdz mobilizēt grupas kopīgām darbībām. To mēs esam redzējuši gan Abhāzijā, gan Serbijā…

Rasma Kārkliņa: — Taču nevar ignorēt faktu, ka Latvijā daudzos sociālos jautājumos valda saskaņa, tāpēc arī konflikts nav izvērties asāks.

Tatjana Boguševiča: — Tikko sociālās vai politiski atstumtās grupas robežas sāk sakrist ar etnisko grupu robežām, nav pamata sadarbībai. Latvijas politikā šo robežu sakrišana jau ir notikusi.

Rasma Kārkliņa: — Bet ir jautājumi, kuros dažādu nacionalitāšu politiķu interese sakrīt. Nedomāju, ka ekonomiskajos un sociālajos jautājumos ir redzama konfrontācija.

Brigita Zepa: — Krievu kopienu kongresam bija ideja taisīt etnisko biznesu. Domāju, ka tas ir naivi, jo bizness ir bizness. Ja etnopolitiskais jautājums ir pietiekami nokaitēts, notiek etnisko grupu konsolidācija, un viņi aizdomājas arī līdz ekonomikai.

Rasma Kārkliņa: — Organizēšanās pēc etniskā principa ir jauna pakāpe politiskajā arēnā. Raugoties nākotnē, tā ir negatīva pazīme, jo var veidoties savstarpējas nesaskaņas, no otras puses, ir arī tāda pieredze, ka strukturālā atšķirtība rada veselīgu gaisotni. Tas, ka paši veido savu vidi un vāc līdzekļus, ir konstruktīvi.

— Kādas bija aptaujāto nākotnes vīzijas, un, ja mēs uzskatām, ka kompromisa meklēšana Latvijai ir svarīga stratēģija, kur ir pamats kompromisam, tajā skaitā politiskajam?

Brigita Zepa: — Veidojot nākotnes kolāžu no avīžu fragmentiem, mūsu respondenti zīmēja eiro, datorus, dažādas modernas un globālas lietas, etniskais konflikts tur nebija iezīmēts. Es pati uzskatu, ka labāka stratēģija būtu izpēte: vairāk būtu jāpēta sabiedrība. Ir jālieto jaunas metodes, lai izpētītu, kāda tad reāli ir sabiedrība un kādas stratēģijas tajā pastāv, un, balstoties uz šiem pētījumiem, jāveido politiskās stratēģijas.

Aigars Freimanis: — Ir jāturpina dialogs, izmantojot medijus, visticamāk, tā varētu būt televīzija. Dialogā ir jāiesaista ne tikai cilvēki, kurā tajā tradicionāli piedalās, bet arī jaunpienācēji. Šim pasākumam jābūt nopietni organizētam. BBC Tims Sebastians vada diskusijas par konfliktu Irākā, tur piedalās dažādas iesaistītās puses un profesionāļi, kas šīs sarunas no emocionālās plaknes pārceļ pavisam citā. Tiem nebūtu jābūt tradicionālajiem diskusiju šoviem, no kuriem sabiedrība gaida šādu konfliktu.

— Ja mēs runājam par konfliktu kā par vardarbību uz ielām, cik tālu mēs esam no etniskiem kautiņiem? Vērtējot no 0 (ļoti tālu) līdz 10 (ļoti tuvu).

Rasma Kārkliņa: — 0,5 — to rāda pieredze, arī sabiedriskā doma apzinās, ka tas nav vajadzīgs. Varbūt ir bīstamība, ka parādās jaunas formas, kas mēģina izraisīt asāku konfrontāciju. Ja tas notiek, tad ir atklāts jautājums, kā to mazināt. Pasaules pieredze rāda, ka to var mēģināt neitralizēt ar sabiedrības vienotu nostāju.

Brigita Zepa: — Arī es liktu 0,5. Riska moments ir tad, ja ir ekstrēmas organizācijas, Liepājā tas jau notiek, kad miermīlīgā izglītības reformas akcijā iesaistās «barkašovieši», bet pagaidām šo organizāciju vēl nav tik daudz.

Aigars Freimanis: — Es arī domāju, ka ļoti tālu, tikai mani nedaudz biedē šis karnevālisms, tā ir riskanta lieta, jo mazajā Latvijas sabiedrībā ļoti lielu rezonansi var iegūt pat vardarbība, kurā iesaistīti divi, pieci cilvēki. Brīžiem tiesībsargājošās institūcijas rīkojas vieglprātīgi, it kā koķetējot ar šo tēmu. Reāli kaut kādas masu norises un organizētu struktūru veidošana tādam mērķim ir ļoti tālu. Mana atzīme būtu «divi».

Tatjana Boguševiča: — Šajā jautājumā ir metodoloģiska kļūda. Mēs varam izmērīt ar lineālu attālumu no mums līdz Doma laukumam, bet mēs nevaram izmērīt, cik tālu saaukstējies cilvēks ir no plaušu karsoņa. Ja viņš nekavējoties sāks ārstēsies, šī ir tikai hipotētiska iespēja. Ja viņš tikai apspriež savu stāvokli ar draugiem vai, vēl trakāk, ieiet aukstā dušā, tad viņš būs slimnīcā jau rīt. Pasaulē notiktu ievērojami mazāk traģēdiju, ja vardarbības sākšanos varētu precīzi prognozēt. Diemžēl tā nav.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv