Vai monstri drīkst būt cilvēki?

Apollo
0 komentāru

Tāds ir galvenais jautājums, kuru uzdod vācu režisora  Olivera Hiršbīgela skandalozā filma «Sakāve», kas veltīta Hitlera dzīves pēdējām desmit dienām. «Sakāve», apsteidzot Holivudas blokbasterus, kļuvusi par vienu no ienesīgākajām vācu valodā uzņemtajām filmām, vienlai­kus izraisot arī skandālu — Hitlers pirmo reizi pasaules kino vēsturē attēlots kā cilvēciska būtne.

Vai Oliveram Hiršbīgelam bija tiesības uz­ņemt tādu filmu? Un kas galu galā ir «Sa­kāve» — mākslinie­ciski augstvērtīgs izlēciens vai pirmais solis, ko sper kāds vācietis, lai atbrīvotu savu tautu no mūžīgās vainas apziņas par fašisma noziegumiem? Vai tiem ir noilgums?

«Sakāve» pagaidām nesniedz at­bildi uz šiem jautājumiem, taču rosināju­si no cita redzes punkta paraudzīties uz lielummānijas mākto Hitleru, kas iztēlē jau redzēja sevi kā visas pasaules valdnieku.

Filma vēsta par 1945. gada pavasa­ra desmit dienām, kad karš tuvojās bei­gām un gan Hitleru, gan viņa radīto Tre­šo reihu gaidīja briesmīgs, bet likumsa­karīgs iznākums. Filma ir tikai viena no daudzajām versijām par Ādolfu un Evu Braunu — Hitlera draudzeni, kā tagad teiktu.

Pirms pāris gadiem redzējām arī režisora Aleksandra Sokurova variāciju par šo tēmu — filmu «Molohs». Tomēr du­ets Hitlers un Brauna joprojām ir 20. gadsimta traģiska mistērija un mīts, kamēr filma «Sakāve», kurā redzamas arī daudzas no šajā rakstā pieminētajām epi­zodēm, jau savukārt nopelnījusi apmēram 100 miljonus eiro.

Olivers Hiršbīgels kļuva pazīstams pēc skandalozās filmas «Eksperiments». Arī jaunās filmas trumpis ir pārsteidzošais dokumentālisms, kas brīnumainā veidā notur līdzsvaru uz farsa un īstenības ro­bežas. Filma ir jāredz ne tikai talantīgo aktieru Bruno Ganca (Hitlers) — viena no izcilākajām šāgada lomām, Julianas Kēleres (Eva Hitlere), Aleksandras Mari­jas Laras (Ģertrūde Junge) dēļ. Iespē­jams, tā pirmoreiz raugās uz Eiropas un pasaules vēsturi ar jaunā gadsimta acīm.

Hitlera sievietes

Daudzi laikabiedri un vēsturnieki at­zīst, ka Hitlers nebija spējīgs just patiesu draudzību. Varenības zenītā kaut kas līdzīgs draudzībai viņu saistīja vienīgi ar bruņošanās rūpniecības ministru un gal­ma arhitektu Albertu Spēru. Vadonis bi­ja ļoti noslēgts. No personīgiem saka­riem Hitlers vairījās īpaši pēc nākšanas pie varas, iespējams, lai nemazinātu vēs­turisko diženumu ar parastām cilvēcī­gām attiecībām. Viņš rūpīgi ievēroja dis­tanci starp sevi un apkārtējiem.

Kā apgalvo Ērihs Fromms, Hitlers bi­ja auksts, bikls cilvēks ar sadistiska un destruktīva rakstura iezīmēm. Viņa seksuālās tieksmes bija perversas, sadistis­kas, tāpēc fīreram patika zemāko slāņu sievietes. Taču kā daudzu kultūras žanru cienītājs Hitlers pazina ari daudzas «smalko aprindu» dāmas.

Vairāk vai mazāk tuvas attiecības Hitleram bija ar kinoaktrisēm Renāti Milleri, Olgu Čehovu (krievieti), Mariku Reku (ungārieti), Zaru Leanderi (zvied­rieti), Ingu Leju, Junitu Mitfordu, Vinifredu Vāgneri (slavenā komponista ve­deklu), Martu Dodu (ASV diplomāta mei­tu).

Čehova, Reka un Leandere bija vai­rāku slepeno dienestu aģentes, kas iz­spiegoja Trešo reihu un īpaši tā vadoni. Millere un Leja (Darba Frontes šefa Ro­berta Leja sieva) izdarīja pašnāvību (vai arī tika nogalinātas), izlecot pa logu. No «vienkāršajām» sievietēm vadonim vis­ciešākās attiecības bija ar radinieci — 1908. gadā dzimušo Angeliku Raubolu. Viņa mira traģiskā un noslēpumainā nā­vē 1931. gada 18. aprīlī. Pēc vienas versi­jas tā bija pašnāvība, pēc citas — slepka­vība.

Eva Brauna piedzima 1912. gada 6. februārī Minhenē Amatniecības skolas pasniedzēja Friča Brauna ģimenē. Māte Franciska (kādreizējā alpī­niste) bija mājsaimniece. Evai bija māsas: vecākā — Ilze un jaunākā — Grēta. Kautrīgā, slaidā meiča ar āriskajiem sejas vaibstiem drīzāk bija simpātiska, nevis skaista. Viņa gribēja kļūt par aktrisi vai kinore­žisori.

Lai tuvotos savu sapņu piepildījumam, pre­tojoties vecāku iebildu­miem, Eva Brauna kļuva par Hitlera «galma» fotogrāfa Hofmaņa asistenti. Viņa necieta politiku, Eva fotografēja, filmēja, sporto­ja, dejoja, daudz lasīja un skatījās filmas. Tiesa, arī smēķēja un labprāt iedzēra šampanieti. Ar vadoni vi­ņa iepazinās 1929. gadā.

Skandāls Berlīnes veikalā

Doma par laulībām Hit­leru šausmināja. Tam bija vairāki iemesli. Vadonis baidījās pēc precībām zau­dēt daļu savas personības magnētisma. Viņš teica: «Daudzas sievietes mani at­balsta tāpēc, ka neesmu precējies. Politi­kā ir tāpat kā kino — kad aktieris appre­cas, viņš pārstāj būt par pielūdzēju el­ku.» Cits iemesls bija fīrera patmīlība.

Hitlers vairījās no visa, kas varētu apē­not viņa personību. Viņš esot teicis: «Tikai sievas man vēl trūka! Viņa ar sa­vu pļāpāšanu man traucētu strādāt. Cik lielas problēmas radītu bērni! Kāds vēl izdomātu manu dēlu pasludināt par ma­nu pēcteci. Tādam cilvēkam kā es nav iz­redžu radīt cienīgu dēlu. Tas ir kā li­kums. Piemēram, Gētes dēls bija nekam nederīgs cilvēks.»

Taču tad pēkšņi Hitlers pievērsa uz­manību Evai. Pēc Angelikas nāves viņš jutās vientuļš, un vienkāršā, bet elegantā Eva bija ideāla vadoņa mīļāka — viņa vienmēr turējās ēnā. Kaut gan «svarīgo lomu» viņai uzticēja jau 1932. gada sāku­mā, Vācijā par Evu Braunu zināja ļoti maz cilvēku. Kad 1938. gadā Hitlers de­vās valsts vizītē uz Itāliju, viņš brauca atsevišķi, bet Evai apmaksāja ceļu un viesnīcu izdevumus.

Finansiāli Eva kļuva turīga — Hit­lers viņai un Hofmanim piešķīra mono­polu un autortiesības publicēt savas fotogrāfijas, un līdz pat mūža galam Brau­na fīrera kancelejas štatu sarakstos bija noformēta kā privātsekretāre. Viņa sa­ņēma 450 reihsmarku lielu algu, un pie­devām vadonis mīļākajai deva naudu, kad vien viņai to vajadzēja. Eva pirka visu, ko gribēja. Viņai uzdāvināja arī villu Minhenē un mersedesu. Braunai piederēja viens no pirmajiem Vācijā ražotajiem televizoriem.

Nereti kopā ar draudzeni un neuzkrī­tošu apsardzi viņa devās «sirojumos» pa Berlīnes vai Minhenes veikaliem. Taču reizēm gadījās kuriozi. Reiz Berlīnē Eva iegriezās kādā īpaši dārgu ādas izstrādā­jumu veikalā, kura īpašnieki bija ASV ebreji. Pārdevēja viņai negribīgi pasnie­dza dažādas dārgas lietas, ko Eva izvēlī­gi aplūkoja. Visbeidzot Brauna lūdza no skatloga atnest īpaši dārgas krokodilādas ceļasomu komplektu. «Bet to jūs nemaz nevarat nopirkt,» nicīgi teica pārdevēja. «Tūlīt nesiet šurp komplektu, un žigli!» iešņācās Eva. «Jūs to nevarat nopirkt pat par savu sekretāres gada algu,» ietiepās pārdevēja.

Eva lika pasaukt veikala pārvaldnie­ku, kurš laiku un enerģiju velti nešķieda. Pēc viņa rīkojuma apsardze Evu un draudzeni burtiski izmeta no veikala. To nu nevajadzēja darīt — kad pārvaldnieks pa logu ieraudzīja, ka «sekretāre» (kas Eva formāli arī bija), atlētisku vīru pavadīta, iekāpj mersedesā, viņš atjēdzās. Vei­kala vadībai izdevās noskaidrot, kas bija izvēlīgā sekretāre, un vakarā Brauna reihskancelejā saņēma veikala dāvināju­mu — krokodilādas ceļojuma somu komplektu, citas ekskluzīvas mantas, ro­žu klēpi un atvainošanās vēstuli. Tomēr bija par vēlu. Eva palika principiāla un dāvanas nosūtīja atpakaļ. Tā sauktajā kristāla naktī veikalu pilnīgi izdemolēja un izlaupīja.

Vēsturei versiju netrūkst

Alberts Špērs savos memuāros rak­sta: «Evas jūtas Hitleru maz interesēja. Viņai dzirdot, fīrers nekautrīgi izteicās par sievietēm. Piemēram, ka dižam cilvē­kam vajadzīga meitene seksuālo vajadzī­bu apmierināšanai un pret tādu personu jāizturas bez īpašas līdzjūtības.» Tāpēc Brauna bieži jutās nelaimīga. To aplieci­na ieraksti viņas dienasgrāmatā. Piemē­ram, 1935. gada 11. martā: «Es vēlos tikai vienu — smagi saslimt un kaut uz nedēļu par viņu aizmirst. Labāk es viņu ne­kad nebūtu satikusi. Esmu izmisumā. El­lē noteikti ir labāk.»

Tomēr gluži svešas pateicības jūtas Hitleram nebija. Kā zināms, Hitlera mā­te mira no vēža. Viņu ārstēja ebreju izcelsmes ārsts, kurš vēlāk dzīvoja Vīnē. Kad Vācija okupēja Austriju, pie ārsta ie­radās nacistu slepeno dienestu aģenti. Ārstam izsniedza dokumentus izceļoša­nai uz Dienvidameriku. Tur viņu gaidīja prāva mūža pensija un harmoniskas ve­cumdienas.

Nesen publiskota arī dažu pētnieku versija par to, ka fīreram bijis ārlaulības dēls. Pirmā Pasaules karā Hitlers cīnījās Rietumu frontē. Kādā okupētā Francijas ciemā viņam bijusi iemīļotā. Kara laika mīlas auglis bijis dēls. Pēc Francijas sa­kāves 1940. gadā fīrers ieradās okupētajā Parīzē un slepeno dienestu aģentiem pa­vēlēja sameklēt bijušo mīļāko.

Hitleru gaidīja tikšanās ar dzīves krietni vien papluinītu sievieti — bijušo prostitūtu, tagad lēta bordeļa saimnieci. Taču dēlu viņa bija uzaudzinājusi un izskolojusi. Vilšanos fīrers neesot izrādījis un par dē­la audzināšanu bijis pateicīgs. Mātei ti­kusi piešķirta pensija, dēls aizvests uz Vāciju, kur absolvējis kādu universitāti. Kara beigās viņi pazuduši.

Runā, ka abi devušies uz Dienvidameriku, kur viņus gaidījusi nodrošināta dzīve. Taču pagai­dām dokumentālu apstiprinājumu šai versijai nav.

Trešā reiha cenzores privātā dzīve

Vairākas reizes Brauna mēģināja noindēties, taču apsardze viņu izglāba. Tiek uzskatīts, ka šīs pašnāvības bija simulācija, lai pievērstu vadoņa uzmanību. Lai­ka gaitā Evas ietekme uz Hitleru kļuva aizvien lielāka, un galu galā no viņas baidījās pat Trešā reiha «pelēkais kardi­nāls» Martins Bormans. Maz zināms ir fakts, ka Brauna būtībā uzņēmās Reiha galvenās cenzores funkcijas. Viņa sekoja visiem kultūras jaunumiem.

Hitleram pašam nebija ne laika, ne vēlēšanās iepa­zīties ar šīs jomas aktualitātēm. Eva vi­ņam rakstīja atsauksmes un recenzijas par visu redzēto un lasīto. Pateicoties tie­ši Braunai, Vācijā pirms kara demon­strēja pēc Margaretas Mičelas romāna «Vējiem līdzi» uzņemto filmu un lielā metienā izdeva arī grāmatu. Abiem filma ļo­ti patika.

Ar laiku Eva, šķiet, patiesi iemīlēja Hitleru. 1944. gada 20. jūlijā notika aten­tāts pret vadoni, kurā viņu ievainoja. Uz­zinot par notikušo, Brauna vispirms no­ģība un, nākusi pie samaņas, krita histē­rijā, līdz piezvanīja Hitlers un savu mīļā­ko nomierināja. Sarunas beigās Eva klie­dza: «Es tevi mīlu! Es nevaru dzīvot bez tevis. Dievs tevi izglāba!»

Drīz viņa saņēma Hitlera vēstuli: «Mana dārgā! Neuztraucies, ar mani viss ir labi, tikai esmu mazliet noguris. Es ce­ru drīz ierasties un atpūsties Tavos apskāvienos. Man ļoti ir vajadzīgs miers, tomēr galvenais pienākums man ir pret vācu tautu. Aizsūtu Tev frenci, kas man bija mugurā tajā traģiskajā dienā. Tas vēlreiz apliecina, ka mani sargā provi­dence un ka jābaidās ne tik daudz no ienaidniekiem, cik no draugiem.»

1945. gada pavasarī Eva ieradās pie Ādolfa Berlīnē un sāka dzīvot viņa paze­mes bunkurā. Hitlera priekšlikumu at­stāt pilsētu viņa kategoriski noraidīja. Par Braunas noskaņojumu liecina vēstu­les draudzenei Gerdai un māsai Grētai.

«Berlīne, 22.04.1945. Mana dārgā Gerdiņ! Šīs, šķiet, ir manas pēdējās Tev ad­resētās rindas. Es pat baidos rakstīt Grē­tai un ļoti lūdzu Tevi izskaidro pati viņai visu, tikai pēc iespējas delikātāk. Es jums nosūtīšu visas savas dārglietas — kas katram pienākas, uzzināsiet no testamenta. Mēs esam nolēmuši cīnīties līdz galam, bet briesmīgā stunda jau ir tuvu. Ja Tu zinātu, kā es baidos par vadoni. Ko vēl es varu pateikt? Katrā ziņā Dievam es vairs neticu. Vēlu Tev visu to labāko, bet galvenais — mīlestību un laimi, mana uzticamā draudzene! Manā vārdā at­vadies no vecākiem, nodod sveicienu mū­su draugiem, bet par mani nepārdzīvo. Es miršu tāpat kā dzīvoju. Tu taču zi­ni — man tas nemaz nav grūti.

P. S. Paturi manu vēstuli pie sevis, līdz uzzini par mūsu bojāeju. Varbūt bei­gas nemaz nebūs tik sliktas, bet viņš jau ir galīgi zaudējis ticību uzvarai, un es baidos, ka visas mūsu cerības ir veltī­gas.»

Kamēr dzīvo — ceri!

Nākamajā dienā Eva rakstījusi mā­sai: «Berlīne, 23.04.1945. Dārgā māsiņ! Man ir ļoti sāpigi Tev rakstīt par tādām lietām. Tomēr jebkurā mirklī viss var beigties. Pats vadonis jau zaudējis ticību laimīgam iznākumam, bet mēs visi šeit, mani ieskaitot, turamies pēc principa — «Kamēr dzīvo — ceri!». Lūdzu, galvu augšā un nekrīti izmisumā! Vēl viss nav zaudēts. Protams, dzīvi mēs nepadosi­mies. Zelta aproci ar smaragdiem es ne­noņemšu līdz pašam galam, bet pēc tam tā tiks Tev. Atceries, ka Tev pieder arī mana briljantu aproce un kaklarota ar topāziem, kuru vadonis man uzdāvināja dzimšanas dienā.

P. S. Tikko runāju ar vadoni, un, ma­nuprāt, tagad viņš nākotnē raugās daudz pārliecinošāk.»

Taču jau pēc piecām dienām — 28. ap­rīlī — Hitlers nodiktēja politisko un per­sonīgo testamentu. Personīgajā testa­mentā viņš rakstīja: «Cīņas gados es uz­skatīju, ka radīt ģimeni — tā būtu mana bezatbildība. Tagad, kad mana laicīgā ek­sistence tuvojas galam, es nolēmu appre­cēt meiteni, kas ilgus gadus man bija uz­ticīga. Tagad, labas gribas mudināta, vi­ņa ieradās aplenktā pilsētā, lai dalītu manu likteni. Es personīgi un mana dzīvesbiedre kaunpilnas bēgšanas vai kapi­tulācijas vietā izvēlējāmies nāvi. Mūsu pēdējā vēlēšanās: lai mūsu līķi tiek sade­dzināti tur, kur es 12 gadus katru dienu un nemitīgi strādāju vācu tautas labā.»

Sauciet mani par Hitlera kundzi!

Naktī uz 29. aprīli Ādolfs Hitlers un Eva Brauna oficiāli apprecējās. Laulību reģistrēja pilsētas pārvaldes ierēdnis Ādolfs Vāgners. Drūmi romantiskas gai­sotnes apvītajā, rēgainu sveču gaismā apmirdzētajā ceremonijā piedalījās arī Martins Bormans, Jozefs un Magda Gebelsi, dažas militārpersonas un kalpotāji.

Parakstoties laulību apliecībā, Eva aiz ie­raduma sāka rakstīt meitas uzvārdu. Tad attapās, nosvītroja burtu B un pirmo un pēdējo reizi dzīvē parakstījās — Eva Hitlere. Kā laulību liecinieki parakstījās Gebelss un Bormans.

Sekoja vienkāršs kāzu mielasts ar šampanieti. Tika spēlē­tas skaņuplates ar Evas iecienītajām dziesmām. Arī Zāras Leanderes dziedāto Teo Manebena romanci no populāras lielfilmas «Reibinošā balles nakts» («Eine rauschende Ballnacht»). Tā vēstīja par iz­cilā komponista Čaikovska un fon Mekas platonisko mīlu. «Nav vērts dēļ mīlas raudāt,/ Jo vēl ir daudzi, kam viņu dāvāt,/ Un tādēļ šonakt es tava būšu!» Kal­potājiem Eva lepni teica: «Tagad sauciet mani par Hitlera kundzi!» Bija piepildī­jies viņas ilgi lolotais sapnis.

30. aprīļa pēcpusdienā Ādolfs un Eva Hitleri izdarīja pašnāvību. Pirms šā noti­kuma viņa izturējās mierīgi. Ciānkālija ampulas Evai bija jau sen, arī ar domu par nāvi viņa bija apradusi. Hitleru pāra nodomus izdarīt pašnāvību, šķiet, stimu­lēja arī viņu ilggadīgā līdzgaitnieku Benito Musolīni un Klaretas Petači traģis­kais liktenis.

Musolīni un viņa favorīti nošāva komunistu partizāni. Būtībā tā bija linča tiesa. Viņu līķus pēc tam pakā­ra aiz kājām Milānas tirgus laukumā. Pūlis tos apgānīja, bet dučes un viņa mī­ļākās īpašumā esošā nauda un dārglietas pazuda.

Pirms pašnāvības Eva paēda pusdie­nas, izdzēra pāris glāžu šampanieša. Da­ži krietni sarukušās un kara stipri izpos­tītās Lielvācijas raidītāji vēl darbojās. Hamburgas vilnī skanēja Trešā reiha pēdējais megahits «Šim pavasarim ne­kad nebūs ga­la!», ko dziedāja Marika Reka. Uz istabu Evu pavadīja viena no Hitlera sek­retārēm Ģertrū­de Junge.

Hitle­ra kundze no skapja izņēma melnbrūno lapsādu kažoku un uzlika Jungei uz pleciem. «Tas jums atmi­ņai no manis. Man vienmēr patikuši labi ģērbti cilvēki. Esiet laimīga!» Eva apskāva sekretāri un klusi teica: «Ja pēc kara jums izdodas nokļūt Minhenē, nodo­diet manas ar­dievas skaista­jai Bavārijai.»

Aptuveni trijos dienā Hit­leru laulātais pāris vēlreiz atvadījās no tuvākajiem un kalpotājiem, katram paspieda roku un tad iegāja savos apartamentos. Pie dur­vīm nostājās ar automātu bruņotais ad­jutants Ginše. Magda Gebelsa, kliedzot: «Mans vadoni, nepametiet mūs! Bez jums mūs gaida gals!» — metās uz dur­vīm. Ginše viņu apturēja. Raudošā Mag­da izskrēja blakustelpā. Ap pusčetriem bija dzirdams kluss šāviens.

Kad Ginše atvēra istabas durvis, Eva gulēja uz dīvāna zilā tērpā ar baltu ap­kaklīti un aprocēm. Melnās zamša kur­pes, saliktas glīti kopā, atradās dīvāna galā. Evas acis bija plaši atvērtas. Blakus Evai uz dīvāna atgāzies sēdēja Hitlers. No nelielās šāviena brūces deniņos tecē­ja asins strūkliņa. Hitlera Valtera sistē­mas ierocis mētājās pie viņa labās kājas. Telpā bija stipra mandeļu smarža.

Eva bija noindējusies ar ciānkāliju. Noindē­juši savus piecus bērnus, nošāvās arī Gebelsu pāris. Pēc kara Hitleru pāra pusapdegušos līķus apraka kādā nomaļā Vāci­jas vietā. 60. gadu vidū pēc toreizējās PSRS vadības pavēles līķus atkal atraka un kremēja. Pelnus izkaisīja vējā kāda ezera viļņos.

Eva Brauna

Eva Brauna

www.peterenglund.com

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv