Vai prezidentes otrais termiņš būs pēdējais?

Apollo
0 komentāru

Elki tiek pielūgti un pelti. Elkiem nekas nav jāpierāda. Vīķe-Freiberga oficiāli tiekas un draudzīgi tērzē ASV prezidentu, nokaitina Krievijas prezidentu, tiekas ar ANO ģenerālsekretāru, tiek iecelta par īpašo ANO sūtni, lūgta izlīdzēt Francijas valdībai, lai kā autoritāte mudinātu frančus referendumā balsot par Eiropas Savienības konstitūciju. Vīķe-Freiberga saņem prestižā izdevuma «Forbes» balvu par izciliem sasniegumiem valsts vadīšanā, tiek iekļauta pasaules ietekmīgāko sieviešu simtniekā, uzvar itāļu vīriešu aptaujā par šarmantāko ārvalstu dāmu.

Spoži. Viņa rokojas ar Latvijas olimpiešiem, paraolimpiešu futbolistiem, hokejistiem, dižģimenēm, zelta puikām, tautas māksliniekiem.

Aizkustinoši. Hiphopisti un reperi uzstājas Prezidenta pils dārzā.

Amizanti. «Mēs esam diženi, mēs esam vareni…» prezidente laiž talkā savas praktizējošās mistiķes iemaņas tautas apziņas programmēšanā 2003. gada Dziesmu svētkos.

Suģestējoši. Pašmāju aptaujās Vīķe-Freiberga ir piektā spilgtākā Latvijas personība pēdējos 150 gados. «Latvijas fakti» viņas reitingu vairs nemēra, jo ir neinteresanti — tas vienmēr augsts.

Pašsaprotami. Prezidente trīs nedēļas pauzē, pirms sāk runāt ar partijām par nākamo premjeru pēc Induļa Emša valdības gāšanas. Paģēr Maizīša atkārtotu bezierunu ievēlēšanu ģenerālprokurora amatā. Teic, ka robežlīgums ar Krieviju jānoslēdz un valdības deklarācija ir traucējoša. Paziņo, ka kritušie karavīri jāpiemin Lāčplēša dienā 11. novembrī, nevis 16. martā vai kādā citā dienā.

Pašsaprotami. Vismaz pašai prezidentei. Jo sabiedrība no elkiem neprasa skaidrojumu. Kā saka Filips Rajevskis, «tā tas ir un tā tam būs būt tāpēc, ka es, Vīķe-Freiberga, Latvijas Valsts prezidente, tā uzskatu». Es, kas «raksta vēsturi». Arī eksperti nenoliedz — Latvijas valsts vēsturē viņa ieies kā viena no spožākajām prezidentēm, politiķēm. Ārpolitiķēm. Viņas iekšpolitisko darbību lielākoties kritizē vai par to klusē.

Vieni, citējot «Delfu», «Apollo» un LTV mājaslapu apmeklētājus, teic «paldies prezidentei par ieguldīto Latvijas tēla spodrināšanā»; «viņa ir drosmīga sieviete»; «gudrākā politiķe Latvijā». Otriem viņa ir ārzemju latviete, kas nesaprot šejieniešus un viņu grūtības: «Šī Kanādas pensionāre nav ne mana, ne manu bērnu prezidente!»; «es mīlu Latviju, bet man ir kauns par mūsu prezidenti!». Starp beznosacījumu pēlējiem un slavētājiem parādās arī kritika kā reakcija uz aktivitātēm, kuru motivācija nākusi no «tāpēc, ka esmu prezidente» plaukta. Netrūkst arī mājienu par mazaktīvo darbošanos iekšpolitikā un pārlieku aizraušanos ar savas personības spodrināšanu ārvalstīs, kas tiek skaidrots ar rūpēm par karjeras turpinājumu. «VVF turpina izrādīt savu pseidorietumniecisko augstprātības ģīmi. Ir negudri rīvēties ar VVP [Putinu], labāk būtu, uzlocīdama piedurknes, ravējusi savas politiskās nezāles»; «prezidentes mērķis — augsti amati starptautiskās institūcijās. Latvija — līdzeklis mērķa sasniegšanai». Atklāti par to žurnālā «Nedēļa» jau runā Māris Zanders: «Dievs ar prezidenti, kura jau labu laiku vairāk rūpējas par savu karjeru pēc termiņa beigām un attiecīgi nespēj nolaisties līdz tik provinciālām tēmām kā valsts teritorijas nedalāmība un tiesību pārmantojamība.» Konflikts ar Satversmi prezidentei tiek pārmests gan tagad, saistībā ar iebildēm pret Krievijas un Latvijas robežlīgumu pavadošo deklarāciju, gan pērn, kad viņai nācās lavierēt un pašai pārinterpretēt savus izteikumus par nevalstisko organizāciju tiesībām noteiktās formās protestēt pret varas lēmumiem. Starp citu, ne tikai krievi uzskata, ka brīvdomības un ētikas robeža pārkāpta leģendārajā izteikumā par to, ka mēs neizmainīsim «to padzīvojušo krievu apziņu, kuri 9. maijā liks voblu uz avīzes, dzers vodku un dziedās častuškas, kā arī atcerēsies, kā viņi varonīgi iekarojuši Baltiju». Latvijā dzīvojošie gan nav tik skarbi kā ļaudis Krievijā, kur Vīķei- Freibergai pēc šī izteikuma tautā un medijos veltīti apzīmējumi, atvainojiet, «staraja vobla».

Rietumu žurnālistu acīs prezidente ieguvusi tādas kā bargās kundzes tēlu — ne tikai šīs augstās pašapziņas dēļ, kuras esamību viņa spilgti parādīja, kā «izcilu» pati novērtējot savu darbošanos pirmajā prezidentūras termiņā. Kavēšanās pirms tikšanās ar žurnālistiem kļūst gluži vai par normu, atbildes uz nepatīkamiem jautājumiem nereti tiek aizstātas ar pretuzbrukumu un jautājuma trivializēšanu. Kāda ietekmīga Rietumu izdevuma žurnālistam, atbildot uz jautājumu, kā prezidente grasās Maskavā 9. maijā paust savu nostāju, viņa atcirta: «Jūs domājat, man vajadzētu uzvilkt T kreklu ar attiecīgu uzrakstu un skraidīt apkārt?» Jāteic, interviju prezidente nokavēja 50 minūtes, bet Jūrmalas rezidencē neziņā nīkstošos žurnālistus neviens nepacentās painformēt, ka prezidente kavējas.

Tāpat par nopietnu argumentāciju nevar uzskatīt Vīķes-Freibergas piedāvātos risinājumus robežlīguma lietā — «gaidīt, līdz Krievija kļūs balta, pūkaina un mīlestībā pret Latviju Abreni atdos mums atpakaļ» vai arī «ar varu atkarot» Abreni.

Argumentācijas meistarību nedemonstrē arī prezidenta kancelejas vadītājs, Jāņa Dombura raidījumā visai nožēlojami komentējot politoloģes Nellijas Ločmeles teikto par demokrātiju un vārda brīvību, drošībniekiem liekot novākt iepretim «Radisson SAS» izvietotās antibuša reklāmas. Ne skaidrojuma, ne taisnošanās, bet pretuzbrukums: vai viņa vispār zina, ko nozīmē garantēt drošību, uzmanības novēršana utt.

Izskatās, ka šī zvaigžņu slimība ir lipīga; simptomi parādās arī ārlietu ministram Artim Pabrikam, kura argumentācija, kāpēc Saeimai būtu steigā jāratificē ES konstitucionālais līgums, ir šāda — lai «dotu pozitīvu signālu ES valstīm, piemēram, Francijai, kura par ES konstitucionālo līgumu rīko referendumu».

Viedokļi

Jānis Ikstens, politologs:

— Nenoliedzami ir V. Vīķes-Freibergas panākumi un ieguldījums ārpolitikā, bet iekšpolitikā viņa ir apaļa nulle; tā viņu nekad pēc būtības nav interesējusi. Pirmajos gados iekšpolitiskā darbība lielā mērā bija vērsta uz personiskā reitinga paaugstināšanu, ko pēc tam varēja veiksmīgi izmantot attiecībās ar partijām — tās neuzdrošinās publiski vērsties pret sabiedrībā mīlētu politiķi. Pēc ievēlēšanas otrajā termiņā atlaistas visas bremzes; var atļauties mēģināt vēl vairāk ieiet Latvijas vēsturē ar Latvijas un Krievijas attiecību uzlabotājas slavu. Bet izteikumi, ka mums nav nepieciešama nekāda deklarācija robežlīguma ar Krieviju noslēgšanai, kārtējo reizi liek jautāt, vai prezidente lasa Satversmi un saprot, kuru valsti viņa pārstāv.

Šaubos, vai V. Vīķe-Freiberga startēs uz Saeimu — nākamās vēlēšanas ir 2006. gada nogalē, bet viņas pilnvaras beidzas 2007. gada vasarā. Nedomāju arī, ka viņu saista darbošanās parlamentā, it īpaši pēc tam, kad baudīta liela sabiedrības atzinība un ietekme, ko sniedz prezidenta amats. Pēc savas garīgās konstitūcijas viņa ir līdzīga Einaram Repšem — tie nav parlamentāra tipa cilvēki. Šajā situācijā vienīgais, kas viņu varētu saistīt, ir ārpolitiskā darbība. Iespējams gan, ka uz prezidentes kancelejas un ar to saistīto struktūru bāzes varētu izveidoties kāda partija.

Filips Rajevskis, sabiedrisko attiecību speciālists:

— Ārpolitiski prezidente ir daudz panākusi, turklāt šis ieguldījums bieži manāms tikai pēc gadiem. Tā kā V. Vīķei-Freibergai ir otrais, pēdējais prezidentūras termiņš, iekšpolitiskās problēmas viņu interesē mazāk.

Paļaujoties uz sevi un pārliecību par savu popularitāti, prezidente sāk atļauties risināt daudzas lietas, pietiekami neargumentējot, bet galvenokārt bāzējoties uz autoritāti, pēc principa: «Tā tas ir un tā tam būs būt tāpēc, ka es, V. Vīķe-Freiberga, Latvijas Valsts prezidente, tā uzskatu.» Parādās zināma neiecietība pret alternatīvu viedokli, jo diskusija apdraud autoritāti.

Iespējams, viņa ne vienmēr spējusi izskaidrot savu pozīciju, jo kā intelektuālam cilvēkam viņai virkne lietu šķiet pašsaprotamas; dažkārt viņas argumentācijas līmenis neatbilst lielākās sabiedrības daļas uztverei. Toties nostrādā vienkāršas, emocionālas lietas — «mēs esam stipri, mēs esam vareni» uzruna Dziesmu svētkos.

To, ka viņai ir otrais un pēdējais termiņš, var just, un ir normāli, ka cilvēks domā, ko darīs pēc prezidentūras beigām. Latvijas vēsturē viņa tomēr paliks kā viena no spožākajām personām Latvijas prezidenta amatā.

Aigars Freimanis, sociologs:

— Publikas priekšstatos V. Vīķe-Freiberga ir kā pašvērtība. Viņas morālā autoritāte ir pietiekami liela, lai vairums cilvēku viņu atbalstītu arī pēc nepopulāriem lēmumiem. Prezidente ar kādiem neveikliem izteikumiem ne reizi vien ir nonākusi situācijās, kas būtu absolūti kritiskas citiem politiķiem Latvijā, piemēram, kad bija diskusijas par mašīnas iegādi viņas vajadzībām, stilistiem, braukšanu atvaļinājumos un ārzemju braucienu jēgu utt.

Dramatisks moments bija, kad viņa pirmā iestājās par valsts valodas zināšanu prasību atcelšanu deputātu kandidātiem, taču arī tad viņas reitingi nemainījās. Viņas popularitāte nelatviešu auditorijā kritās tikai pēc tam, kad viņa akceptēja izglītības reformu.

Attieksme pret prezidenti gan allaž bijusi sakāpināta; galējībās bieži krīt gan tie, kas viņu vērtē pozitīvi, gan tie, kas vērtē negatīvi, pārspīlēti tulkojot viņas teikto.

V. Vīķe-Freiberga kritizēta par to, ka pārāk maz nodarbojas ar iekšpolitiku. Kritika pieaug brīžos, kad viņas ārpolitisko aktivitāšu darbakārtība nav pārāk piesātināta. Par viņas karjeras turpinājumu starptautiskā laukā runāts tik daudz, arī prezidente to nav izslēgusi.

Ja esošais komunikāciju modelis prezidentei saglabājis augstu popularitāti, tad to acīmredzot var uzskatīt par veiksmīgu.

Vai prezidentes otrais termiņš būs pēdējais?

Foto: AFI/Gatis Dieziņš

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv