Vai skolēna izslēgšana no izglītības iestādes ir risinājums?

Apollo
145 komentāri

Tas, ka vienaudžu vardarbība Latvijas skolās ir PROBLĒMA dažādu jomu atbildīgajiem speciālistiem nav nekāds noslēpums jau ilgāku laiku. Par problēmas aktualitāti liecināja jau Tiesībsarga pētījums «Vardarbība jeb mobings Latvijas skolās» 2009.gadā un 2008.gadā veiktā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas aptauja. 2012.gadā tika publiskots Pasaules Veselības organizācijas 2009./2010.gadā veiktais un pētījums par skolēnu veselības ieradumiem 39 valstīs, kur atklājās, ka Latvijā ir vieni no augstākajiem vienaudžu vardarbības rādītājiem. Šim jautājumam pēdējos gados ir bijušas veltītas vairākas konferences, diskusijas.

Vai skolēna izslēgšana no izglītības iestādes ir risinājums?

Foto: Apollo

Jaunjelgavas gadījums sabiedrībā ir uzbangojis diskusijas un atklāsmes par arvien jauniem gadījumiem, kad kāds izglītības iestādē ir piedzīvojis vardarbīgu rīcību pret sevi no vienaudžu puses. Tātad tas nav tikai viens gadījums, kas izrauts no konteksta, tas liecina par visas sistēmas problēmu. Jaunjelgavas gadījuma aktualizācija ir vairojusi vecāku drosmi atklāti runāt par saviem pārdzīvojumiem saistībā ar bērnu pārdzīvoto izglītības iestādēs. Vecāku emocionālā reakcija ir pilnībā izprotama, tā kā vecāki, pirmkārt vēlās, lai skolā būtu droša vide. Vecāku karstākā vēlēšanās ir, lai bērns skolā īsteno savu spēju potenciālu, nevis «izcīnītu» savu vietu zem saules, aizsargājoties vai uzbrūkot citiem.

Tādēļ likumsakarīgs ir jautājums, kādēļ joprojām tā ir PROBLĒMA?

Atbilde nav tik viennozīmīga. Tradīcijām (gan pozitīvām, gan negatīvām) izglītības sistēmā ir liels spēks. Izglītības sistēmai raksturīgais inertums atsevišķos gadījumos var radīt zināmus šķēršļus jaunām pārmaiņām. 90. gadu sākumā iedibinātie ieskati, ka skolotājam ir tikai jānodarbojas ar mācīšanu, bet bērnus audzinās ģimene, ir zināmā mērā veicinājuši šī brīža situācijas attīstību. LU veiktais pētījums Situācijas raksturojums jauniešu sociālās atstumtības mazināšanā pašvaldībās: jauniešu, pedagogu, atbalsta personāla speciālistu, izglītības iestāžu administrācijas pārstāvju, pašvaldības atbildīgo speciālistu un vecāku viedokli (2012) norādīja uz bīstamu tendenci izglītības iestādēs. Tika konstatēts, ka skolas apzināti veido atbalsta sistēmas skolēniem, kam ir grūtības mācībās, taču šādas atbalsta sistēmas nav bērniem ar uzvedības problēmām, šo jautājumu risināšanā nav sistēmiska pieeja. Vēl vairāk, lielākajā vairumā gadījumu pedagogi un arī intervētie skolēni uzskatīja, ka skolēnu uzvedības problēmas ir jārisina vecākiem, sliktākajā gadījumā sociālajam pedagogam, direktoram, policijai vai bāriņtiesai.

Likumsakarīgs ir rezultāts - ja pedagogi nesaskata savu atbildības daļu šo problēmu risināšanā, ja pedagogi nerisina šos jautājumus, vai uzskata, ka tos jārisina kādam citam, tad vecāki paši aktīvi sāk risnāt problēmas - runā ar citiem vecākiem, runā ar bērniem. Un ir labi, ja tikai runā. Diemžēl, kā apliecina prakse, šāda vecāku aktīva rīcība nav problēmas risinājums. Nereti vecāki kapitulē šajā cīņā, izvēloties savam bērnam citu skolu, jo «cīnīties» ar sistēmu ir ļoti grūti.

Problēmas risināšana ar administratīvajiem līdzekļiem - pašvaldības lēmums izslēgt skolēnu no izglītības iestādes - arī nav risinājums. Cik likumīgs ir šis lēmums, tur droši vien vēl būtu savs spriedums jāsaka juristiem. Taču arī šāds lēmums nerisina pašu lietas būtību, tikai to «pārceļ» uz citu vietu.

Pētījumi apliecina, ka vienīgais risinājums ir skolas vienota un sistēmātiska profesionāla pedagoģiska rīcība, iesaistot pēc nepieciešamības arī pašvaldībā esošos atbalsta dienestus ar vienu mērķi - atbalstīt skolēnu, arī skolēna vecākus, lai kopīgiem spēkiem problēma tiktu atrisināta. Diemžēl, kā rāda prakse, pedagogiem un nereti arī skolas administrācijai nav šādas nepieciešamās pedagoģiskās kompetences. Skolotāji, kas pirms 20 gadiem ieguvuši pedagoģisko izglītību, nav apguvuši, kā risināt uzvedības problēmas klasē un skolā, tajā laikā augstskolu programmās šādi jautājumi netika ietverti. Tas nenozīmē, ka daļa skolotāju necenstos problēmas pozitīvi risināt jau šodien, taču nereti skolotāju rīcība ir intuitīva un spontāna, balstīta personiskajā pieredzē, kas atsevišķos gadījumos var palīdzēt, bet citos gadījumos tikai sarežģīt situāciju.

Diemžēl situāciju neglābs arī viens skolas sociālais pedagogs vai psihologs, šiem speciālistiem skolā ir veicamas citas svarīgas funkcijas, viņi nevarēs «izstāvēt klāt» katrā stundā un katrā starpbrīdī visiem skolēniem, nav prātīgi šos speciālistus pārvērst par skolu «ugunsdzēsējiem», kas risina «degošās» problēmas.

Nobeigumā man ir tikai viens jautājums – vai gaidīsim nākošo šādu gadījumu, vai sāksim rīkoties - plānveidīgi pilnveidosim pedagogu kompetenci, veidojot vienotu atbalsta sistēmu skolās pozitīvas uzvedības atbalstam, nodrošinot arī sistēmisku atbalstu šo problēmu risināšanai pašvaldībās, iesaistoties visiem atbildīgajiem dienestiem.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

25.11.2017
Ienākt apollo.lv