Vai valdība lobē zemes spekulantus?

Apollo
0 komentāru

Pašlaik viena no sabiedrības aktualitātēm ir jautājums par nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanu dzīvojamajām ēkām, kas Finanšu ministrijas (FM) piedāvātā risinājuma rezultātā jau ievērojami pārsniedz publiskajā telpā diskutētās nodokļa reformas robežas un akceptēšanas gadījumā var atstāt ļoti būtisku ietekmi ne tikai uz maksājumu lielumu, bet arī uz Latvijas nekustamā īpašuma īpašnieku kopumu.

Vai valdība lobē zemes spekulantus?

room_onfire, CC licence

Pie varas esošie, protams, var uzlikt arī nesamērīgus nodokļus, turklāt visvieglāk to izdarīt attiecībā uz nekustamo īpašumu, jo to nevar ne pārcelt uz citu valsti, ne noslēpt. Kaut ko līdzīgu Latvija jau pieredzējusi 1949. un vēlākajos gados, kad kolektivizācijas periodā okupācijas režīms ar nodokļa ieviešanu padzina iedzīvotājus no tēvutēvu īpašumiem. Tomēr te ir vismaz trīs būtiskas atšķirības:

1. Šajā gadījumā to plāno veikt pašu vēlētais parlaments un tā ieceltā valdība.

2. Ja plašsaziņas līdzekļos politiķu paustie mērķi ir patiesi, tad nav pārliecības par to, ka viņi paši ir pietiekami iedziļinājušies izskatāmajā jautājumā.

3. Pašlaik sabiedrībā ir kāda visai ietekmīga grupa, kuras interesēs ir panākt rosību nekustamā īpašuma tirgū. Viena no pārbaudītām metodēm ir nesamērīgi nodokļi.

Par to, ka daži augsta ranga politiķi vai nu nesaprot nodokļa reformas mērķus, to sasniegšanas iespējamos modeļus un to ietekmi uz iedzīvotājiem nākotnē, vai arī nav patiesi pret sabiedrību, liecina tas, ka ap mājokļa nodokli pamatoti (!) saceltās ažiotāžas aizsegā FM klusi klusītiņām bīda nopietnu zemes nodokļa reformu, kuras pieņemšanas gadījumā savus īpašumus, sākot ar 2011. gadu, būs spiestas pamest dzimtas, kurām ir svarīgi dzīvot uz savu senču zemes un kuras tur pārlaidušas divus pasaules karus, terora gadus, neskaitāmas valsts varas maiņas un ilgstošu okupāciju. Manuprāt, būtu ļoti netaisni, ja valsts un pašvaldību alkatības, neprasmīgas nodokļu politikas vai politiķu aizkulišu interešu dēļ tiktu izraisīta jauna ūtrupju sērija, kuras rezultātā arvien mazāk īpašumu piederētu Latvijas iedzīvotājiem.

Vispirms par dažiem mītiem

Pirmais mīts: pēc māju kadastrālās vērtības (KV) var noteikt, cik bagāti ir īpašnieki.
Patiesībā ēku KV netiek atvasinātas no to greznuma, lepnuma, svaiguma, materiālu dārdzības, īpašnieku turīguma un tamlīdzīgiem parametriem, bet galvenokārt no zemes kadastrālās vērtības.

Piemēram, Garkalnē, Langstiņos vai Salas pagastā uzceltu iespaidīgu miljonāru māju KV ir zemākas nekā paaudzēs pārmantotai vienkāršai dzimtas mājai Jūrmalā, bet Ludzas rajonā Latvijas pierobežā celta jaunbagātnieku māja ir ar pavisam nelielu KV.

Otrais mīts: jo lielāka māja, jo bagātāks īpašnieks. Nosakot palielinātu nodokli lielo māju īpašniekiem, to var nākties maksāt lielākajām ģimenēm un lauku cilvēkiem.

Trešais mīts: lielajās mājās iemītnieki dzīvo plašumā, bet mazajās — saspiestībā un šaurībā. Šeit atslēgas vārds ir iemītnieku skaits. Nevar salīdzināt 80 kvadrātmetru šaurībā dzīvojoša turīga vecpuiša un 150 kvadrātmetru plašā mājā dzīvojošas dzimtas (tēvs, māte, divi viņu bērni, mātes brālis un viņu vecāki) komforta līmeni.

Ceturtais mīts: vietās ar augstu KV, visi iedzīvotāji ir bagāti. Patiesībā, piemēram, tajā pašā bieži pieminētajā Jūrmalā vismaz 90% iedzīvotāju ir vienkārši cilvēki ar stipri viduvēju atalgojumu, bet valsts algotajās profesijās atalgojums par likmi ir pilnīgi vienāds visā Latvijā. Piemēram, 2009. gada jūnijā iedzīvotāju vidējais neto atalgojums Latvijā bija Ls 361, tostarp, Rīgā — 408, Pierīgā — 348, Kurzemē — Ls 317, Zemgalē — Ls 300, Vidzemē — Ls 293 un Latgalē — Ls 271 (0,75 no Latvijas vidējā lieluma).

Piektais mīts: savrupmājās dzīvo bagātnieki, bet dzīvokļos — ne tik turīgi ļaudis. Patiesībā ir ļoti dārgas un ir lētas savrupmājas. Tāpat ir ļoti dārgi un ļoti lēti dzīvokļi. Dažs labs Rīgas dzīvoklis pārdots par tādām summām, kādas lielākajai daļai vienkāršo savrupmāju iedzīvotājiem pat sapņos nerādās.

Īss nodokļa reformas mērķu apskats

1. Valsts kases nepieciešamība iegūt noteiktu līdzekļu apjomu budžeta sabalansēšanai.
2. Apsolījums Starptautiskajam Valūtas fondam aplikt arī nekustamā īpašuma otro daļu — ēkas.
3. Ievākt papildu meslus no bagātajiem.
4. «Izpurināt» tirgu.
5. Veikt sociālo slāņu ģeogrāfisko segregāciju.
6. Nepieciešamība nodrošināt pašvaldībām noteiktu daudzumu līdzekļu infrastruktūras uzturēšanai.
7. Pēc iespējas samērīgāk un taisnīgāk sadalīt nodokļu slogu starp maksātājiem.
8. Samazināt vai vismaz nepalielināt nodokļa administrēšanas izdevumus.

Skatot mērķus kopumā, manuprāt, reformas gaitā vadošajam ir jābūt sestajam — nodrošināt pašvaldībām noteiktu daudzumu līdzekļu infrastruktūras uzturēšanai (kas faktiski ietver sevī arī pirmo un otro mērķi) un septītajam.

Pašlaik izmantotā modeļa problēmpunkti

1. Nodoklis tiek atvasināts no vienas īpašuma daļas — zemes — KV.

2. Zemes KV diapazons dažu gadu laikā pieaudzis un kļuvis nesamērīgi plašs. Piemēram, individuālās dzīvojamās apbūves zemei atšķirības nākamgad sasniegs 1750 reižu (zemākā vērtība 20 santīmu, bet augstākā — Ls 350 par kvadrātmetru).

3. Iedzīvotāju vidējā neto atalgojuma attiecība starp reģioniem ne tuvu nesasniedz KV diapazonu. Vidējo ienākumu augstākā un zemākā līmeņa attiecība ir 1,5 reizes.

4. Rezultātā nodoklis ir smags slogs atsevišķu apdzīvoto vietu savrupmāju iedzīvotājiem (īpaši apdzīvotās vietās ar augstu zemes KV), salīdzinoši neliels apdzīvotās vietās perifērijā, gandrīz nejūtams dzīvokļu īpašumiem (piemēram, par vairākus simtus tūkstošus latu vērtu dzīvokli Rīgas centrā maksājamais nodoklis ir relatīvi zems (aptuveni Ls 10 gadā), bet ārpus centra esošas savrupmājas (ar daudz zemāku tirgus vērtību un bieži vien daudz zemākiem to iedzīvotāju ienākumiem) maksājamais nodoklis ir aptuveni Ls 100–600 gadā).

5. Perifērijā nodokļa ieņēmums no lielas daļas īpašumu nesedz administrēšanas izdevumus.

Paliekot esošajam modelim, bija sagaidāms, ka pēc pārejas perioda nodokļa apmērs dažādās Latvijas vietās būtu vēl nesamērīgāks: vietās ar augstu zemes KV tas nebūtu «paceļams» pat relatīvi labi situētām ģimenēm. Līdz ar to var atzīt, ka vajadzība pēc nodokļa reformas bija nobriedusi.

Valdības piedāvājums — atbalsts zemes uzpircējiem

Diemžēl valdības piedāvājums situāciju neuzlabo, tikai pasliktina. Laikā, kad plašsaziņas līdzekļu (tātad arī sabiedrības) uzmanība bija koncentrēta uz mājokļa nodokli (kas ir visai loģiska nekustamā īpašuma nodokļa daļa), valdība līdz parlamentam aizbīdījusi īstu «Trojas zirgu» — gandrīz četrkāršu zemes nodokļa palielinājumu no 2011. gada, kad beigsies nodokļa pieauguma ierobežojums un likumā paredzētā likme — 0,4% ar tiesībām pašvaldībām (te bija domātas lēto zemju pašvaldības, kurām no 0,4% nesanāk pat administrēšanas tiesai) palielināt likmi līdz 1%. Ja Saeima jauno valdības piedāvājumu akceptēs, 2011. gadā nelielā savrupmājā (100 kvadrātmetru ēka uz 1000 kvadrātmetriem zemes) dzīvojošai ģimenei nodoklis var būt robežās no Ls 5 līdz 5300 gadā. Piemēram, Daugavpilī valdības priekšlikuma akceptēšanas gadījumā par šādu īpašumu būtu jāmaksā no Ls 40 līdz 120, Jelgavā — no Ls 75 līdz 170, Liepājā no Ls 70 līdz 440, Jūrmalā no Ls 80 līdz 1500, bet Rīgā — no Ls 140 (lētajā galā) līdz 5300 (lielākais nodoklis gan ir pašā Rīgas centrā, kur savrupmāju gandrīz nemaz nav). Un tomēr — pat, ja pieņemam, ka vienkāršie ļaudis nedzīvo zonās ar pašu augstāko KV, arī puse, ceturtā vai pat astotā daļa no šāda nodokļa lieluma daudzām ģimenēm var nebūt pa kabatai. Un ko iesāks tie, kuriem mājai piesaistītās zemes ir vairāk? Piemēram, Jūrmalā (kur, kā jau noskaidrojām, vismaz 90% iedzīvotāju ir vienkārši ļaudis) un Rīgas priekšpilsētu zonās ar zemu apbūves blīvumu, tūkstotis latu un lielāks nodoklis var kļūt par ikdienišķu parādību. Diemžēl daudziem nesamaksājamu.

Vai tiešām šīs valsts mērķis ir padzīt vietējos iedzīvotājus no savas zemes un izpārdot to pašmāju un citu valstu uzpircējiem? 

Iedzīvotāju aizsardzība pret nesamērīgu nekustamā īpašuma nodokļa pieaugumu

Lai novērstu mājsaimniecību maksātnespēju, iedzīvotāju izlikšanu no dzīvojamajām telpām, īpašumu piespiedu atsavināšanu un pēc iespējas samazinātu nepieciešamību pēc pašvaldību palīdzības no mājokļiem izliktajām ģimenēm, jāmeklē cits nodokļa modelis, bet, ja nu Saeima tomēr izlemj par labu valdības piedāvātajam nodokļa modelim, reizē ar to ir jāveic iedzīvotāju aizsardzības pasākumi.

Iespējamie iedzīvotāju aizsardzības modeļi

1. Noteikt katram iedzīvotājam ar nodokli neapliekamo vai ar pazeminātu nodokli dzīvojamo telpu un tām piesaistīto zemes platību.

2. Noteikt katram īpašumam ar nodokli neapliekamo vai ar pazeminātu nodokli apliekamo dzīvojamo telpu platību vai dzīvojamām telpām piesaistīto zemes platību.

3. Noteikt nodokļa apmēra maksimāli pieļaujamo pieauguma līmeni attiecībā pret iepriekšējā gada nodokļa maksājumiem:

3.1. visiem īpašumiem;

3.2. tikai tiem īpašumiem, kuros maksājums no mājsaimniecības pārsniedz noteiktu lielumu.

4. Noteikt katram īpašumam ar nodokli neapliekamo kadastrālās vērtības slieksni.

Jākonstatē, ka, pastāvot tik nesamērīgi plašam KV diapazonam un dzīvojamajai platībai piesaistītās zemes platību atšķirībām, uz kvotām balstīti aizsardzības pasākumi situāciju padarītu vēl nesamērīgāku, vienlaikus būtiski ierobežojot pašvaldību budžetiem nepieciešamo ienākumu apjomu. Turklāt:

1. Iedzīvotāju aizsardzības pasākumi, kas balstīti uz atvieglojuma kvotu īpašumam, ir viegli administrējami, bet netaisni pret mājsaimniecībām, kurās ir vairāk personu.
2. Šajā gadījumā netiek aizsargātas tiesības uz pajumti.
3. Savukārt aizsardzības pasākumi, kas balstīti uz atvieglojuma kvotu iedzīvotājam, ir taisnīgāki, bet relatīvi dārgi administrējami.

Būtiskākie secinājumi

1. Situācijā, kad nekustamā īpašuma KV diapazons ir tik nesamērīgi plašs, atvasinot nodokli tikai no kadastrālās vērtības, var iegūt tikai nesamērīgi plašu nodokļa apjoma diapazonu.

2. Lielāks nodokļa zemes daļas īpatsvars vēl vairāk paplašina nodokļa apjoma diapazonu.

3. Tātad, balstoties tikai uz KV, nav iespējams noteikt nodokli, kas samērīgs ar iedzīvotāju ienākumiem — daļai iedzīvotāju nodoklis šādā sistēmā būs ļoti mazs, bet citiem — nesamērīgi liels.

4. KV nav tiešas saiknes ar iespēju gūt ienākumus un komforta līmeni dzīvesvietā.

5. Kopumā — ar nodokļa atvasināšanu no kadastrālās vērtības var radīt īpašumu pārpircējiem izdevīgu, deformētu un netaisnu nodokļa sistēmu, kuras rezultātā dzimtas, kuras senču īpašumos dzīvojušas gadsimtiem ilgi, pārlaidušas tur divus pasaules karus, vairākas okupācijas un totalitārus režīmus, valsts alkatības un nesaprātīgas nodokļu politikas dēļ Latvijas brīvvalsts vārdā var tikt padzītas no tēvutēvu īpašumiem.

6. Tāpat šāda nodokļu politika (atvasināšana tikai no kadastrālās vērtības) var izraisīt tādas nevēlamas parādības kā mājsaimniecību maksātnespēju, iedzīvotāju izlikšanu no dzīvojamajām telpām (turklāt šajā gadījumā bez tiesas sprieduma), īpašumu piespiedu atsavināšanu, paaugstinātu nepieciešamību pēc pašvaldību palīdzības dzīvokļu jautājumu risināšanā augstas kadastrālās vērtības zonās, kā arī bezjēdzīgu nodokļu administrēšanu zemas kadastrālās vērtības zonās.

Ko darīt?

Uzskatu, ka dzīvojamo ēku, jo īpaši zemes KV diapazons, ir tik plašs, ka ar nodokļa atvasināšanu no KV nevar sasniegt sabiedrības interesēm atbilstošus nodokļa reformas mērķus — pēc iespējas samērīgāk un taisnīgāk sadalīt nodokļu slogu starp maksātājiem un nodrošināt pašvaldībām noteiktu daudzumu līdzekļu infrastruktūras uzturēšanai.

Šādā situācijā labākais risinājums, manuprāt, ir dzīvojamajām ēkām un ar tām saistīto zemei ieviest kombinētu nodokli, kas veidots no trim komponentiem: fiksēta maksājuma par katru zemes platības vienību, fiksēta maksājuma par katru ēkas platības vienību un procentuālas likmes no īpašuma kadastrālās vērtības.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Horoskopi

Vairāk
22

2017. gada 22. novembris

Vārda dienas

Alfons, Aldris, AldisVilora, Vilonija, Alfonss, Alfonija, Alfins, Aldra, Aldijs, Airida

Valūtu kursi

22.11.2017

Dienas skaistuma deva

Vairāk

Mēneša lasītākie raksti

Ienākt apollo.lv