Vai zagšana «Fermā» var radīt bērnam tieksmi zagt?

Apollo
0 komentāru

«Mans mazais dēlēns spēlē Fermu un šad tad ar lielu sajūsmu nāk ziņot, ka nozadzis kādām kaut ko, ko nu katru reizi. Vai tāda veidā bērniem, kuri spēlē «Fermu», nerodas zagšanas prieks? Es gan viņam skaidroju, ka zagt nav labi, bet...?» vaicā «mammam.lv» reģistrētā mamma.

Vai zagšana «Fermā» var radīt bērnam tieksmi zagt?

Foto: draugiem.lv

Atbildi par «Fermu», kā arī datorspēļu ietekmi uz bērniem vaicājām BKUS bērnu psihiatram Gunāram Trimdam un ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra «Līna» psiholoģei Ilzei Pastarei.

Psiholoģe Ilze Pastare: «Saprotu jūsu uztraukumu. Zagšanas prieku, kā jūs rakstāt, neizjūt :
1) bērni, kuriem ir pietiekami attīstīta griba un priekšstati par to, kas ir labi, kas ir slikti, utt.
2) bērni, kuri prot apvaldīt jeb ierobežot savas vēlmes;
3) bērni, kuri aug emocionāli labvēlīgā vidē.

Tātad, tikai spēle Ferma vien neveicinās to, ka bērns zog. Atklāta un uz uzticēšanos balstīta saruna ir labākā profilakse iespējamajām problēmām nākotnē.

Jāuztraucas, ja spēle kļūst svarīgāka par reālo dzīvi:

Šobrīd virtuālo spēļu veidotāji sacenšas par iespējami precīzāku realitāti spēlēs. Agrāk pietika izveidot shematiskus personāžus, lai pakļautu bērna iztēli, bet šobrīd spēlēs viss pēc iespējas tiek pietuvināts īstenībai – tiek pieņemti maksājumi, veidots tirgus, pārdots nekustamais īpašums, ir iespēja izveidot virtuālu biznesu (fermu!), u. tml.  

Kas tad īsti bērnus piesaista virtuālai realitātei? Virtuālā realitāte dod iespēju dzīvot fantāziju pasaulē, ļaujot aizmirst ikdienu, tās problēmas. Protams, tās ir ne tikai spēles, ko spēlē datorā. Tāds pats efekts ir arī grāmatām, darbaholisma, u.tml. Runa ir par proporcijām. Uztraukumam būtu pamats tad, ja spēle kļūst svarīgāka par ikdienas dzīvi, aizstāj realitāti. Tad jau var runāt par atkarīgu uzvedību.

Bet ir vēl kāds svarīgs aspekts. Spēlē bērni komunicē pēc īpašiem spēlē  noteiktiem likumiem. Tai pat laikā spēle rada saldu brīvības garšu – «Es varu darīt visu, ko vēlos un man par to nekas nebūs!». Tas arī ir galvenais stimuls. Un būtiski ir ne jau tas, ka virtuālajā spēlē nav policistu, kuri varētu sodīt par zagšanu, bet gan tas, ka nepastāv iekšējais pārkāpuma aizliegums. Bērns ikdienā sastopas ar dažāda veida aizliegumiem, morālajām normām – drīkst, nedrīkst, aizliegts, tas ir labi, tas ir slikti.  Ar laiku, pieaugot, šī iekšējā aizliegumu struktūra tik ļoti nostiprinās, ka pārvarēt to var tikai izdomātā pasaulē – sapņos vai virtualitātē. Kā teicis  Džeks Nikolsons filmā Vilks – spēks bez vainas, mīlestība bez kauna.  Būt tam, kas tu vēlies būt, darīt to, ko vēlies, neņemot vērā ne aizliegumus, ne vērtējumus. To visu piedāvā virtuālā realitāte».

Vecākiem datorspēles ir izdevīgas:

Bērnu psihiatrs Gunārs Trimda: «Daudziem vecākiem, kas nevēlas vai arī nespēj ar bērnu nodibināt emocionālu kontaktu, ir izdevīgi, ja bērns spēlē datorspēles. Ir nosacīts klusums un miers. Rezultātā bērns kliedz, raud, krīt gar zemi, ja vecāki cenšas pārtraukt iesākto datorspēli. Atšķirībā no televizora, kad filma reiz beidzas, – spēlēt var visu laiku, zaudējot, gribas uzvarēt, bet uzvarot, – nostiprināt iegūto uzvaru.

Atceros kādu 10 gadīgu zēnu, kurš teica: «Man ļoti gribētos, lai tētis man pateiktu, kad beigt spēlēt. Bet tētis klusē, neko nesaka, jo priecājas, ka es viņu netraucēju».

Var iespaidot pusaudžu psihisko veselību:

Jau no 1979.gada tiek runāts par datorspēļu ietekmi uz bērnu, pusaudžu psihisko veselību.
Datorspēļu spēlēšana lielākā mērā nekā pasīva filmu skatīšanās dod iespēju aktīvi emocionāli izlādēties, bet ilgtermiņā tas noved pie hroniska stresa uzkrāšanās ar visām tā iespējamām sekām. Veidojas atkarība, kas izraisa dažādus psihopataloģiskos simptomus (nespēja pārslēgties uz citām aktivitātēm, pasliktinās atmiņa, sekmes skolā, rodas mānīga pārākuma sajūta pār apkārtējiem, emocionālo izpausmju nabadzība, norobežošanās no apkārtējiem, ieiešana fantāziju pasaulē, viegla aizkaitināmība, uzbudināmība). 5 gadīgam bērnam rodas iespaids par nemirstību, pazūd pašsaglabāšanās instinkts, jo varēs taču dzīvot mūžīgi izdzerot «dzīvības eliksīru».

Cieš arī fiziskā pašsajūta:

Neskatoties uz jaunākajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, – dators izstaro pietiekami daudz elektromagnētisko, elektrostatisko, jonizējošo un pat rentgena starojumu, kas ietekmē arī fizisko veselību. Rodas dažādas somatiskas izmaiņas – redzes pasliktināšanās, ātra nogurdināmība, miega traucējumi, gremošanas sistēmas traucējumi, sāpes plaukstas locītavās, mugurkaula deformācijas, asinīs samazinās leikocītu skaits – pazeminās imūnsistēmas aizsargspējas.

Liela nozīme sižetam:

Kas attiecas par datorspēļu ietekmi uz topošo personību, lomu spēlē sižets. Tika veikti daudzi pētījumi, kas parādīja, ka datorspēles ar agresiju, tā saucamo shooteri jeb šaušanas spēles agresīvu uzvedību provocē galvenokārt jaunākā skolas vecuma bērniem (sešu līdz deviņu gadu vecumā). Tāda pati ietekme ir arī filmām un reklāmām ar vardarbības ainām. No psihoanalītiskās teorijas, agresīvas datorspēles aktivē sadomazohistiskās dziņas, kas izsauc tendenci fiksēties uz agresiju: rodas egocentrisms, dusmas pret vājākajiem. Bērns identificējas ar spēles galveno varoni. Tādas spēles «māca», ka uzvar visnežēlīgākais, visviltīgākais. Rodas trauksme, ja pieaug atšķirība starp virtuālo Es un reālo Es. Datorspēles stimulē tikai tās smadzeņu daļas, kas saistās ar redzi un kustību, bet neattīsta tās smadzeņu daļas, kas atbild par agresijas kontroli.

Labākas ir spēles, kur spēlētājs ir tuvāk realitātei, piemēram, Ferma portālā Draugiem.lv. Svarīgs ir laiks, cik ilgi tiek pavadīts pie datora. Amerikas pediatru akadēmijas speciālisti bērniem līdz divu gadu vecumam iesaka vispār neskatīties TV un spēlēt datorspēles. Ieteicamais laiks bērniem no trīs līdz četru gadu vecumam – 25 min, piecu līdz sešu gadu vecumā – 35 min, septiņu līdz astoņu gadu vecumā – 40 min, pusaudžiem – stundu. Tad var runāt par dažām datora pozitīvām īpašībām: spēju attīstīt reakciju, atmiņu, vizuālo tēlu uztveršanu, smalko motoriku, loģisko domāšanu, spēju klasificēt un vispārināt, kā arī analītiski domāt nestandarta situācijā.

Pavērojat, kā datorspēles ietekmē jūsu bērnu. Ja pēc spēlēšanas viņš ir noskaņots agresīvāk nekā parasti, aprunājaties par iespaidiem. Māciet mazajam saprast, ka tas, kas notiek virtuālajā realitātē nav tas pats, kas notiek īstenībā. Turat datoru tādā vietā, kur jūs laiku pa laikam varat ielūkoties monitorā un redzēt, ar ko bērns tur nodarbojas. Neturat datoru bērna guļamistabā. Izmantojiet filtrus, lai bloķētu pieeju vietnēm, kuras ir bērnam nevēlamas.

Teorijas un pētījumi par datorspēļu ietekmi uz psihi ir dažādi un pretrunīgi, tomēr kopīgs secinājums ir viens – laikā, kad attīstās personība, īpaši līdz 10, 11 gadu vecumam ieteicamāk ir atturēties no virtuālās realitātes, jo ir taču daudz citu interesantu lietu – grāmatiņas, rotaļas ar draugiem, atpūta svaigā gaisā, dažādas fiziskas aktivitātes, iesaistīšanās pulciņos.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

19.08.2017
Ienākt apollo.lv