Vaišļas un viņa komandas biedru piedzīvojumi Venecuēlā

Apollo
0 komentāru

«Cilvēks domā, Dievs dara,» stāstot par mēnesi ilgo ceļojumu uz Venecuēlu, šo sentenci vairākas reizes atkārto «Radio Skonto» rīta cilvēks, pasaules apceļotājs Jānis Vaišļa. Iespaidu pārbagāts viņš piedzīvoto cenšas «sarindot plauktiņos», profilaksei dzer tabletes pret malāriju un pārdomā topošās filmas koncepciju.

Aizej tur, nezin kur…

Aptuveni mēnesi Jānis Vaišļa ar draugiem pavadīja Venecuēlā — bagātā tropu zemē, kas izdaudzināta ar neskartas dabas skaistumu, krāšņu floru un faunu. Bet pirmsākumi šim piedzīvojumam meklējami pirms gada, kad Jānis Vaišļa ieklausījies drauga Rimanta Liepiņa stāstos par Venecuēlu un nolēmis, ka tā ir zeme, kura jāredz.

«Un tā — vienā jaukā dienā Rimants man zvana un saka: lētās biļetes ir, vajadzīga tikai komanda! Apzvanīju četrus piecus cilvēkus, nokomplektēju komandu, un palēnām sākām gatavoties ceļam. Lai gan katrs sev bija apkopojis visu pieejamo informāciju par Venecuēlu, kopumā mūsu ceļojumu raksturoja sensenais teiciens — aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko… Šis ceļojums bija piedzīvojums, pārvietošanās telpā un laikā, un tieši tāpēc tas bija emocijām tik bagāts. Turklāt šīs emocijas ne vienmēr bija kristāldzidras un tīras. Ieraugot kalnu, mēs varējām teikt ne vien, ka tas ir skaisti, bet arī to, cik tas ir grūti, jocīgi un «dzīvē tā gadās». Pasauli mēs tvērām reālu, tādu kā pati dzīve.»

«Superturbo» kompānija dodas ceļā

Galamērķi Venecuēlu sasnieguši desmit ceļotāji no Latvijas. Lidostā visi sadalījušies divās komandās, pa pieciem cilvēkiem katrā, un Vaišļas ceļabiedri bija viņa draugi: Aigars Lauva, Apvienoto Nāciju programmas darbinieks, un Rimants Liepiņš, «Platforma Records» direktors, kā arī galdnieks, bijušais «Savādi gan» darbonis Jānis Zariņš un žurnāla «Cosmopolitan» galvenā redaktore Elīna Stengrevica.

«Izšķīrāmies tāpēc, ka, braucot lielā barā, viss notiek pārāk lēni un vienmuļi, un tad jau ir risks daļu emociju zaudēt. Lai no tā izvairītos, mūsu nelielā «superturbo» kompānija noīrēja automašīnu un devās ceļā,» stāsta Vaišļa, dažos vārdos uzskaitīdams ceļotāju pieticīgo ekipējumu: drēbes, guļammaiss un soma, bet pašam līdzi bijusi apdrošināta videokamera.

Īsumā raksturojot ceļojumu, Vaišļa secina, ka vairāk viņi baudījuši civilizācijas neskarto dabu, bet mazāk aplūkojuši cilvēku atstāto kultūras mantojumu. «Bija gan kalni, gan ūdenskritumi un džungļi, gan izpriecas uz beznodokļu salas Margaritas, kur valda absolūtākā leiputrija un izvirtība,» stāsta ceļotājs un dara zināmu, ka, ierodoties Venecuēlā, apņēmīgā komanda skaidri zinājusi vien to, ka vēlas uzkāpt leģendām apvītajā Romaina kalnā. Kalns, kas slejas 2900 metru virs jūras līmeņa, ir visai īpatns, tā virsma ir gluda kā galds, bet izcelsme — indiāņu teiksmu apvīta.

Indiānis draugos

Mēnesi garais piedzīvojums sācies Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā, kur ceļotāji noīrējuši auto, iegādājušies pilsētas apkaimē derīgu telefonkarti un, šādi nodrošināti, devušies ceļā. «Pirms pametām pilsētu, ar Zariņu no rīta izgājām pastaigāties, izdzērām glāzi sulas, un tad jau mums pretī nāca cilvēks, kurš angliski apvaicājās, vai nevēlamies nokļūt Romainā. Protams, tieši to mēs vēlējāmies, un ceļojums bija sācies!»

Nonākuši kalna piekājē, ceļotāji algojuši vietējo indiāni, kurš apņēmies viņiem palīdzēt. Tiesa, indiāņa statuss drīz vien mainījies, jo no algotņa viņš vērties ceļotāju līdzgaitniekā, pat draugā. «Indiāņu izcelsmes vīru nokristījām par Frenku, un mūsu ceļojumā viņš bija neatsverams palīgs. Frenks mums palīdzēja ne vien nest somas un pagatavot maltīti, bet beigu beigās kļuva arī par draugu un padomdevēju. Tā kā Romaina kalna apkaime ir apvīta leģendām, Frenks tās stāstīja citu pēc citas, bet pēcāk atzina, ka bijis patiesi aizkustināts, ka viņu uzņēmām kā savējo. Ar indiāņu izcelsmes vīru dalījāmies itin visā, kas mums bija: gan priekos, gan bēdās, pat alkoholā. Sākumā gan Frenks uz to raudzījās visai piesardzīgi, bet tad, kad saprata, ka nevēlamies viņu nodzirdīt, vairs neuztraucās. Taču jautājumi, kurus viņam uzdevām, bija tieši. Pirms dalījāmies grādīgajā dzirā, vēlējāmies zināt, vai, salietojies ko stiprāku, viņš nekļūs agresīvs… Tādu nelāgu īpašību Frenks, protams, noliedza, lai gan sadzēries viņš nebija ne par mata tiesu labāks kā visi citi apskurbuši ļaudis. Jāteic, kopā ar Frenku mēs pavadījām interesantus un neaizmirstamus mirkļus.»

Letiņi lamuvārdus netaupa

Vaišļa atzīst, ka vērtīgākais guvums šajā ceļojumā ir iepazītie ceļabiedri. «Komandā bijām ļoti dažādi. Lai gan piedzīvojām krasas interešu atšķirības, spējām vienmēr vienoties par kompromisu. Nekāds «sīrupiņš» jau tur nelija! Tāpēc esmu lepns, ka mani draugi un paziņas, pat skanot lamuvārdiem un ņurdēšanai, reizēm dalot un saņemot pa «pendelei», bija spējīgi rast kompromisu.»

Vaišļas komanda izcēlusies ne vien ar spilgtiem raksturiem un patiesumu savstarpējās attiecībās, bet arī ar ciešu apņēmību ļauties notikumiem un vēlmi lietas risināt pēc sava prāta. Gandrīz vai ar spītīgu iecirtību viņi ignorējuši tūrisma ceļvežos rakstītos ieteikumus. Ja ceļvedī teikts, ka Venecuēlā īrēt auto nebūtu vēlams, viņi rīkojušies pretēji. Ja tūristi brīdināti nebraukt naktī, Vaišļas komanda džungļus «iekarojusi» tieši šajā diennakts laikā. «Protams, mēs visu darījām saprāta robežās, turklāt paļaujoties uz pavadoņa ieteikumiem, taču piedzīvojums, kā zināms, sākas tad, kad cilvēks, kurš izvirzījis sev mērķi, to īsteno visiem iespējamiem līdzekļiem.»

Mēnesis Venecuēlā — tāds nieks vien!

Ceļotāju piedzīvojumu kāre un vēlme uzzināt ko jaunu arvien slēpusi zināmu risku. Jau pēc ceļojuma Vaišļas līdzgaitnieki viņam darījuši zināmu, ka visbīstamākais šajā ekskursijā viņiem šķitis nevis grūtais kāpiens Romaina kalnā vai naksnīgais brauciens pa džungļiem, bet gan Jāņa straujais braukšanas stils. «Tā jau laikam bija, ka auto vadīju diezgan pārgalvīgi,» paškritiski prāto Vaišļa. Viņš uzskata, ka ikvienā lietā slēpjas kas bīstams, bet tā interpretācija vienmēr ir atstāta katra paša ziņā.

«Taču mēnesis Venecuēlā patiesībā ir nieks, salīdzinot ar to, ko piedzīvoju, divus gadus pavadot uz «Mildas». Jebkuram cilvēkam, kurš dodas garākā ceļojumā, varu ieteikt nekad neuzmest lūpu, bet, ja esi apvainojies, tad rūgtumu sevī ilgi neturēt. Manuprāt, tas ir viss, ko vajag, ceļojot kompānijā. Ceļojums — tas ir laiks, kad vari būt dabisks un ļauties notikumiem. Šāds brauciens sniedz fantastisku iespēju iepazīt cilvēkus, turklāt bez jelkādas atbildības par viņu turpmāko nākotni,» aizkūpinājis cigāru, plati uzsmaida Vaišļa.

Atkarība uz mūžu

Baudīt piedzīvojumu un gūt no tā secinājumus — tas ir moto, kas vienmēr pavada piedzīvojumu un ceļojumu pārņemto Vaišļu. Un atkarība no ceļojumiem laikam jau nebeigsies nekad, par sevi ironizē Jānis. «Tas ir tas, kas mani interesē, un tieši tā arī, manuprāt, vajag dzīvot. Mani secinājumi pēc Venecuēlas brauciena vēl tikai nogulsnējas, viss vēl mutuļo un krājas,» — tā Vaišļa. Viņš par Venecuēlā piedzīvoto apņēmies veidot filmu. Ceļotājs vēl īsti nezina, kas no šīs ieceres izdosies, taču visu gribētos paveikt tā, lai ļaudīm ir, ko redzēt. «Protams, es baidos, ka filma varētu nesanākt laba, taču tās ir katra cilvēka, kurš kaut ko dara, normālas bailes. Galvenais ir gribēt, un šis vārds man ļoti patīk. Negribu melot — es gribu un daru visu, lai savu gribēšanu pārvērstu varēšanā, un vēlos, lai tā varēšana beigu beigās būtu baudāma ne vien man, bet arī citiem.»

Vaišļas un viņa komandas biedru piedzīvojumi Venecuēlā

Foto: AFI/Gatis Dieziņš

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

ZVAIGZNES SOLA

Vairāk

Apollo E-veikali

28

2014. gada 28. jūlijs

Vārda dienas

Cilda, CecīlijaRafiks, Rafails, Rafaēls, Rafaels, Cilnija, Cilmija, Cilina, Cilija, Cildonis, Cildis, Cicilija, Celīna, Celina, Celerīna, Cecilija

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Mazmākoņains, neliels lietus
Rīga pašreiz +27 ℃
Mazmākoņains, neliels lietus

Vējš: 3 m/s

Saule lec: 05:15
Saule riet: 21:44
Dienas ilgums: 16:29

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

28.07.2014
Ienākt apollo.lv