Vakara pasaciņa: Ķēniņa svārki

Apollo
0 komentāru

Jauns ķēniņš kāpa uz troņa. Visos torņos zvanīja, un laužu bari gavilēja.

Tas nebija nieka princis, jaunais ķēniņš. Tēvs viņam bij atstājis lielu bagātību. Viņš bij mācīts visādās zinībās un mākslās, bet no visām mākslām vislabāk viņš prata mākslu priecīgi dzīvot. Un pilī sākās dzīres.
Dienas nāca un gāja. Citai bija miglas, citai saules krāsa. Cita smaržoja pēc zāles, cita pēc arumiem, cita pēc brieduša rudzu salma vai kritušiem āboliem. Bet sestdiena smaržoja pēc rūgstoša alus un sutinātas pirtsslotas.
Bet pilī nebeidzās dzīres, un neviens vairs nezināja, kāda svētdiena, kāda darba diena.
Pēc kāda laika jaunais ķēniņš taisījās ceļā. Viņš gribēja apskatīt pasauli un apciemot citus ķēniņus.
Kad viņš brauca uz ostu, lai kāptu kuģī, viņš, stāvēdams savu pavadoņu vidū, kuri turējās taisni kā baznīcas sveces un no kuru zeltizšūtām piedurknēm uz visām pusēm skrēja jautras saules staru bultas, — ieraudzīja dažus cilvēkus, kuri tekāja gar ostmalu kā skudras, nabadzīgās un novalkātās drānās ar visādu nesamo uz muguras. Citi nesa kurvjus ar augļiem, citi stiepa maisus un vīna krūkas. Pie viņu pierēm karājas sviedru piles, lielas ka rozīnes, un no viņu svārku stūriem lidoja putekļi.
«Kas tie tādi?» ķēniņš jautāja saviebies.
«Tavi nastu nesēji, ķēniņ,» ministrs, zemu klanī¬damies, atbildēja.
«Un kas viņiem uzšūts uz muguras? Vai tās ir činas?» ķēniņš jautāja.
«Ielāpi, mans ķēniņ,» ministrs teica un nokāsējās saujā.
«Kas tas ir ielāpi?»
«Tas ir, ko uzšuj, kur pliks.»
«Kāpēc viņiem ir ielāpi?»
«Tāpēc, mans kungs un ķēniņ, ka viņi ir slinki un dienas zagļi un ka viņiem ir daudz bērnu. Paši vainīgi.»
«Tā, tā, paši vainīgi… Bet liec viņiem izdot no mana mantas kambara zeltšūtus svārkus. Viņi bojā man izskatu uz jūru.»
Kad ķēniņš atgriezās no ceļojuma, ostmalā stāvēja tie paši nastu nesēji vecos novalkātos darba svārkos.
«Vai tu izpildīji manu pavēli?» ķēniņš jautāja savam ministram, uz nastu nesējiem rādīdams.
«Jā, kungs ķēniņ, es liku izdot viņiem no tava mantas kambara zeltšūtus svārkus. Es darīju, kā tu pavēlēji,» ministrs atbildēja.
«Liec, lai viņi rītu atnāk uz pili,» ķēniņš teica. «Es gribu zināt, kāpēc viņi nevalkā manus svārkus, ko es viņiem žēlīgi dāvināju.»
Rītu nastu nesēji nāca ķēniņa priekšā, noliecās, skūpstīja viņa ēnu un nolika viņam pie kājām savus zelta svārkus.
«Kāpēc jūs negribat valkāt šis drēbes? Vai viņas nav skaistas? Kāpēc jūs atraidāt manu dāvanu?» ķēniņš jautāja.
«Runājiet»

«Kungs ķēniņ,» pirmais nastu nesējs teica, «es esmu mazs un neievērojams vīrs. Tā ir mana laime dzīvot klusu, neievērojamu dzīvi. Es strādāju, un manas vienkāršās darba drēbes slēpj un pasaraga mani no pasaules. Zem manām skrandām neviens nemeklēs ne augstu tikumu, ne bagātības. Kas man ir, to es glabāju priekš sevis un saviem draugiem. Mana laime ir neievērotam būt. Manu drēbju nobā-lušām vīlēm tikpat klusi un draudzīgi pieķeras migla, kā saules gaisma. Kāds mans darbs, tādas manas drēbes. Kad es nesu ķieģeļus, es eju sarkans no viņu rūsas, kad nesu maisus, esmu balts no miltiem. Neviens mani neievēro. Bet kad es gāju pa ielu ar taviem zelta svārkiem, visi uz mani skatījās. Citi ņēma cepures, citi rādīja ar pirkstiem. Ņem atpakaļ savus svārkus, mana laime ir neievērojamam būt.»

Otrs teica:
«Mans ķēniņš, es esmu ieradis darbā svabadi kustēties, es esmu kungs par savām drēbēm, tāpat kā tu esi kungs par savu valsti. Es viņas nesu, kā man patīk. Bet tavus stīvos zelta svārkus es nevarēju ievalkāt. Man bija bail likt elkoņus uz galda. Kad es izgāju laukā, es nedrīkstēju atsēsties uz velēnas lauka malā vai atlaisties zālē — - tas ir tik jauki! — Es nevarēju pieglausties zemei, un, kad es gāju mājās, es nevarēju apkampt savus bērnus, lai nesaburzītu tavu zelta svārku. Mani svārki gribēja būt labāki par mani pašu. Piedod, mans ķēniņ, es atnesu viņus tev atpakaļ. Es mīlu cilvēkus un pielūdzu Dievu, bet elku es negribēju mājā turēt.»

Trešais teica:
«Mans ķēniņ, tavus svārkus es aiznesu un uzkāru mājā pie sienas. Nebija nevienas lietiņas, kas varētu viņiem līdzināties. Es biju izticis ar gabalu maizes un malku ūdens. Tagad es sapņoju par zelta biķeriem un sudraba bļodām. Par dārgiem ēdieniem un dzērieniem. Tavi svārki noskauda visu, kas man bija. Visa mana māja kauca no izsalkuma un nabadzības. Nekas man vairs nedarīja prieka. Es apskaudu visus, un nekur man nebija miera. Naktī es ložņāju gar bagātnieku durvīm un domāju, kā varētu ko nozagt. Ņemiet atpakaļ savus zelta svārkus, pasargiet mani no kārdināšanas! Es gribu izlīgt ar savu dzīvi un iztikt ar savu nabadzību.»

Jaunais ķēniņš domīgi noklausījās nastu nesēju vārdos.
«Ejiet ar mieru,» viņš teica. Tad viņš novilka savas zelta drēbes, un visā zemē sākās raženas un auglīgas darba dienas.

Vakara pasaciņa: Ķēniņa svārki

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv