Valsts tvīto

Apollo
0 komentāru

Bezpersoniska valdība, bezpersoniskas ministrijas, bezpersoniska Saeima kontaktu ar pilsoņiem spēs nodrošināt krietni sliktāk nekā tvītojoša, konkrēta persona, kas nebaidās runāt ar cilvēkiem.

Valsts tvīto

Foto: «Scanpix»/«Reuters»

Latvijas valsts pārvalde aizvien plašāk izmanto sociālos medijus, tomēr, lai tiem būtu kāda ietekme sabiedrības iesaistīšanā, svarīgāka par komunikācijas tehnoloģiju lietojumu ir vēlme pilsoņus iesaistīt un ar viņiem diskutēt.

Sociālie mediji ļauj cilvēkiem izteikties. Tā ir divvirziena komunikācija: cilvēki var vākt informāciju, reaģēt uz notiekošo sev apkārt un dalīties ar uzzināto. Sociālo mediju laikmetu iezvanīja tīmekļa žurnāli jeb blogi, bet pēc tam popularitāti guva arī «wiki» sistēmas, kurās saturu publicēt un rediģēt var paši lietotāji, kā arī sociālo tīklu portāli, attēlu un citu failu koplietošanas vietnes un «Twitter» — mazblogošanas sistēma, kurā savs sakāmais jāietilpina 140 zīmēs. Šo popularitātes vilni pamanījusi arī Latvijas valsts pārvalde, kas pirms dažiem mēnešiem paziņoja, ka valsts iestādes saikni ar sabiedrību stiprinās interneta sociālajos tīklos un ka tagad interesenti neatkarīgi no atrašanās vietas var «aplūkot sev interesējošos klipus un iegūt citu informāciju» [1].

Tomēr sociālie mediji nav tik daudz tādēļ, lai nodotu informāciju, ko darīt nav bijis lielu šķēršļu arī agrāk, bet gan sarunām, mijiedarbībai, atgriezeniskajai saitei. Un tieši šī saite valsts pārvaldei jākopj, ja vien tā vēlas plašāk skaidrot valsts politiku, vairot pilsoņu izpratni un, ko tur liegties, ietekmēt publisko viedokli sev par labu.

Sarežģītie blogi

Labs veids, kā veidot saiti ar pilsoņiem un skaidrot aktuālos jautājumus, ir izveidot tīmekļa žurnālu, kas, lai arī jau ir atpazīstams medija veids, tomēr valsts pārvaldes komunikācijā ieviešas ar grūtībām. Rakstīt tekstus, kas būtu interesantāki par sausiem un nekonkrētiem paziņojumiem, un parādīt politiķi cilvēcisku izrādījies pamatīgs izaicinājums gan viņiem pašiem, gan viņu palīgiem.

«diena.lv» blogus raksta arī virkne citu politiķu. Darbošanās medija portālā viņiem nodrošina lielāku lasītāju pulku, tomēr diez vai viņi sasniedz mērķi, ja ieraksti bieži vien neiziet ārpus nogludināta sabiedrisko attiecību teksta, bet, ja jautājums ir izrādījies aktuāls un atsauksmēs pie ieraksta parādās diskusijas, autors tajās neiesaistās. Labs tīmekļa žurnāla pieteikums reiz bija Mārtiņam Rozem (ZZS), agrākajam zemkopības ministram [2]. Blogā viņš (viņa sabiedrisko attiecību ļaudis) skaidroja dažādus aktuālus ar ministra darbu un personību saistītus jautājumus un spodrināja viņa reputāciju. Tomēr arī šis ministrs nebija ieinteresēts sarunā — lai ierakstus komentētu, vajadzēja reģistrēties, taču reģistrācija nebija iespējama. Tīmekļa žurnālu sadaļa bija arī Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta lapai, tomēr tie daži ieraksti, kas tur bija, tā arī nespēja piesaistīt lasītājus — ieraksti bija reti, un saruna nevedās.

Pašlaik Aizsardzības ministrijai vienīgajai no ministriju interneta lapām ir blogu sadaļa. Tur tiek publicēti ministra Imanta Lieģa komentāri, kas ir tie paši, kas portālā «diena.lv», vien šeit nav komentēšanas iespēju.

Premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL) arī ir spēris krietnu soli uz priekšu, izveidojot savu mājaslapu, kurā sola publicēt «svarīgāko par savu darbu, komentārus par aktualitātēm un pievēršu jūsu uzmanību, manuprāt, interesantākajām [sic!] publikācijām», un piedāvā uzdot sev jautājumus [3]. Tomēr šis labi gribētais solis pašlaik ir formāls un nespēj uzrunāt plašu mērķauditoriju. Ieraksti ir preses relīžu formā, un lasītājus tas, spriežot pēc atsauksmēm, vai, precīzāk, to trūkuma, nepiesaista. Jautājumu un atbilžu sadaļā pēdējais jautājums ir datēts ar 23. jūniju, un šajā mēnesī ir arī beidzamais ieraksts sadaļā «Manas atbildes uz konkurentu spekulācijām», bet augustā — beidzamais videoklips par svarīgākajiem nedēļas notikumiem.

Cerīgs pieteikums bija Valsts pārvaldes reformu dienasgrāmata, kas stāstīja par reformas gaitu un aicināja novērtēt valsts iestāžu funkcijas [4]. Tomēr pilsoņu aktivitāšu tur ir maz, un tam vajadzētu būt signālam, ka tīmekļa vietne nepilda savu funkciju. Tiesa, nevar arī noliegt, ka daudzu komentētāju gudrība par reformām beidzas tajā brīdī, kad viņiem priekšā noliek ministrijas funkciju sarakstu un aicina tās novērtēt vai iesniegt priekšlikumus.

Iespējas runāt un klausīties

Vairākas valsts iestādes izveidojušas savu «Twitter» kontu. Šajā tīklā darbojas Valsts kanceleja jeb, kā tā pati sevi pieteikusi, «Valdības māja» [5], Iekšlietu ministrija [6], Tieslietu ministrija [7], Vides ministrija [8], Finanšu ministrija [9], Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija [10], Saeima [11], Rīgas Pašvaldības policija [12], Uzņēmumu reģistrs [13] un citas institūcijas [14]. Tviterī var atrast arī politiķus un amatpersonas, piemēram, Valdi Dombrovski [15] un iekšlietu ministri Lindu Mūrnieci [16].

Pēc vārdiem šajā servisā var atrast arī citas valsts amatpersonas, tomēr ne vienmēr ir pārliecība, ka tvitera lietotājs, kas uzdodas par konkrētu personu, nudien patiesi ir tas. Prezidenta kanceleja neveiksmīgi cīnījusies pret lietotāju, kurš izmanto Valda Zatlera vārdu, lai rakstītu, ka grasās doties «prom no šīs izlaupītās valsts uz kādu citu, kur vēl šis tas ir pieejams». Arī Ainārs Šlesers, kurš atrodams tviterī, nav tas pats Ainārs Šlesers (LPP/LC), kurš ir Rīgas vicemērs [17].

«Twitter» ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā valsts iestādēm par savu darbu informēt pilsoņus. Lakoniskais formāts gan tekstu lasīšanā, gan rakstīšanā neprasa daudz pūļu un citu resursu. Tviteri var izmantot arī, lai ievietotu saites uz kādiem dokumentiem vai citiem plašākiem tekstiem, ko auditorija varētu nebūt pamanījusi. Bet vislielākais «Twitter» pluss ir iestāžu un organizāciju iespēja uzzināt, ko par tām runā citi lietotāji, un laikus novērst dažādus pārpratumus un neskaidrības.

«Twitter» apgūšanas stāstos Latvijā ir spilgta epizode par telekomunikāciju uzņēmumu «Izzi», kura lietotāji tviterī bija sacēluši traci par pakalpojumu slikto kvalitāti. Tā vietā, lai risinātu problēmas, «Izzi» sākotnēji piedraudēja ar tiesu darbiem pret tiem, kuri kritizē uzņēmumu [18]. Cilvēkiem jūlijā izdevās piesaistīt arī masu saziņas līdzekļu uzmanību, un sižets par «Izzi» parādījās «Panorāmā» [19] . Lai turpmāk šādas nebūšanas novērstu, uzņēmums pieņēma darbā «Twitter» operatoru, kura uzdevums ir sekot līdzi norisēm šajā sociālajā tīklā, kontaktēties ar klientiem un risināt viņu problēmas.

Sekot līdzi sava vārda, institūcijas vai organizācijas nosaukuma pieminēšanai ir viegli ne tikai tviterī, bet arī citās interneta vietnēs. Saprotams, ka valsts iestādes nevar atbildēt uz visām neapmierinātības izpausmēm un vērst visu par labu, tomēr šādi iespējams uzzināt noskaņojumu un identificēt jautājumus, par ko nepieciešams skaidrojums. Par dialogu izplatītāka pie mums gan ir iebaidīšana un aicinājumi rūpīgāk izvēlēties izteicienus, kad runa ir par valsts iestādēm un amatpersonām. Spilgts piemērs šajā ziņā bija ar pensionāri Mariju Vidiņu, kura 2007. gadā toreizējam premjerministram bija uzrakstījusi dusmīgu vēstuli. Tās dēļ viņu apciemoja Drošības policija, kas autori aicināja turpmāk tādas vēstules vairs nerakstīt. Tāpat labs piemērs no nesenās pagātnes ir lata devalvācijas piesaucēju tvarstīšana.

Attieksme, ne tehnoloģijas

Tehnoloģijas nav risinājums problēmām, un tās pašas par sevi arī nenodrošina pārmaiņas sabiedrībā. Tehnoloģijas ir tikai līdzeklis, ko var izmantot, ja sabiedrībā pastāv sociāli priekšnoteikumi, kas mudina tehnoloģijas izmantot noteiktos veidos. Tāpēc nepietiek, ka valsts iestādes aizvien plašāk izmanto tviteri, veido videomateriālus un ievieto tos «Youtube», bet fotogrāfijas publicē «Flickr» vai izmanto kādu citu sociālo portālu. Lai sociālie mediji būtu efektīvi, priekšnoteikums ir spēja uz atklātību, savukārt valsts pārvaldē šāda veida komunikācija ir liels izaicinājums.

ASV prezidents Baraks Obama ik dienu izlasa desmit sev adresētas pilsoņu vēstules un ar roku uzraksta tām atbildi [20]. Stājoties amatā, viņš izdeva rīkojumu, kurā visu departamentu un aģentūru vadību aicināja panākt «nebijušu valdības atklātības līmeni» un norādīja, ka valdības darbam jābūt caurredzamam, jādod iespēja sabiedrībai iesaistīties un sadarboties.[21] Ja attieksme ir šāda, sociālie mediji var būt efektīvs pilsoņu iesaistīšanas rīks, bet, ja mediju lietojums ir tikai formāls, tad tie tiks lietoti tukšuma aizpildīšanai. Politiķi nenoslēps, ka viņus neinteresē pilsoņu viedoklis, ja viņi neklausīsies viņu balsīs. Viņi nenoslēps nespēju skaidrot savus lēmumus, ja uz tikšanos ar pilsoņiem dosies tikai pirmsvēlēšanu laikā. Viņi nesaņems atbalstu, ja vairīsies atbildēt uz jautājumiem.

Ja ministrija vai cita veida valsts iestāde tviterī publicē tikai saites uz preses relīzēm vai informē, ar ko tās vadītāji ir tikušies, iestāde pilsoņiem interesantāka un pieejamāka nekļūs. Šī ir informācija, kas labākajā gadījumā varētu interesēt medijus, taču, lai piesaistītu pilsoņus, vajadzīga cita pieeja, kas balstīta ne tik daudz informēšanā, cik saziņā. Vai konkrētā «Twitter» konta uzturētāji seko līdzi notiekošajam portālā? Vai kontaktējas ar citiem lietotājiem? Atbild viņiem? Vai raksta par to, kas cilvēkus varētu interesēt? Daudziem valsts pārvaldē vēl jāpadomā, kāpēc viņi lieto sociālos medijus un tieši ko vēlas šādā veidā iegūt.

Valsts pārvaldes īstenotajai saziņai ar sabiedrību jābūt «ar cilvēka seju». Bezpersoniska valdība, bezpersoniskas ministrijas, bezpersoniska Saeima, kas vēsta par apspriestiem likumiem un sanāksmēm, kontaktu ar pilsoņiem spēs nodrošināt krietni sliktāk nekā tvītojoša, konkrēta persona, kas spēj atteikties no formālisma, nebaidās runāt ar cilvēkiem un prot izteikties.

[1] Delfi (19. sept., 2009). Valsts komunicēs ar tautu sociālajos tīklos internetā. Delfi. Sk. (22.11.2009): http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=26928515

[2] Mārtiņa Rozes dienasgrāmata. Sk. (21.11.2009): http://ministrs.zm.gov.lv/

[3] Valda Dombrovska blogs. Sk. (22.11.2009): http://valdisdombrovskis.lv/

[4] Valsts pārvaldes reformu dienasgrāmata. Sk. (21.11.2009): http://piedaliesreforma.blogspot.com

[5] Valdības māja. http://twitter.com/brivibas36

[6] Iekšlietu ministrija. http://twitter.com/iem_gov_lv

[7] Tieslietu ministrija. http://twitter.com/Tieslietas

[8] Vides ministrija PR. http://twitter.com/Vides_info

[9] Finanšu ministrija. http://twitter.com/finmin

[10] RAPLM. http://twitter.com/RAPLMs

[11] Saeimas ziņas. http://twitter.com/Jekaba11

[12] Pašvaldības policija. http://twitter.com/RigasPP

[13] Uzņēmumu reģistrs. http://twitter.com/uznemumureg

[14] Apkopojums ir pieejams Ministru Kabineta tīmekļa vietnes saišu sadaļā, apakšnodaļa „Valsts pārvalde sociālajos medijos”: http://www.mk.gov.lv/aktuali/saites/

[15] Valdis Dombrovskis. http://twitter.com/VDombrovskis

[16] Linda Mūrniece. http://twitter.com/lindamurniece

[17] Diena.lv, BNS (6. nov., 2009). Zatlers nesekmīgi cīnās par viltus profila dzēšanu tviteri. Diena.lv (18.11.2009) http://www.diena.lv/lat/politics/...

[18] Izzi sucks. (29. jūn., 2009). http://twitter.com/izzisucks/status/2384105973

[19] Sižetu var noskatīties portālā YouTube: http://www.youtube.com/watch?v=8UbfQUjyHCA

[20] Tapper, J. (Feb. 23, 2009). "Dear President Obama": The President Reads 10 Letters a Day from the Public, With Policy Ramifications. ABC News Political Punch. Retrieved November 17, 2009 from http://blogs.abcnews.com/politicalpunch/...

[21] Obama, B. (Jan. 21 2009). Memorandum For The Heads Of Executive Departments And Agencies: Transparency and Open Government. White House Press Office. Retrieved November 17, 2009 from http://www.whitehouse.gov/the_press_office/Transparency_and_Open_Government/

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

20.11.2017
Ienākt apollo.lv