Vedības

Apollo
0 komentāru

Vedības ir viens no visnozīmīgākajiem godiem latvieša dzīvē. Ar vedībām tiek iezīmēts jauns posms cilvēka dzīvē, kad no neprecēto kārtas pāriet jaunā - precēto - kārtā.
Jaunajiem cilvēkiem tas ir ļoti nozīmīgs laiks, to pierāda daudzie mēģinājumi jau iepriekš uzzināt sava turpmākā dzīves biedra vārdu. Ar maģijas palīdzību cenšas arī ietekmēt iemīļoto cilvēku vēlamā virzienā. Labvēlīgs laiks zīlēšanai un dažādām maģiskām darbībām ir pārejas laiks - saulgrieži. Piemēram, Ziemassvētkos un Jaungada vakarā, lai uzzinātu ko tuvāk mīlestības lietās, iet ārā klausīties dažādus trokšņus: no kuras puses ries suns, uz to aizprecēs; trīs reizes ar kaķi rokās skrien ap istabu un tad iemet to istabā pa durvīm: ja kaķis skrien zem galda, apprecēsies; ja lec uz galda, nē.
Jāņos centrālais zīlēšanas atribūts ir vainags. Meitas nopīto kroni, saulei rietot, met ozolā. Ja kronis tur ieķeras, šai gadā dabūs precēties; ja nokrīt zemē, vēl jāgaida. Vainagus laiž dīķī vai upēs, vērojot, vai tie saies kopā.
Senās kāzas visbiežāk notika rudenī, kad lauku darbi pabeigti un apcirkņi pilni ar labību.
Senākie līgavas iegūšanas veidi ir līgavas zagšana un pirkšana. Tautas dziesmās apdziedāti dažādie apstākļi, kādos līgavas tiek zagtas. Visbiežāk tas notiek tumšā naktī vai miglā, kad zadzējus grūti saredzēt. Meita atrodas viena pati rijā vai kādā citā vietā, kur to vieglāk, brāļiem vai tēvam, neredzot, nolaupīt.

      LD 13384
      Dzīrās tautas zagšus zagt,-
      Kur jūs mani dabūsiet?
      Vidū māršu maltu gāju,
      Vidū brāļu druviņā.

Lai pasargātos no līgavu zagļiem, meitas vietā bieži vien gāja kāds par meitu pārģērbies vīrietis vai jau precēta sieva. Iznāca dažkārt tā, ka iecerētās vietā nozaga nepareizo cilvēku.

      LD 13583
      Projām iešu, nepalikšu,
      Še nav mana palikšana,
      Še nav mani rudzi sēti,
      Še nav manis arājiņis.

Nozagtajai māsai pakaļ dzenas brāļi.

      LD 13599
      Drīzi, drīzi, bāleliņi,
      Kumeliņus seglojat,
      Dzenaties pēc māsiņas,
      Ko aizveda sveši ļaudis.

Pati māsa cenšas dot norādījumus panāksniekiem (brāļiem, kas viņai dzenas pakaļ), lai tie nenomaldītos. Visbiežāk uz ceļa meta vainaga vizuļus, raibus dzīparus, prievītes, skujas, puķes.

      LD 13619
      No celiņa es pazinu,
      Kur aizvesta mūs' māsiņa:
      Kur kumeļi stāvējuši,
      Tur ziediņi nobiruši.

Var būt gadījumi, kad meita savus radiniekus satiek tikai pēc pāris gadiem vai pat vēlāk, ja panāksnieki nav varējuši viņu atrast. Tad jau māsai ir ģimene un bērni un atgriezties pie brāļiem tā vairs nevēlas.
Nedaudz jaunāks līgavas iegūšanas veids ir tās pirkšana par naudu. Līgavas un līgavaiņa radinieki, līgavainis pats vai viņa vecāki vienojas par naudas daudzumu, kas būtu maksājama.

      LD 13652
      Ar Dieviņu, bāleliņi,
      Nu bijāt vīlušies:
      Saņēmuši vara naudu
      Pretī rudzu malējiņu.

Naudas daudzumu nosaka arī meitas čaklums, iznesība un daiļums.

      LD 13651
      Ai, vecie bāleliņi,
      Man naudiņas aizdodiet:
      Rīgā mana līgaviņa
      Dārgu naudu saderēta.

Pirktajai līgavai nav verdzenes statuss tautieša mājās. Maksāšana par viņu tiek motivēta kā zaudēts darbaspēks. Darbaspēka zaudēšanas dēļ bieži vien brāļi vai vecāki nepiekrita meitu izdot, lai vēl kādu gadu viņa padzīvotu mājās. Mātei maksā par meitas auklēšanu un audzināšanu.

      LD 13662
      Maksāj, tautieti,
      Par manu māsu:
      Dālderu mātei
      Šūpoļa naudu;
      Tēvami nodali
      Pustīrumiņu;
      Jaunami brāļami
      Bēr' kumeliņu;
      Jaunajai māsiņai
      Gov' raibuliņu.

Līgavas ņemšana latviešu kāzu ieražās sākas ar sievas nolūkošanu. Lūkošanās notiek pavasarī, lai ap rudeni varētu dzert kāzas. Gan puisis, gan meita jau laikus nolūko sev tīkamu cilvēku. Lielākā iniciatīva tomēr ir puišiem. Svarīgs arī bija nolūkotās mantiskais stāvoklis, jo nepiemērotas precības gan uz augšu, gan leju visbiežāk tika liegtas.

      LD 15273
      Māte meitu man nedeva,
      Taupīdama bajāram.
      Lai stāv, māte, tava meita,
      Lai sēdēja simtu gadu,
      Lai sēdēja simtu gadu,
      Kunga dēlu gaidīdama.

Ja precinieki līdz Miķeļiem nav atbraukuši, tad tajā gadā apprecēties meitai vairs nav cerību. Precinieki jāgaida atkal nākamo gadu.

      LD 14168
      Tautu meita gauži raud,
      Garām jāja precinieki.
      Neraud' gauži, tautu meita,
      Jās tev citu pavasari.

Kad tautietis atradis meitu, kas viņam patīk, vai arī ja radi vai draugi viņam tādu sameklējuši, notiek precības jeb derības. Precību laiks ir rudens. Tās varēja notikt parasti tikai laimīgās dienās: otrdienā, ceturtdienā, sestdienā vai svētdienā, visbiežāk ceturtdienā. Precības bija jādzer tikai pilnā mēnesī, lai jaunajam pārim būtu laimīga un bagāta dzīve.
Precību braucienā pats puisis nepiedalās, viņu pārstāv vai nu vecāki vai kāds cits precēts radu pāris, vai tēvs ar kādu radinieku vai māte ar kādu radinieci vai kaimiņieni. Precībās nekad neiet kājām, bet jāj zirgos, lepni uzposušies, caunu cepurēm galvā.
Precību laikā meitas māju tur kārtībā, lai precinieki viņas nepārsteigtu. Gadās arī, ka precinieki ierodas negaidot, kad meita guļ dienvidu. Tad mājinieki cenšas kā var, lai meitas godu slēptu.

      LD 14363
      Sajāj tautas, norīb zeme,
      Es gulēju dienas vidu.
      Trīs māršiņas, brāļu sievas,
      Slēpjat manu lielu kaunu!
      Viena manu galvu glauda,
      Otra slauka istabiņu,
      Tā trešā iztecēja
      Svešas tautas aizkavēt.
      Svešas tautas tai vaicāja:
      Ko dar' pate brāļu māsa?
      "Brāļu māsa kreklu šuva,
      Pie ozola mērodama;
      Mērodama gan domāja
      Dabūt vīru kā ozolu".

Precinieki atnākot, savu īsto iemeslu slēpj, izdomādami dažādus atjautīgus un interesantus iemeslus: meklē pirkt mājlopu, rokas sasildīt, meklē siena pļāvēju, pazudušu aitiņu u.t.t. Mājinieki gan nojauš nāciena īsto iemeslu, taču turpināja sarunu, teikdami, ka pie viņiem meklētās lietas neesot.

      LD 14611
      Labvakar, meit's māt',
      Es atjāj' zirg's mīt;
      Tav siermeji, man bēreji,
      Tav meitiņ' jāpieliek.

      LD 14631
      Prasat manim, kā es nācu,
      Dodat manim, kā vajag:
      Dodat manim sirmu sagšu,
      Sirmas sagšas gulētāju.

Precinieki līdzi ņem ciema kukuli: baltmaizi, medu, sieru, alu. Dažās vietās preciniekiem līdzi ir arī kule ar prievīti, kas skaidri norāda, ka tie ir precinieki. Ciema kukuli precinieki liek uz galda, kas kļūst par nosacītu viņu teritoriju. Precinieki ēdienu piedāvā mājiniekiem. Ja tie atsaka, tad skaidrs, ka vēl neizteiktais precību piedāvājums tiks noraidīts.
Līgava, preciniekiem braucot, jau laikus noslēpjas. Kad precinieki lūdz parādīt līgavu, meitas māte un citi radinieki parasti liedzas, dažādi atrunājoties. Kad beidzot māte piekritusi atvest meitu, tad tiek atvestas "neīstās" līgavas. Vispirms atved vecu sievu, tad jaunu meiteni, visbeidzot nāk līgava. Otrs veids ir, ka paši precinieki dodas līgavu meklēt. Līgava atrodas kopā ar citām meitām zem segas, vai aiz citu meitu mugurām noslēpusies. Preciniekiem jāatrod meklējamā.
Visbeidzot precinieki bildina meitu.

      LD 14746
      Labvakar, daiļa meita,
      Sniedz rociņu, dod mutīti,
      Sniedz rociņu, dod mutīti,
      Būsi mana līgaviņa!

Pēc bildinājuma, visi kopīgi sadzer precinieku līdzi paņemto alu vai brandavīnu un norunā derību dienu. Pēcāk tiek klāts mielasta galds un precinieki ciemojas līdz rītam.
Pirms dot pēdējo atbildi, nepieciešams izzināt tautieša mantisko stāvokli. Īpaši, ja viņš dzīvo tālu un par viņu nav zināms itin nekas. Tos, kuri noskaidro tautieša vārdu patiesīgumu, sauc par vietraudžiem. Bieži vien tie ir meitas brāļi, svainis vai citi radinieki.

      LD 15349
      Aitiņai kūti cirtu.
      Lai tā ziemu nenosala;
      Māsiņai vietu raugu,
      Lai neraud dzīvodama.

Bieži vien māsa neuzticas ne saviem brāļiem, ne radiniekiem, jo viņus viegli apmānīt; tad meita pati piesakās iet vietraugos.

      LD 15351
      Es nelaižu bāleliņu,
      Pate iešu vietraugās;
      Bāliņš alus dzērējiņš,
      Drīz tautām atvēlēs.

Ja vietraudži atnākuši ar labām ziņām un tautieša bildinājums pieņemts, tad seko derības. Tām ir sabiedriski tiesiska nozīme, jo puisis un viņa līgava liecinieku klātbūtnē apsolās viens otram piederēt uz mūžu. Tautietim līdzi ieradušies dižie vedēji - vedējtēvs ar vedējmāti. Līgavas pusi pārstāv viņas brāļi un krusttēvs ar krustmāti. Liecinieki ir līgavas puses puiši un dziedātājas meitas, kas kāzās ir līgavas māsas un brāļi.
Lai gan precinieki derību dienā ir gaidīti viesi, pie vārtiem notiek viņu aizturēšana. Preciniekiem jālūdzas, lai mājinieki tos laistu iekšā. Tāpat kā braucot precībās, viņi min dažādus asprātīgus iemeslus, kādēļ viņiem vajadzētu tikt iekšā. Pēc pailgas tincināšanās precinieki tiek ielaisti iekšā. Līgava neatrodas istabā, bet ir paslēpusies, un tautieša tēvam viņa jāsameklē; tiek rādītas arī "viltus" līgavas.
Derību slēdzot, tautietis ar meitu sarokojas un apmainās gredzeniem.

      LD 15503
      Lai man tika, kas man tika,
      Tā meitiņa, tā man tika;
      Tai es sniedzu sav' rociņu,
      Devu zelta gredzentiņu.

Saderēšanas saistību mazināšanas nolūkā, meita dažkārt izmanto tādus paņēmienus, kā labās rokas došanas vietā, kam ir tiesiska nozīme, dod kreiso roku.

      LD 15465
      Tautietimi roku devu,
      Aiz durvīm stāvēdama;
      Kreiso devu, ne labo,
      Ka varēju atsacīt.

Derību tiesiskais spēks tiek apliecināts daudzu apvidu tradīcijās tādējādi, ka jau tūliņ pēc derībām līgava dodas līdzi uz tautieša sētu, kur tā dzīvo līdz vedībām.
Kad derības noslēgtas, precinieki istabā sanes līdzpaņemtos ēdienus un dzērienus. Saderētie viens otru arī apdāvina. Meita tautietim dod cimdus vai kreklu, viņš līgavai - kurpes.

      LD 15567
      Es izaugu pie māmiņas
      Kā sarkana brūklenīte;
      Man pašuva tautu dēls
      Zelta kurpes kājiņā.

Līgava, tautietim prom braucot, appušķo zirga loku, lai pēc derībām mājup braucot, visi varētu redzēt, ka bildinājums pieņemts.
Pēc derībām sāka rūpīgi gat avoties kāzām. Tika posta māja, ja vajadzēja, līgava steidzīgi papildināja pūru. Rūpējās arī par kāzu ēdieniem un dzērieniem, lai svinību laikā nekā netrūktu. Kāzu viesi pēc iespējas ņēma līdzi ēdienu. Visi labprāt ņem vairāk līdzi nekā spēj apēst
Vedībās liela nozīme ir greznam apģērbam, jo vedības ir mūža lielākais gods.

      LD 17879
      Kupli mani brūni svārki,
      Sarkans rožu vainadziņš;
      Gauži raud bāleniņš,
      Celdams tautu kamanās.

Kāzās ģērba ne tikai labākos tērpus, bet kā jau lielā goda dienā, vairākus. Līgava parasti ģērbjas viskuplāk. Vīru un puišu apģērbs ir caunu cepure, kalta josta, zābaki, zobens.
Meitas pūram vedībās ir liela nozīme. Pēc pūra lieluma un smaguma spriež par meitas čaklumu un bagātību. Ar lielu pūru meitas var lepoties. Tautasdziesmās pūrs minēts divējādās nozīmēs: gan kā pašas meitas darinātie apģērba gabali, gan kā brāļu vai tēva līdzi dotais - lopi, nauda, dažādi saimniecībā noderīgi priekšmeti.

      LD 16419
      Dod, māmiņa, ko dodama,
      Dod balto aveniņu,
      Aveniņa ļipiņā
      Piecas baltas villainītes.

      LD 16371
      Vai būs tiesa, meitu māte,
      Ko vakare runājam:
      Būs maname kumeļam
      Vezums baltu villainīšu?

No sava pūra meita kāzās gan dāvā viesiem kreklus, zeķes, gan ziedo vīra mājās dažādās ēkās un vietās.
Pūrs tiek pārvests uz tautieša sētu dažas dienas pirms vedībām. Šim nolūkam ir speciāli pūra vedēji un pūra lopu dzinējas - lopenīcas, parādu meitas u.c.
Par pūru starp mājiniekiem un vedējiem notiek zināma kaulēšanās, dziedot apdziedāšanās dziesmas. No seniem laikiem saglabājusies ieraža par pūra pirkšanu. Tā norisinās klētī, kur starp vairāku meitu lādēm vedējam jāatrod īstā. Pēc pūra naudas samaksāšanas, līgavas māte pūru aizslēdz un atslēgu piesien sev pie jostas. Pūra vāku atdara tikai vedību dienā tautieša sētā, kad sākas veltīšana.
Vedēju sagaidīšanai līgavas sētā īpaši gatavojas. Jau laikus ārpus sētas tiek nolikti dažādi šķēršļi, lai vedējiem rastos grūtības vēl līdz sētai nenonākušiem.
Vedēju tuvošanos dzird jau iztālēm. Vedēji dzied dziesmas un pūš taures, sit bungas. Vedēju pulkā ir arī neprecētie. Brālis aicina vedējos māsu.

      LD 16170
      Pate gāju, pate gāju
      Brālīšam vešanās,
      Svešu ļaužu nesūtīju,
      Lai snaudules neatveda.

Pēc kaulēšanās vedējus ielaiž pagalmā. Atkārtojot derību un precību paņēmienus, vedējiem, kas prasa līgavu, ved priekšā "neīsto". Līgava slēpjas arī klētī un vedējiem jāsazīmē īstā starp daudzām meitām.

      LD 16835
      Paslēpies, mūs' māsiņa,
      Savā pūra klētiņā;
      Tā slēpsies tautu dēls
      Savā zirgu stallītī.

Pēc veiksmīgas līgavas atvešanas uz goda istabu, visi sēžas pie mielasta galda. Panāksnieces turpina apdziedāt vedējus visu mielasta laiku. Apdziedāšanās neapklust visu nakti.
Nākamajā rītā līgava ir noslēpusies un vedējiem nākas maksāt mātei auklējuma jeb lolojuma naudu, lai māte atvērtu klēts durvis, kur meklētā līgava atrodas.
Līgavas ģērbšanā piedalās māršas, vakaraine, vakara māsas, māte un dziedātājas meitas. Līgavas ģērbšana norisinās lēni, it kā līgavai negribot. Pieaicinātās dziedātājas meitas katru darbību žēli apdzied. Sākumā līgavai tiek sukāti un pīti mati. Pēc pirmās sukāšanas līgava brāļi izjauc viņas matus, lai dabūtu sukāt vēlreiz, lai varētu novilcināt māsas aizbraukšanas laiku.

      LD 16939
      Tuntuļo, tuntuļo,
      Vakara māsa!
      Divas stundas dzīvoja
      Gar vienu galvu.

Pēc tam auj kājas. Līgavaiņa brālis līgavas zeķē ieliek naudas gabalu. Līgava velk baltas vai rakstītas zeķes un tautieša dāvātās kurpes.

      LD 16949
      Aunies, māsa, kurpītēs,
      Rakstītās zeķītēs;
      Bāliņš jūdza kumeliņu
      Rakstītās kamanās.

Līgavai jāģērbjas kupli, tādēļ arī tiek vilkti vairāki brunči, kas ir kupli un līdz zemei. Tautasdziesmās redzams, ka vilkti trīs vai pat pieci brunči. Brunčus sasien ar jostu, sienot trim kārtām.

      LD 16994
      Uzvilkuse triju brunču,
      Apgriezos ritinī;
      Visi triji mātes austi,
      Pate aust nemācēju.

Arī villaines velk vairākas, līdz pat deviņām.

      LD 16995
      Velc, māsiņ, piecus svārkus,
      Sedz deviņas villainiņas,
      Lai nosvīda tautiešam
      Dižas naudas kumeliņš.

Visu beidzot līgavai galvā liek vainagu. Tas ir īpaši grezns, izšūts deviņās rindās dažādām zīlēm, vizuļiem.
Pirms saģērbtā līgava dodas uz puiša māju, viņa atvadās no saviem tuviniekiem, no mājām. No katras vietas atvadīdamās viņa tai ziedo prievīti vai ko citu. Atvadu brīdis ir skumjš, raud gan līgava, gan viņas piederīgie.
Ceļā uz puiša mājām līgavu pavada vakarainis un vakaraine. Pārējie līgavas radi vedēju pulkam, kas aizved līgavu, seko vēlāk, simboliski atdarinādami agrāko panāksnieku funkcijas - dzīties pakaļ vedējiem un atņemt tiem nozagto māsu. Vedēji, prom dodoties, cenšas uz ceļa atstāt dažādus šķēršļus, kuru agrākā nozīme kā panāksnieku kavēklis pāraugusi simboliskā aizkavēšanā.
Līgavas vešana ir trokšņiem un dziesmām pārpilna, lai iztālēm jau varētu dzirdēt. Vedējus aptur pa ceļam dzīvojošie ļaudis un tālāk nelaiž, kamēr nav samaksāta izpirkuma maksa. Šāda izpirkšana ceļā var gadīties vairākas reizes un par to jau laikus jāpadomā.
Braucot garām mājām, vārtiem, krustcelēm, upēm, tiltiem, līgava met ziedu. Tam ir gan veiksmes veicināšanas nozīme, gan arī atliekas no agrākajiem - līgavas zagšanas - laikiem, kad meita dod norādes panāksniekiem, uz kurieni tā aizvesta.

      LD 13628
      Tautas veda mūs' māsiņu,
      Skuju nesa rociņā;
      Dzenaties, bāleliņi,
      Pa skujiņu birumiņu.

Pa ceļam vairījās arī no nelaimes. Ja kaut kas gadījās, tad gaidīja dažādas neveiksmes arī turpmākajā dzīvē.
Jaunākajos laikos jauni ļaudis laulāti baznīcā. Tādējādi ceļš uz jaunā vīra māju sākas pie baznīcas nevis no līgavas mājas.
Puiša mājās pa to laiku notiek nepacietīga līgavas gaidīšana.

      LD 18482
      Gaidi, gaidi, bāleliņ,
      Nu nāk tava gaidāmā,
      Nu nāk tava gaidāmā,
      Krūmus, mežus veltīdama:
      Ozolam jostu deva,
      Liepai baltu villainīt',
      Mazajiem kārklīšim,
      Tiem uzmeta cimdu pār'.

Pirmais līgavaiņa sētā ierodas puisis, kas nes eglīti, ko aizspraust aiz mājas jumta. Pēc eglītes tiek spriests pēc līgavas. Tautasdziesmās eglītes nesējam ir līkas kājas, tādēļ viņam grūti tikt uz jumta.

      LD 18548
      Eglītes nesējs
      Līkām kājām,
      Nevar bez trepu
      Jumtā tikti.

Kad eglīte jumtā uzlikta, tās nesējs lūdz padzerties. Padzēries viņš doto krūzi met pret vārtu stabu, lai tā sašķīstu smalkās drupās.
Neilgi pēc tam ierodas arī pārējie kāzinieki. Tiem piebraucot, vārti ir aizvērti. Pretī iznāk līgavaiņa tēvs ar uguni un alus kannu rokās. Pirmā dzer līgava, tad pārējie. Līgava vīratēvam par to uz pleca uzliek cimdu pāri, tad tiek atvērti vārti un visi laisti pagalmā. Līgavu no kamanām izceļ pats tautietis. Pie kamanām vīra māte nolikusi baltu villaini, kurai līgava cenšas virsū neuzkāpt.
Vispirms līgava iet uz klēti saposties. Līgavu no klēts uz istabu ved dižvedējs, cirzdams ar zobenu krustus kā klēts, tā istabas durvīs.

      LD 18819
      Sit krustu, met krustu
      Tērauda zobenu,
      Lai skauģi šķiras
      No māsas kājām.

Vedējs ar līgavu apiet trīs reizes ap galdu, līgavaiņa māte līgavai noņem virsējo villaini.
Uzreiz pēc tam jaunais pāris tiek līdzināts. Līdzināšana ir jaunā pāra oficiāla savienošana. Šo tradīciju piemin arī jaunāko laiku kāzu apraksti, taču līdz ar baznīcas ieviesto laulāšanu, līdzināšana tiek izbīdīta no savas vietas vedību secībā. Pēc līdzināšanas visi sēžas pie galdiem, sākot t.s. pirmo mielastu, kura laikā sieva tikpat kā neēd, jo skumst pēc mājām un radiniekiem.
Panāksnieki ierodas vēlāk. Bez viņu klātbūtnes tiek izdarītas divas nozīmīgas lietas vedību rituālā - mičošana (ievadīšana precēto kārtā) un guldīšana. Guldināšana un mičošana tiek izdarīta arī nereti tūliņ pēc līgavas ierašanās līgavaiņa sētā, lai panāksniekiem atbraucot, tas jau būtu notikusi.
Mičošanā jaunās sievas vainags tiek apmainīts ar sievas mici. Šī akta nozīme ir jaunās sievas pāriešana no meitu pulka sievu pulkā. Līgavainis noņem savas jaunās sievas vainagu, ko uzliek galvā kādai citai neprecētai meitai. Vīramāte līgavai pārpin bizes un uzliek sievas mici. Sākumā jaunā sieva jauno galvas rotu atzīst par nederīgu un divas reizes met to zemē. Noņemto vainagu karina arī uz zobena.

      LD 24575
      Kas to manu vainadziņu
      Pāri nese sētiņā?
      Jaunākais bāleniņš
      Zobeniņa galiņā.

Mičošana parasti notiek vēlā vakara stundā, taču tai jānotiek pirms ierodas panāksnieki. Iespējams, ka panāksniekiem ierodoties, jaunais pāris jau arī ir guldīts un istabā vairs nav atrodams.
Panāksnieki ierodas skaļi, dziesmas dziedot, trokšņojot. Vārti ir cieši aiztaisīti. Pie durvīm sākas kaulēšanās. Panāksniekiem mājiniekiem jādod ciema kukulis. Pēc tam mājas tēvs ver vārtus vaļā un laiž līgavas radus istabā. Kamēr panāksnieki ēd, mājinieki tos apdzied. Pēc maltītes sākas īstens dziesmu karš. No otras puses reti kurš paliek neapdziedāts.
Pirmā vedību diena beidzas ar guldīšanu, kas notiek ap pusnakti. Jauno gultā mēdz ielikt dažādus priekšmetus, kas varētu ietekmēt dēla vai meitas piedzimšanu.
Ja savēji gribējuši jaunajam pāram novēlēt puiku, tad pirmajā naktī likuši zem gultas cirvi, bet ja meiteni, tad velējamo vāli. (G. Pols, Vecgulbene.)
Ja vecāki grib, lai piedzimtu dēls, tad vajag turēt pagultē cirvi; bet ja vēlas meitu, tad pavārnīcu. (L. Rone, Rīga.)

      LD 24898
      Pasargies tu, māsiņa,
      Guldīs tevi šovakar,
      Guldīs tevi šovakar
      Pie tā tautu nelietīša.

Visbiežākā guldīšanas vieta ir klēts. Uz turieni jauno pāri vada ar skanīgu dziedāšanu. Pēc jaunā vīra un sievas apguldīšanas viesi turpināja svinības.
No rīta visi kāzu dalībnieki kopīgi dodas modināt jauno pāri.

      LD 25021
      Es piegūlu pie tautieša
      Kā lapiņa drebēdama;
      Jau rītāi celdamies:
      Celies, manu arājiņu!

Viņi nāk ar dziedāšanu un spēlēšanu. Jaunais pāris tiek ceremoniāli nopērts, kas tiem dos laimi jaunu dzīvi uzsākot. Jaunais vīrs un sieva mazgājas vienā bļodā un slaukās vienā dvielī. Gultā līgavainis atstāj naudu, bet līgava cimdus.
Otrajā vedību dienā līgava apdāvina vīra radiniekus ar apģērba gabaliem un citām lietām no līgavas pūra. Pirmā dāvanas saņēmēja ir vīra māte, kurai parasti dod baltu villaini.

      LD 25267
      Asarām, dēlu māte,
      Valkā manu vilnainīti,
      Kam dēliņu neaudzēji
      Pa manam prātiņam.

Vīra tēvam parasti dod kreklu, cimdus zeķes, to pašu arī vīra brāļiem. Vīra māsām parasti tiek villaines, jostas, arī krekls, zeķes, prievītes.

      LD 25367
      Vīra 'teva kreklu šuvu,
      Pie stumbura mērīdama,
      Lai nokala vīra tēvs,
      Kā tas koka stumburīts.

Dāvanas tika arī pārējiem kāzu viesiem un muzikantiem. Apveltot radus, jaunā sieva cenšas panākt to labvēlību, ienākt viņu vidū. Tomēr līgava bagātīgi apdāvināja ne vien radiniekus, bet arī kāzu nama mājas kungu un citus garus, mezdama ziedu gan ēku kaktos, pavardā, gan uz sliekšņiem, akas malā, pagalmā, krustcelēs. Vedeklas zieds nodrošina jaunās kopdzīves veiksmīgu sākšanu; viņa apstaigā pēc kārtas visas nozīmīgākās vietas, īpaši tās, kur tai būs jādarbojas pašai.

      LD 25589
      Ziedo mārša, ko ziedo
      Ziedo savu pirtes taku;
      Tur tu pērsi dēlus, meitas,
      Visu mūžu dzīvojot.

Pēc kāzinieku veltīšanas un pirms panāksnieku aizbraukšanas, visi kāzu viesi met jaunajam pārim naudu, to sauca par atveltēm, dvieļa naudu, arī uzdzirām. Uz galda tika uzlikta balta drāna, uz kuras arī meta naudu. Tie, kas skopojās ar naudu, tika apdziedāti.

      LD 25696
      Metat, tautas, velšu naudu,
      Negrabinat kabatiņu,
      Kā māsiņa negrabina
      Sava pūra dubeniņu.

Pēc naudas mešanas jaunajam pārim, sākās mielasts, pēc kura panāksnieki gatavojās doties mājup. Pēdējā maltītē mēdza dod kāpostus, kas kalpoja kā zīme, ka mājinieki gaida viesus aizbraucam. Maltītes laikā panāksnieki izrāda savu apbēdinājumu par māsas atstāšanu, sitot pa galdu un plēšot traukus. Panāksnieki vēl pēdējo reizi atgādina jaunajam vīram, lai tur māsu godā, nedara tai pāri.
Kāzu nobeigumā parasti ierodas nelūgti viesi, ko sauc par kūjiniekiem, stāvmačiem, čigāniem. Parasti viņi dažādi pārģērbjas. Sievietes velk vīriešu drēbes, un vīrieši - sieviešu. Ģērbjas arī dažādās vecās lupatās, lai izskatītos pēc ubagiem. Sejas aptriepa ar sodrējiem. Kūjinieku sievas prot zīlēt no rokas, bet puiši runā par zirgu mīšanu un aitu zagšanu. Kad kūjinieki bija labi izdancojušies, paēduši, padzēruši, laimes vēlēdami jaunajam pārim, gāja prom.
Kāzas pilnīgi beidzās tikai ar atkāzām (sauktas arī par atvāršām). Tās ir mazas, vienas dienas svinības, kas notika nākamajā svētdienā pēc kāzām, kad līgava kopā ar savu vīru dodas pie saviem vecākiem. Līgavas vecāku sētā sanāk kaimiņi, draugi un radi, arī tie, kuri uz kāzām kādu iemeslu dēļ netika. Līgavai ir iespēja vēlreiz atvadīties no saviem radiniekiem.

      LD 26451
      Jūdz, tautieti, kumeliņu,
      Lai es braucu bāliņos;
      Vēl manam bāliņam
      Pērno miežu alutiņš.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

18

2017. gada 18. augusts

Vārda dienas

Liene, Liena, Helēna, Ellena, ElenaJeļena, Lena, Lenija, Lenita, Lēna, Lienīte, Hellēna, Helēne, Elana, Elands, Elans, Elāna, Elāns, Elens, Elēna, Ellana, Helena, Helene, Aļona

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

18.08.2017
Ienākt apollo.lv