Veiksminieks Kurtinaitis Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Atklāti runājot, pirms intervijas ar «VEF Rīga» galveno treneri Rimu Kurtinaiti biju rēķinājies ar lakoniskām atbildēm, kurās dominē standarta frāzes. Prieks, ka kļūdījos un 45 sarunas minūtes paskrēja nemanot. Olimpiskais un Eiropas čempions sarunas laikā kļuva arvien atvērtāks, tādēļ apjautājos arī par to, ko iepriekš nebiju plānojis prasīt. Kurtinaitis saka, ko domā, arī par latviešu basketbola īpatnībām. Varbūt tieši tāpēc ir vērts ieklausīties...

- Iepriekšējās divas sezonas ar panākumiem strādājāt par Viļņas «Lietuvos Rytas» galveno treneri. Līgums bija uz vēl vienu gadu, tomēr klubs nolēma to nepagarināt. Kāpēc?
- Līgums bija noslēgts pēc sistēmas 2+1, summa bija diezgan liela un es izrādījos viņiem par dārgu. Nodokļu politika vietējiem sportistiem Lietuvā nav laba, es pat teiktu ir slikta. Kopējais nodoklis ir 56%, tādejādi līgums kļūst par 56% dārgāks. Kā man teica kluba vadība, jauno treneri Draženu Anzuloviču viņi dabūja par trīsreiz mazāku naudu, nekā būtu jāmaksā man.

- Pirms gada bijāt viens no kandidātiem uz Latvijas izlases galvenā trenera amatu...
- Neteiktu, ka biju kandidāts. Man zvanīja un interesējās, ko es par to domāju, taču beigās tika paņemts Ķēstutis Kemzūra. Turklāt tobrīd vēl biju Lietuvas izlases otrais treneris, tādēļ tas būtu jāsaskaņo, taču līdz tam nenonāca.

- Uz «VEF Rīgu», protams, uzaicināja Valdis Valters?
- Jā. Viņš man piezvanīja un runājām par «VEF Rīgu» jau jūnija sākumā. Viņš teica, ka «VEF Rīga» vēlas kļūt par superklubu un atjaunot tradīcijas. Latvijā pašlaik ir četri, pieci vidusmēra klubi. Nevēlos nevienu apvainot, taču neviens no klubiem pašlaik neatbilst Eirolīgas līmenim. Valdis teica, ka ir mērķis veidot klubu, kurš varētu labi startēt arī Eiropas līmenī. Man personiski tas bija interesanti, jo man patīk, ka komandu var sākt veidot gandrīz no nulles. Pagājušajā gadā «VEF Rīga» Eirokausos startēja vienkārši kā dalībniece, bet šosezon vēlmies būt starp favorītiem.
Tobrīd Valdim teicu, ka man ir piedāvājumi no Eirolīgas komandām un gaidīju, kā atrisināsies situācija. Pēc mēneša vēlreiz sazvanījāmies un piekritu braukt uz Rīgu. Uz šejieni devos ne jau naudas dēļ. Tik daudz, cik gribētu un varētu pelnīt, es šeit nedabūšu. Taču man ir interesanta kluba koncepcija. Turklāt visu dzīvi ir sevi jāpierāda.

- Līgums ir uz vienu sezonu?
- 1+1. Skatīsimies, kā viss notiks. Pagarināt līgumu jau nav problēma. Nekad nevienam neuzbāžos un nedzenos pēc naudas. Arī tad, kad biju spēlētājs, daudzi bija izbrīnīti - visi spēlē Spānijā, bet tu - Vācijā, vai arī visi spēlē Itālijā, bet tu - Austrālijā. Atšķirība naudā bija ievērojama. Taču man patīk padzīvot dažādās valstīs un tās iepazīt. Kā treneris esmu strādājis Azerbaidžānā, arī tad citi brīnījās, kāpēc netrenēju kādu Eiropas klubu. Tomēr galu galā radās iespēja strādāt ar spēcīgu komandu («Lietuvos Rytas») un aizpagājušajā sezonā izcīnījām piecus titulus (vienu gan vēl Antana Sireikas vadībā), turklāt uzvarējām Eiropas kausa izcīņā.

- Vai esiet dzirdējis, ka jūs sauc par treneri-veiksminieku?
- Tā runā. Man patīk interesanta literatūra un zinu kā ASV ievēl senatorus un kā nosaka, vai viņš būs veiksmīgs politiķis vai nē. Tiek pat pētīts, kādi bijuši vecvecāki - vai nav ķieģelis uz galvas uzkritis. Tad spriež, vai rados bijuši veiksminieki vai neveiksminieki. Es laikam kā cilvēks varu sevi saukt par veiksminieku.

- Cik liela nozīme trenera darbā ir veiksmei?
- Protams, pats svarīgākais ir darbs. Taču gadās situācijas, kad desmit sekundes līdz mača beigām ir -3. Un tad tev ir jāpieņem lēmums no vairākiem iespējamiem variantiem. Šādi lēmumi ne vienmēr ir loģiski izskaidrojami, taču tie dod rezultātu. Tā ir veiksmīga izvēle. Nevis pēc shēmas, bet uz labu laimi. 

- Intuīcija?
- Jā. Es daudz vados tieši pēc intuīcijas. Man bieži vien prasa, kāpēc tajā un tajā brīdī izdarīji konkrēto spēlētāju maiņu? Es to nespēju izskaidrot, taču jūtu, ka tā vajag darīt. Acīmredzot tā ir uzkrātā pieredze, kas īstajā brīdī pasviež pareizo ideju.

- «VEF Rīga» sastāvs jau gandrīz ir nokomplektēts, vēl tikai gaidīsiet saspēles vadītāju, tomēr jau tagad droši vien variet pateikt, kādu basketbolu līdzjutēji varēs redzēt komandas izpildījumā.
- Komanda ir jauna un stipra, tādēļ spēlēsim ar dzelžainu aizsardzību. Es vēlos spēlēt skaistu basketbolu.

- Tas ir bīstami...
- Jā, protams, svarīgākais ir uzvara, taču mēs izvēlēsimies vidusceļu un centīsimies, lai basketbols būtu skatāms un netrūktu arī uzvaru. Domāju, ka centīsimies spēlēt ātru basketbolu, varētu pat teikt vairāk amerikāņu stilā, jo mums ir tam atbilstoši spēlētāji. Būs ātrie uzbrukumi, ātra pāreja no aizsardzības uzbrukumā.

- Spēlētāji Jūs raksturo kā ļoti stingru treneri. Kā izdodas komandā panākt disciplīnu? 
- Savā karjerā esmu spēlējis aptuveni 15 klubos un bijuši tikpat dažādi treneri, no kuriem daudz ko esmu iemācījies. Esmu spēlējis pie Kliforda Luika Madrides «Real», pie Želko Obradoviča, kurš tagad vada Atēnu «Panathinaikos», Džima Kellija, kurš tagad atbild par skautingu Toronto «Raptors», nemaz nerunājot par Vladu Garastu un Aleksandru Gomeļski. No katra esmu paņēmis kaut nedaudz.
Un ziniet, esmu sapratis, ka disciplīna gan laukumā, gan ārpus tā ir pats svarīgākais. Ja esam ieplānojuši spēlēt tieši tā, tad nevaram no tā novērsties. Pirms tam esam analizējuši pretinieku, zinām, kas viņam nepatīk. Ja iziesim laukumā un spēlēsim kā pagadās, tad nekas labs nesanāks.
Kā panākt disciplīnu? Ja spēlētājs kļūdās - desmit «piepumpēšanās». Ja vēlreiz kļūdās - 20 «piepumpēšanās». Runa nav par tādām kļūdām kā bumbas zaudēšana, bet gan - ja viņš konkrētajā situācijā aizskrien ne tur, kur esam sarunājuši, vai atdod piespēli ne tur, kur sarunāts.

- Tā jau dažam labam spēlētājam visu treniņu sanāk to vien darīt kā «piepumpēties»...
- Nē. Šāda pieredze man bija pie Obradoviča Madrides «Real» un pāris nedēļu laikā komandā bija TĀDA disciplīna. Turklāt disciplīna tika «iedresēta» arī zvaigznēm, olimpiskajiem čempioniem, kas bija mūsu komandā. Domāju, ka tā ir uzvaras atslēga. Redzam, kā spēlē Belgradas «Partizan», kuriem nav zvaigžņu. Uzvaras nāk tikai ar armijas disciplīnu. Šaubos, vai treneris Duško Vujoševičs sasniegs to pašu Maskavas CSKA komandā ar lielajām zvaigznēm.
Šeit, Rīgā spēlētājiem uzreiz pateicu, ka variet man zvanīt dienā un naktī, ja jums gadās kādas likstas. Es vienmēr centīšos palīdzēt. Taču man ir divas stundas rīta treniņā un divas stundas vakara treniņā, kad prasu no jums pilnīgu koncentrēšanos. Tikai četrās no 24 stundām. Pārējā laikā dariet, ko vien gribiet. Bet treniņā jūs esiet kā zaldāti, jo jums ir uzdevums un jūs saņemiet algu par savu darbu. Domāju, ka Latvijā neviens nepriecāsies, ka man tiks samaksāta alga, bet mēs neko nevinnēsim. Varbūt labāk tad maksāt šo naudu kādam latviešu trenerim, lai gan arī no viņa prasīs rezultātu.

- Kādas īpašības spēlētājos vērtējiet visaugstāk?
- Ziniet, treneri ir dažādi. Vieniem patīk fizisks spēks, citiem - ātrums un lēciens. Es visvairāk cienu basketbola izpratni. Protams, ideāli, ja fiziski spēcīgs spēlētājs ir ar labu spēles izpratni, bet, ja man jāizvēlas starp ātru un atlētisku, kurš nesaprot kad ir uzbrukumā un kad aizsardzībā, vai lēnāku un ne tik fiziski spēcīgu, kurš teicami saprot spēli, tad es izvēlos otro variantu. Basketbols ir intelektuāla spēle. Pirmkārt, tā ir spēle, kurā svarīga ir situāciju izpratne. Mēs redzam Francijas izlasi, kurā spēlē «āfrikāņi», kas spēj aizsniegt vairoga augšu, skrien un lec, bet jēgas no tā nav. Es dodu priekšroku intelektuālam basketbolam.

- Taču šādas īpašības ir grūtāk uztrenēt nekā ātrumu vai lēcienu.
- Jā, taču var. Ziniet, ko esmu pamanījis un to arī pateicu spēlētājiem treniņā. Latviešu basketbolisti ir meistarīgāki par lietuviešiem. Kopumā pat individuāli labāki, ja neskaita Šarūnu Jasikeviču un Ramūnu Šiškausku. Taču jūs kaut kā primitīvi pieņemat lēmumus. Visiem šķiet, ka, ja esi saņēmis bumbu un guvis grozu, tad esi karalis. Tomēr tā nav. Cenšos katra individuālo meistarību ielikt komandas rezultātā. Paskatieties kā spēlē Lietuvas izlase pasaules čempionātā, kur uzvar spāņus un francūžus. Komandā katrs ir ieguldījis savu individuālo meistarību, kas nemaz nav tik augsta līmeņa. To vēlos iemācīt arī latviešu spēlētājiem. Nekad nevērtēju spēlētāju pēc tā, cik daudz punktu viņš ir guvis. Var iemest divus punktus un atdot desmit rezultatīvas piespēles - es būšu priecīgs un piešķiršu prēmiju, ja no manis tas būs atkarīgs.

- Kādu iespaidu atstājuši «VEF Rīga» leģionāri?
- Trenējās viņi labi. Pēc dotumiem un statistikas, pēc kuras viņus izvēlējāmies, puiši izskatās labi. Redzēsim kā viņi izskatīsies otrdien Liepājā, kur aizvadīsim pārbaudes spēli pret Eirolīgas komandu Gdiņas «Asseco Prokom». Leģionāriem ir labas rakstura īpašības, kas ir svarīgi, jo paši ziniet kā ir ar amerikāņiem. Kad izvēlamies amerikāņu leģionāru, tad vienmēr cenšos uzzināt par viņa personību, jo katrs ir ar saviem niķiem. Šie puiši ir labsirdīgi, strādīgi un problēmu ar viņiem nav. Protams, viss vēl būs atkarīgs no tā, kādu dabūsim saspēles vadītāju. Baltkrievu centru Artjomu Parahovski pazīstam - viņš ir intelektuāls basketbolists un cilvēks. Viņam ir ļoti liels potenciāls. Statistika NCAA viņam bija lieliska (vidēji spēlē 21 punkts un 14 atlēkušās bumbas). Protams, viņu vēl nāksies pielāgot mūsu spēles zīmējumam, taču materiāls ir ļoti labs.

- Kādu saspēles vadītāju gribētu dabūt?
- Noteikti ātru. Bijām noskatījuši divus pirmos numurs, taču viņi tagad parakstīja divu mēnešu līgumu ar Oklahomsitijas «Thunder». Par to gan varam būtu priecīgi, jo tātad bijām noskatījuši patiešām labus spēlētājus. Turklāt, iespējams, oktobrī viņi būs brīvi.

- Kāda ir situācija ar Teiloru Keinu, kas paņemts uz pārbaudes laiku?
- Viņam bija laba statistika NCAA (vidēji mačā 14 punkti un desmit atlēkušās bumbas), viņam ir ātras rokas, labi izvēlās vietu laukumā. Iespējams, pagarināsim pārbaudes laiku. Taču tagad gaidam pirmās pārbaudes spēles, kurās viņus varēsim labāk novērtēt.

- 80-to gadu beigās uz NBA devās Šarūnas Marčuļonis un Arvīds Sabonis. Vai jums nebija piedāvājumu no NBA?
- Biju pirmais, kurš no PSRS devās uz ārzemēm. Marčuļonis, Sabonis un Aleksandrs Volkovs aizbrauca divus mēnešus pēc manis, kad es biju devies uz Vāciju. Man piedāvāja braukt uz Minesotas «Timberwolves», taču tas bija 50 pret 50, turklāt jau biju sarunājis ar Hāgenes kluba prezidentu, ka braukšu pie viņiem. Bijām sadraudzējušies, tādēļ vienkārši negribēju viņu «uzmest». Turklāt tad vēl eiropieši NBA nebija iejutušies un atšķirība starp ASV un Eiropas basketbolu bija krietni lielāka nekā pašlaik.
Biju arī četrus gadus vecāks par Saboni, Marčuļoni un Volkovu, kuri bija Igora Miglinieka vienaudži, Gundars Vētra bija vēl jaunāks. Palaidu garām savu iespēju, kad bija īstais vecums, jo tad vēl no PSRS aizbraukt nevarēju.

- Lasīju, ka 1989. gadā piedalījāties NBA Zvaigžņu spēles trīspunktu metienu konkursā.
- Jā. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad NBA meklēja kontaktus ar FIBA. Tad PSRS izlase spēlēja pret Milvoki «Bucks» un Atlantas «Hawks», kas bija pirmā dažādo pasauļu tikšanās. Tad arī mani uzaicināja uz trīspunktu metienu konkursu, lai gan biju ārpus konkurences. Parasti sacentās astoņi ar labāko procentu sezonas laikā, bet es biju kā devītais. Tomēr tāpat netrūka neapmierināto, kuri skaidroja, ka gaidījuši šo iespēju 20 gadus.
Protams, amerikāņi jau avīzes nelasa, tādēļ iebildumi masu medijos bija lasāmi. Nesen pat viens no ASV izlases spēlētājiem pēc pasaules čempionāta mača pret Brazīliju presē izteicās, ka eiropieši slikti ož... (Smejas) Viņiem viss viens - Brazīlija, Vācija vai Eiropa...
Katrā ziņā tas nebija viegli, jo bija liels masu mediju spiediens, mums ar «Žalgiri» bija Eirokausu spēles, PSRS čempionāts un man vajadzēja lidot uz ASV, izmest un uzreiz braukt atpakaļ. Turklāt trīspunktu metienu līnija bija par metru tālāk nekā Eiropā un man nebija laika sagatavoties šim konkursam. Ieņēmu astoto vietu, apsteidzot tikai Deniju Eindžu no Bostonas «Celtics». Taču neuzskatīju to par manis kā snaipera zaudējumu, bet gan tīri psiholoģisku zaudējumu, jo pirms konkursa masu medijos tika stāstīts, ka atraucis krievs un tūlīt visiem parādīs. Psiholoģiski netiku ar to galā.

- Kā ar Barselonas olimpiskajām spēlēm 1992. gadā? Nesen skatījos raidījumu par «Dream Team». Pusfināla mačā starp ASV un Lietuvu bija redzams kā Artūrs Karnišovs sēž laukuma malā un fotogrāfē...
- Jā, tāds nu ir Karnišovs... (Smejas) Es tā neskatījos uz amerikāņiem. Bija vairāki mūsu basketbolisti, kā, piemēram, Valdemārs Homičs, kuri skrēja nofotogrāfēties ar viņiem. Es arī cienīju «Dream Team» spēlētājus, taču mēs startējām vienā turnīrā un nevarējām kā bērni skriet pie viņiem un fotogrāfēties. Jā, tas bija cits līmenis un visas nākamās ASV komandas nav pat tuvu bijušas tam sastāvam. Pat ne «Dream Team II» 1994. gadā. Maģiskais Džonsons to dēvēja par «Dreaming Team» («Guļošo, sapņojošo komandu»).
Karnišovs bija mācījies ASV un bija vēl jauns. Viņš jau nespēlēja basketbolu, bet vienkārši sēdēja malā un fotogrāfēja. Arī es esmu redzējis pa «ESPN Classic» to raidījumu, kad rāda Karnišovu un saka, ka tādi bija lietuvieši. Man ir kauns par viņu. (Smejas)

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

22.08.2017
Ienākt apollo.lv