Vēlēšanu sistēmas maiņa: par un pret

Apollo
1 komentārs

Priekšlikums par to, ka jāmaina vēlēšanu sistēma Latvijā, izskanējis ne reizi vien. Vai jauns vēlēšanu likums patiešām uzlabos politikas kvalitāti un tādējādi tiksim pie atbildīgāka parlamenta un profesionālākas izpildvaras?

Vēlētāja

Foto: Ieva Čīka/LETA

Sistēmas trūkumi un priekšrocības

Satversmes 6. pants vēsta, ka «Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās». Satversmes nākamais pants paredz, ka, «sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam». Tas nozīmē, ka katrā vēlēšanu apgabalā partijas piedāvā savu kandidātu sarakstu un parlamentā saņem tik daudz deputātu vietu, cik procentu vēlētāju nobalsojuši par partijas sarakstu. Šis Latvijas Saeimas vēlēšanu likums ar dažādiem grozījumiem ir spēkā kopš 1995. gada.

Proporcionālās vēlēšanu sistēmas priekšrocības:

> vēlēšanu rezultāti samērā precīzi atspoguļo vēlētāju gribu visas valsts mērogā,

> arī mazākām partijām ir cerība iekļūt parlamentā un piedalīties valsts politikas veidošanā.

Proporcionālās vēlēšanu sistēmas trūkumi:

> tā parasti noved pie koalīciju valdībām, kur notiek diņģēšanās par amatiem (kas visbiežāk neatbilst izvēlēto kandidātu spējām);

> deputāti tiek attālināti no elektorāta. Proti, neviens vēlētājs nebalso par konkrētu deputātu, bet tikai par viņa listi, labākajā gadījumā ievelkot plusus un mīnusus, lai mainītu saraksta kārtību. «Tādējādi iznāk balsot par praktiski nezināmiem kandidātiem,» skaidro pirms diviem gadiem izveidotās Vēlēšanu reformas biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Liepiņš. Kā labu proporcionālo vēlēšanu piemēru viņš min Itāliju, kurā kopš pēckara gadiem nomainījies vislielākais valdību skaits Eiropā. Jāpiebilst, ka Itālijā nav noteikta procentu barjera (tāpat kā pirmskara Latvijā).

Citur pasaulē...

Mažoritārajās vēlēšanās, piemēram, Lielbritānijā un ASV kongresa vēlēšanās, dominē «vienkāršā vairākuma» princips, sadalot valsti vienmandāta apgabalos. Katrā no tiem tiek izvirzīts viens kandidāts no katras partijas, kuri savstarpēji konkurē. Lai iegūtu vietu parlamentā, kandidātam nepieciešams 50% vēlētāju balsu. Ja pirmajā kārtā neviens no kandidātiem negūst vairākuma atbalstu, tiek rīkota otrā kārta, kurā piedalās tikai divi — visvairāk balsu ieguvušie. Galvenā sistēmas priekšrocība: tā ļauj vēlētājiem izvēlēties starp cilvēkiem, nevis partijām. Turklāt vēlētājiem tiek dota iespēja novērtēt atsevišķu kandidātu individuālos veikumus, nevis tikai piekrist partiju izvēlei. Savukārt sistēmas lielākais trūkums ir tas, ka vairākuma partija var tikt ievēlēta ar mazākuma balsu skaitu.

Plurālā vēlēšanu sistēma līdzinās mažoritārajai, tikai jau pirmajā kārtā deputāta mandātu iegūst apgabalā visvairāk balsu ieguvušais kandidāts, pat ja viņš nav guvis absolūto vairākumu. Šis veids tiek vēl vairāk kritizēts, jo rezultātā parasti izveidojas divpartiju sistēma. Mazāk populāras partijas parlamentā neiekļūst vispār, kaut arī pēc saņemto balsu skaita tām vajadzētu tikt reprezentētām.

Ko liksim vietā?

Pēc Otrā pasaules kara vairākās valstīs tika ieviesta jauktā vēlēšanu sistēma. Autori uzskatīja, ka šis jaunievedums novērsīs mažoritārās un proporcionālās sistēmas trūkumus, vienlaikus saglabājot to priekšrocības. Jauktajā sistēmā puse parlamenta deputātu tiek ievēlēti pēc proporcionālisma principa, bet otra puse saskaņā ar mažoritārisma noteikumiem. Katrs vēlētājs var nodot divas balsis: vienu par kandidātu savā apgabalā un vienu par kādas organizācijas sarakstu daudzmandātu apgabalā. Proporcionālisms tiek izmantots, lai precīzāk atspoguļotu vēlētāju noskaņojumu valsts mērogā.

Jauktu vēlēšanu sistēmu ieviesa arī Lietuvā pēc neatkarības atjaunošanas. Tomēr Lietuvu neuzskata par veiksmīgāko piemēru, jo šeit vienmandāta apgabalos uzvarējušos vienkārši pieskaita tiem deputātiem, kuri ieguvuši mandātu proporcionālajās vēlēšanās. Turpretī Vācijā un Jaunzēlandē proporcionālās vēlēšanās deputātu mandāti tiek aprēķināti, lai kopējais deputātu skaits atbilstu kopumā pa visu valsti balsojušo proporcijai. Teorētiski tieši šo sistēmu varētu uzskatīt par optimālo.

Pagaidām gan politologi un vēlēšanu reformas pārstāvji par radikālu vēlēšanu sistēmas maiņu Latvijā izsakās piesardzīgi. Pāreja no proporcionālās vēlēšanu sistēmas uz citu veidu paredz Satversmes maiņu. Bet attiecīgais Satversmes pants ir grozāms tikai un vienīgi tautas nobalsošanā, kurā par grozījumiem jānobalso vismaz pusei no balsstiesīgajiem. Tādējādi iecerētajai sistēmai tiešām būtu jābūt pārliecinošākai par pašreizējo, lai vispār nepieciešamo pilsoņu skaitu varētu mobilizēt referendumam.

«Neskatoties uz vairākiem trūkumiem, mūsu sadrumstalotajā, nestabilajā politiskajā situācijā proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vispiemērotākā,» skaidro V. Liepiņš. Pēc iemesliem tālu nav jāmeklē — diezin vai balsstiesīgo pilsoņu vairākumu iepriecinās doma, ka Saeima var tikt ievēlēta ar mazākuma balsu skaitu (kā mažoritārajā sistēmā). Turklāt divpartiju parlaments pašreizējā situācijā, kad sabiedrības uzticība valdošajai koalīcijai ir katastrofāli zema, izklausās teju pēc lamuvārda.

Tomēr eksperti ir vienisprātis, ka pašreizējā vēlēšanu sistēmā būtu jāizdara vairākas korekcijas.

Sistēmas ietvaros praktiski ir iespējami divi virzieni:

> maksimāli samazināt apgabalu skaitu un «visiem ļaut balsot par visiem» vai

> sadalīt valsti vēl mazākos vēlēšanu apgabalos, katrā no tiem stingri nosakot ievēlamo deputātu skaitu.

«Lokomotīvju» demontāža

Vēlēšanu reformas biedrības nopietnākais ierosinājums ir aizliegt iespēju vienam deputātam kandidēt vairākos vēlēšanu apgabalos. Valsts prezidentam Valdim Zatleram izsūtītajā vēstulē tiek skaidrots:

«Iespēja kandidēt vairāk nekā vienā apgabalā noved pie apstākļa, ka vēlētāju griba, it sevišķi mazākajos vēlēšanu apgabalos, netiek īstenota.» Proti, ja vairākos apgabalos lielāko balsu skaitu ieguvis viens un tas pats deputāts (ar noteikumu, ka par viņa partiju balsojuši vairāk nekā 5 % balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju), Saeimā ir garantēta vieta viņam. Savukārt citos apgabalos — tam kandidātam, kas partijas sarakstā ir uzreiz aiz viņa. Rezultātā var sanākt, ka vēlētāji balso par populārākajiem kandidātiem, taču ievēlēti tiek pavisam citi, par kuriem atdots mazāk balsu. Pēc biedrības aplēsēm patlaban Saeimā no visiem deputātiem aptuveni puse ieņem vietu, ko viņa apgabalā atbrīvojis deputāts, kurš ievēlēts citā apgabalā. Kurzemē un Zemgalē šī proporcija ir 83%.

V. Liepiņš uzskata, ka tādējādi arī valdība nejūt saikni, respektu vai atbildību pret vēlētāju un vēlētājs pret deputātiem, partijām, valdību un politisko sistēmu kopumā. Koalīcijas valdības veidojošās partijas par neveiksmēm un doto solījumu laušanu var vainot koalīcijas partnerus. Nav nopietnu debašu, valdībām trūkst konstruktīvas kritikas. Turklāt neveidojas skaidras opozīcijas, kas apzinās, ka varētu iekļūt valdībā un būt spiestas par saviem saukļiem atskaitīties.

Vēlētāju neapmierinātību apstiprina socioloģiskie pētījumi: 60% vēlētāju nezina, kas viņus Saeimā pārstāv, vai uzskata, ka neviens viņus tur nepārstāv. Saeimā, piemēram, divi kādas partijas deputāti no Zemgales 9. Saeimas vēlēšanās saņēma vairāk mīnusu (resp., svītrojumu) nekā plusu, kas norāda, ka viņiem pat no savas partijas atbalstītājiem nav īsta atbalsta. Bez «lokomotīvju» manipulācijas šādi deputāti Saeimā nemaz nebūtu iekļuvuši.

Biedrība ierosina sadalīt esošos piecus vēlēšanu apgabalus mazākos, kuros ievēlētu 7–9 deputātus (Satversme paredz apgabalu pārstāvniecību, bet nenosaka to lielumu un skaitu), kā arī ne tikai pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet arī Saeimas vēlēšanās lietot vēlētāju reģistru, lai izskaustu iespēju manipulēt vēlēšanu rezultātus ar vēlētāju transportēšanu no viena apgabala uz citu, kā to savulaik veiksmīgi izdarīja Joahims Zīgerists. Jāpiebilst, ka abi priekšlikumi neparedz izmaiņas Satversmē.

Kaut arī rosinātās izmaiņas tik tiešām izskaustu «lokomotīvju» principu parlamentā, tām ir arī trūkumi:

> tiks apgrūtināta jauno politisko spēku parādīšanās parlamentā, jo jaunajām partijām būs grūti atrast piecus sabiedrībā pazīstamus kandidātus;

> aizliegums vienam deputātam kandidēt vairākos apgabalos ierobežotu vēlētāju tiesības.

Saeimas juridiskās komisijas priekšsēdētājs Dzintars Rasnačs komentē: «Ja vēlētāja apgabalā viņa favorīts nekandidē, piespiedu kārtā nākas izvēlēties sev netīkamāku kandidātu.»

,

Grozāmie saraksti

Tautas partija piedāvā vēlēšanu kārtību, kuras pamatā ir gan «lokomotīvju» izskaušana, gan vēlētāju tiesību nodrošināšana. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns iesaka tikai vienu vēlēšanu apgabalu, kurā vēlētājam būtu tiesības balsot par katras partijas izvirzīto kandidātu. Tas būtībā ir piedāvājums atgriezties pie starpkaru periodā praktizētajiem grozāmajiem sarakstiem: vēlētājs izsvītro no saraksta netīkamu kandidātu un viņa vietā ieraksta pievilcīgāku cilvēku no citas partiju listes.

K. Leiškalns uzsver, ka arī 5% barjera pagaidām nav attaisnojusies, jo kandidāti bieži vien piesaka sevi kā neatkarīgus deputātus:

«Protams, šajā kārtībā būtu nedaudz sarežģītāka skaitīšanas sistēma, tomēr tas būtu tā vērts. Latvija ir pietiekami maza, lai nevajadzētu to dalīt vairākos apgabalos. Tādā veidā vēlēšanu kārtība tiktu maksimāli pietuvināta mažoritārajai sistēmai, nemainot Satversmi.»

Jāpiebilst, ka Satversmes 7. pants vēsta: «Saeimu ievēlē, sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos.» Par to, vai viens apgabals var būt dalījuma rezultāts, droši vien šķēpus varētu lauzt gan juristi, gan valodnieki, gan filozofi.

Galvenā šādas kārtības priekšrocība — tā liktu partijām vairāk padomāt arī par pārējo kandidātu atpazīstamību un reputāciju. Pretējā gadījumā tie tiktu izsvītroti un aizstāti ar konkurentu kandidātiem. Šāda kārtība pilnībā izslēgtu arī «lokomotīvju» iespējamību.

Taču idejai ir arī vairāki trūkumi. «Zināmu variācijas iespēju šajā nozīmē jau sniedz pašreizējā sistēma, kura ļauj svītrot un vilkt plusiņus — tiesa gan, tikai vienas partijas kandidātiem. Turklāt jānorāda, ka pieredze ar grozāmajiem sarakstiem starpkaru periodā pie pārāk labiem rezultātiem tomēr nenoveda. No citiem sarakstiem partiju listēs visbiežāk tika ierakstīti tie kandidāti, kuri jau tāpat baudīja ievērojamu popularitāti savu partiju atbalstītāju vidū, kā Rainis, Kārlis Ulmanis vai Marģers Skujenieks,» pētījumā laikrakstā «Latvijas Vēstnesis» raksta politologs Ivars Ījabs.

Politologs Aigars Freimanis uzskata, ka viena apgabala ieviešana vēlēšanās nav ieteicama, jo katrā reģionā pastāv interešu atšķirība. Šādā gadījumā vēlētājs no deputāta tiktu attālināts vēl vairāk un Saeimā dominētu Vidzemes un Rīgas iedzīvotāju ievēlētie deputāti. A. Freimanis piedāvā kārtību, kurā būtu, piemēram, 20 vēlēšanu apgabali un no katra Saeimā tiktu izvēlēti pieci deputāti: «Protams, arī šī sistēma nav nevainojama. Tā saasinātu deputātu konkurenci savā starpā. Taču tas jau ir partijas iekšējās disciplīnas jautājums.» V. Liepiņš savukārt uzskata, ka konkurence šajā gadījumā būtu pat nepieciešama: «Ja no katra apgabala ievēlē, piemēram, piecus deputātus, tad noteiktā reģiona vēlētājs zina, kuri cilvēki Saeimā pārstāv viņa intereses. Tādējādi var vērsties pie katra no viņiem. Tas liek deputātiem būt atbildīgiem.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.12.2017
Ienākt apollo.lv