«Viena tante teica…» jeb aprunāšana darba vietā

Apollo
0 komentāru

Aprunāšana nav nozie­gums. Tā ir kā neredzams ķirmis, kas saēd mūsu ik­dienu. Kad izēsto caurumu kļūst par daudz, attiecības gluži kā veca mēbele sagā­žas. Jāatzīst, ik dienas pat vairākas reizes mainām šīs lomas — no aprunātajām kļūstot par tām, kuras ap­runā… Kāpēc?

Gan jau pati būsi nonākusi situācijā, kad pēkšņi, ienākot telpā, sarunas kā uz burvju - mājienu pārtrūkst. Un pat ja pēc brīža paceļas kāda vārga balstiņa, lai kusli aizsāktu jaunu tematu, tev tāpat ir skaidrs, ka esi svaigi aprunāta. Vai šī apziņa tevi grauž visu dienu? Bet varbūt jau esi ie­mantojusi gadiem krātu imunitāti un ci­tu mēļu trīšana tev ir kā pīlei ūdens? Ko tur liegties, arī tev taču ir pazīstama tā — citreiz sazvērnieciskā, citreiz sirdi atvieg­lojošā, citreiz solidarizējošā — sajūta, kas rodas, kādu aprunājot…

Pļāpāšana

Bieži vien (un tā varētu būt vismaz puse no visiem gadījumiem) aprunāšana notiek bez kāda īpaša nolūka. Varētu teikt, ka tā ir runāšana runāšanas pēc. Parasti tā tiek piekopta, kopīgi izklaidējoties: pie ka­fijas tases, vīna glāzes, pīppauzē, veicot kopā kādu lielāku ceļa gabalu un tamlīdzī­gi. Cilvēks, kurš aprunā, var paspīdēt ar kā­du viņam zināmu informāciju par kādu trešo personu. Šādā veidā viņš uz kādu laiku nonāk stāstītāja pozīcijā, šādi izpelnoties papildus uzmanības devu, kura ir glaimojoša ikvienam. Bieži vien stāstītājs nevēl aprunātajam ļaunu, lai gan ar savu mēles trīšanu var reāli nodarīt pāri, jo viņš taču nevar atbildēt par to, kā viņa izpaus­tais tālāk tiks interpretēts viņa tā brīža klausītāju sniegumā, kuri, visticamāk, pa ķēdīti dzirdēto nodos tālāk. Aprunāšanai ir lavīnas efekts. Maza pika, veļoties no kalna, var apaugt ar milzu izdomājumu un izpušķojumu kārtu, un ar laiku bau­mas pārvēršas leģendās, dzīvojot savu no­sacīti pastāvīgu dzīvi.

Solidaritāte

Ikviens no mums apzināti vai neapzi­nāti tiecas pēc domubiedriem, savā ziņā — sabiedrotajiem. Aprunājot kādu klāt ne­esošu cilvēku, mēs nonākam it kā opozī­cijā viņam, tātad (vismaz tajā brīdī) stāvam uz vienas platformas ar savu sarunu biedru. Starp mums izveidojas zināma solida­ritāte, jo aprunāšana nav diskusija, bet gan pūšana vienā taurītē, vienojoties kopējā dziesmā — ko viņš izdarīja, kā viņš izdarīja. Šādi aprunāšanas veidi novērojami gan darba, gan sadzīviskās situācijās. Parasti «kopējā dziesmā» vienojas pa­dotie — neapmierināti ar vadības stilu, at­algojumu un citām ar darbu saistītām lie­tām. Taču ir īpaši gadījumi, kad tādu viltus solidaritāti starp padotajiem meklē arī priekšnieks.

Rutas stāsts: «Nesen mūsu nodaļai tika nomainīta priekšniece. Šķiet, sākumā (un vēl joprojām) viņa nejutās visai labi, taču par spī­ti tam ir aktīva. Taču, lai ko viņa  darītu, vi­ņa to dara ar tādu kā iekšēju nedrošību, pat varētu teikt — baltiem diegiem šūta. Esot kopā ar kādu no mums, viņa regulāri izsaka nicīgas piezīmes par kādu citu, klāt neesošo. Taču, kad «vainīgais un sliktais» ir klāt, viņa smaida un saka, cik viss ir labi. Citreiz viņa ne no šā, ne no tā sāk stāstīt par kādu mūsu kopējo paziņu ko nelāgu, citreiz, šķiet, pagalam izdomātas vai arī stipri pārspīlētas lietas. Tad uztaisa pauzi un, kā gaidot, ilgi skatās man acīs — sāk, šaus­minies vai piebalso. Man ir neērti, jo negribu nevienu aprunāt. Tā jau nav, ka nepatrinam mēles ar draudzenēm, bet ne jau ar svešu un man pat nepatīkamu cilvēku. Ir bijušas dažas reizes, kad, atzīšos, esmu viņai tā kā piebalso­jusi, viņas stāstīto it kā papildinot ar man zināmu intonāciju. Pēc tam jutos loti slikti, jo negribu atbalstīt viņas pļāpāšanas māniju. Taču zinu, ka nekad klaji viņu neapsaukšu. Es varu vienīgi klusēt, jo, protams, negribu ieman­tot viņas nelabvēlību.»

Turpmāk vēl

«Viena tante teica…» jeb aprunāšana darba vietā

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv