Viens no risinājumiem ekonomiskās krīzes pārvarēšanai

Apollo
0 komentāru

Žurnālā «Nedēļa» ir publicēts Sallijas Benfeldes raksts par vēja izmantošanu enerģijas ieguvei. Patiesībā šis ir ārkārtīgi svarīgs jautājums Latvijas labklājībai un ekonomiskajai neatkarībai. Paldies Benfeldes kundzei par šo jautājumu turēšanu dienas kārtībā. Gribēju pievienot arī savu skatījumu uz šiem jautājumiem.

vēja ģenerators

Foto: AFI

Ir saprotams, ka šie jautājumi vispār spēj uzrunāt tikai nelielu daļu cilvēku, kuri orientējas vispārekonomikas teorijās un ne tikai teorijās, tāpēc nav sagaidāma nekāda lielāka aktivitāte šo tematu komentēšanā. Šos jautājumus spētu ātri un produktīvi risināt tikai un vienīgi autoritārs režīms, nevis korumpēts «maldu liberālisms». Diemžēl.

Īpaši būtisks šis jautājums ir šābrīža ekonomiskās krīzes kontekstā. Mums te Urbanoviča kungs ieteica kaut kāda pusekonomista, kaut arī pasaulē pazīstama, pausto, ka krīzes un bezdarba laikā esot labāk nodarbināt cilvēkus tā, ka vieni rok grāvi, otri to ber ciet, kas būtu pilnīgs ārprāts.

Taču ar vēja ģeneratoru izmantošanas sākšanu šo problēmu tiešām varētu risināt.

Mēģināšu piedāvāt savu skatījumu. Kaut kāds vējš ir visur. Tāpēc valsts varētu veicināt mazu ģeneratoru ražošanu, kurus pārdod mājsaimniecībām, iespējams, pat par puscenu, lai vieglāk var iegādāties un ātrāk uzstādīt un sākt ražot. Mājsaimniecības būtu tikai līdzīpašnieki, kuri uzņemas ģeneratoru apsaimniekošanu. Tātad daļēji šie ģeneratori paliktu valsts īpašumā. 

Problēmas ar to visu rodas tad, ja mums ir šodien ierastā lata piesaiste (monetārā politika) un nodokļu politika jeb ienākumu sadales politika, kurā mēs esam konkurētnespējīgi paši savos tirgos, kas nozīmē, ka ģeneratoru ražošanā, piegādē un uzstādīšanā var uzvarēt kāda ārvalstu kompānija, kas nozīmēs tikai naudas aizplūšanu no valsts, bet to nevajadzētu pieļaut.

Tāpēc šādu projektu var glābt vienlaikus gan monetārās politikas maiņa, kura atgrieztu brīvā tirgus ekonomikas mehānismus valūtu starpā. To apvienojot ar spēcīgiem progresīvajiem nodokļiem, ārvalstu kompānijām te vairs nebūtu, ko meklēt. Viņiem vairs nebūtu interesanti. Tajā pašā laikā valsts varētu mēģināt piesaistīt kādu ārvalstu uzņēmumu, lai straujāk varētu attīstīt gan ģeneratoru ražošanu, gan uzstādīšanu mūsu valstī.

Kad šāda ražošana un uzstādīšana būtu sākta, mazinātos energoatkarība un no valsts izplūstošās naudas daudzums, kā arī parādītos pat iespēja pelnīt ar to tik nepieciešamo valūtu daudzu citu vajadzību nodrošināšanai.

Viens no jautājumiem par vēja enerģiju ir tāds, ka šo enerģiju ir grūti uzkrāt tam laikam, kad vēja nav. Eiropā pat ir bijuši gadījumi, kad viens otrs ir bankrotējis tāpēc, ka gadā četras dienas no vietas ir gandrīz pilnīgi apstājies vējš. To man viens vācietis stāstīja no savas pieredzes, bet galvot nevaru.

Tātad viens no risinājumiem ir akumulatori, bet otrs — pārvērst elektrību ūdeņradī.

Piemēram. Ja mājsaimniecība lieto kopējo tīklu enerģijas nodrošināšanai savām vajadzībām, tad, uzstādot savu ģeneratoru, tā varētu par noteiktu cenu to pārdot kopējam tīklam (tikai bez pārspīlējumiem cenās...). Savukārt lielās kompānijas ar valsts atbalstu veidotu sistēmas, kurās pāri paliekošo enerģiju pārvērš ūdeņradī un nodrošina tā uzglabāšanu. Tātad vajadzības gadījumā iegūstot enerģiju no šā ūdeņraža sadedzināšanas, ar ko darbinātu attiecīgi citus ģeneratorus.

Tā tiktu atrisināts ļoti daudz problēmu visai ekonomikai.

Tātad:
1. Vispirms jau tas, ka tiktu attīstīta ražošana, kas nes reālu ieguvumu, jo samazina importu.
2. Tas palielinātu ekonomisko neatkarību, kas ir ļoti būtiski rādītāji un īpaši sāpīgi šodienas situācijā.
3. Parādītos pat iespēja piedāvāt tirgū savu enerģiju un ar to pelnīt.
4. Tiktu iegūta videi draudzīga enerģija.
5. Tiktu radīta nodarbinātība un ienākumi valsts budžetā, samazinot arī izdevumus sociālajām vajadzībām.

Manuprāt, pietiekami nozīmīgi, lai kāds tur, augšā, sāktu aktīvi aizdomāties un rīkoties par šiem jautājumiem. Bet viņi jau neko vairāk par bedru rakšanu un aizrakšanu nespēs nedz izdomāt, nedz ieviest dzīvē.

Diemžēl.

Vēl tikai viena frāze par parādiem. Cilvēki, kad runāju par valsts ieslīgšanu parādos, bieži vien sāk stāstīt, ka ASV un visas attīstītās valstis ir parādos līdz ausīm un viss esot kārtībā.

Zīmīgi, ka visi ir parādā «kaut kam». Bet kurš ir tas, kas visiem visu aizdot? Daudzi piemin Ķīnu, bet parādi bija lieli, vēl pirms Ķīna vispār kaut ko bija sākusi darīt starptautiskajā arēnā...

Mana pārliecība ir tāda, ka krīzes ir tieši tāpēc, ka pastāv šīs parādu ekonomikas, kas kaut kādā mērā ir mākslīgi radīta situācija, kad «kāds nezināmais» ir iebāzies valstu starpā un vienkārši izsūc daļu no viņu dzīves līmeņa, neko nedarot.

Šādas parādu ekonomikas kritīs no vienas krīzes otrā, un katra nākamā, kā tas ir ar kaut kādu slimību pārņemtiem cilvēkiem, būs arvien dziļāka un smagāka. Tāpēc aicinu nepasniegt citu valstu parādus kā kaut ko pilnīgi normālu un domāt par to, kā ātrāk un labāk vairot pašu ekonomisko neatkarību.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

24.11.2017
Ienākt apollo.lv