Viktors Avotiņš: Vai, sēžot divos krēslos, ir vieglāk vadīt?

Apollo
0 komentāru

Vai tiešām Latvijas politiskajām partijām sāk pietrūkt politisku karjeru veidot gribošu cilvēku? Vienu brīdi Jaunajam laikam nav cilvēku, kurus virzīt partijai piešķirtajos amatos. Tagad Valkas mērs (TP) piedāvā nevis sašaurināt, bet izvērst pārstāvības demokrātiju. Vismaz viena deputāta fiziskā ķermeņa ietvaros. Tas tagad varēšot kalpot tautai tik vēlētos orgānos, cik pats un viņa partija grib. Ij Saeimā, ij pilsētā, ij pagastā, ij eiroparlamentā…

Man jau sen likās, ka deputāta darbs ir valstī tas visvieglāk darāmais. Padomājiet paši, cilvēks ievēlēts, vada Saeimā vai savā pilsētā kādu deputātu komisiju, ir loceklis vēl pāris komisijās, sēž kādās trijās pašvaldības vai valsts uzņēmumu valdēs, vēl vismaz piecās vietās viņam ir kādi sabiedriskie pienākumi… Un visās vietās, spriežot pēc atalgojuma, šis cilvēks spēj ieguldīt darbu, kurš nes tādu vērtību, ar ko Latvijā varbūt var salīdzināt tikai dažu uzņēmumu vadītāju darbu. Ja spriest pēc atalgojumu samēra, tad zinātnieka darba vērtība, pat ja viņš būtu Nobela prēmijas kandidāts vai būtu atklājis, kā tautai dzīvot bez ēšanas, vērtējama desmitām reižu zemāk. Ar tik mazām pūlēm radīt tik lielas vērtības vairākās vietās — var tikai apbrīnot mūsu deputātu ģenialitāti un darbaspējas.

Saeima varētu šo ideju nevis mētāt gaisā, bet smalki iztirzāt. Citādi pirmais, kas iešaujas prātā, ka labējo partiju līderu «soliņš par īsu», kādēļ partija grib tiražēt savas unikālās un nedaudzās autoritātes pa vairākām vietām. Te ir vēl viens aspekts. TP guva krietnus panākumus pašvaldību vēlēšanās. Dabiski — partija vēlas savas pozīcijas nostiprināt, un viens no veidiem, kā to darīt, ir — piedāvāt «saviem» mēriem un citiem svarīgiem savējiem tālākas «politiskas izaugsmes» iespējas. Taču jau agrāk dažs labs pašvaldības galva (ne TP), kad tam šādas izaugsmes durvis pavērušās, beigu galā sacījis, ka atstāt galvas krēslu un doties nezināmajā būs pārāk liels risks. Var saprast TP vēlmi šo risku novērst, taču iespēja dabūt apakšpalātas Saeimas vietā augšpalātas Saeimu man nešķiet sevišķi vilinoša. Nezin kāpēc Saeima, kura sastāv no pilsētu galvām, pusgalvām un bieziem pagastvečiem, man neliekas tautvaldības ideāls.

Toties demokrātija kļūs skaistāka. Autoritatīvāka. Bet atkal — nelaime ar to bārdu uz vai zem deķa, ar tām interesēm. Ka tik nesajūk, kur kuras jāvalkā. Nav jau bijis viegli arī līdz šim, vēl neesot dubultdeputātiem. Valsts intereses kārtas te pie sava krekla, te pie «savas» skolas caurā jumta. Citiem vārdiem — pagaidām politikas kvalitāte liecina, ka lokālie, pamatā administratīvi saimnieciskie uzdevumi vilks uz leju šādu dubultdeputātu aptverošo politisko misiju Saeimā. Traucēs tiem redzēt valsti.

Var saprast, ka izpildvarai parlaments, kas lielā mērā atgādinātu esošās rajonu padomes (sanāk pagastveči, sēž ap galdu un gaida naudu), būtu izdevīgs. Un arī pašvaldību nomenklatūrai būtu vieglāk, ja tā pati «pūstu augšā» un pati «degtu apakšā». Jo runāt varētu pamatā ar savējiem, ar nomenklatūras čomiem, kuri «saprot drēbi», nevis kaut kādiem varu neostījušiem tautas pārstāvjiem, kādiem tur skolotājiem vai retu puķīšu apjūsmotājiem. Pašvaldību un centrālās varas savrupinātās attiecības gan tad liekas gūstam tādu kā kariķētas, tādu kā formālas patstāvības raksturu. Bet ko var darīt, ja partiju vērtīgie politiskie kadri izmirst straujāk par tautu, jauni no šīs tautas dzīlēm netop ne īpaši aicināti, ne gaidīti. Jādomā, kā ar tiem pašiem vecajiem deficīta apstākļos aizbāzt visus demokrātijas caurumus.

Viktors Avotiņš

Viktors Avotiņš

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv