Viktors Koržeņevičs: Ja ir vēlēšanās spēlēt, vari pieciest sāpes Attēlu galerija Intervija

Apollo
4 komentāri

Latvijas volejbola izlase šovasar, kvalificējoties Eiropas čempionāta finālturnīram, pēc 18 gadu pārtraukuma var atgriezties kontinenta spēcīgāko komandu pulkā. Sporta veidam, kuram Latvijā ir panākumiem bagātas tradīcijas, tas var dot otro elpu. Portāls «Apollo» uz sarunu aicināja vienu no valstsvienības pamatsastāva spēlētājiem, pirmā tempa uzbrucēju Viktoru Koržeņeviču, kuram karjeras līkloči metuši dažādus lokus, taču tagad kabatā ir divu gadu līgumu ar Francijas augstākās līgas klubu «Rennes Volley».

- No 24. līdz 26. maijam jāpiedalās pasaules čempionāta kvalifikācijas pirmās kārtas turnīrā Igaunijā, bet laikam nevajadzētu liekuļot - galvenie mači būs 2. un 9. jūnijā pret Turciju, kad notiks cīņa par ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru.
- Jā, tomēr arī uz Igauniju jau nebrauksim zaudēt, turklāt tā būs laba iespēja saprast ko varam un ko nevaram, jo jau pēc nedēļas būs jāspēlē pret turkiem. Protams, ja kādam kaut kas sāpēs vai būs savainojums, tad viņš tiks pietaupīts, bet citādi cīnīsimies par uzvarām. Sportiskā forma pēc sezonas visiem laba un visi spēlēm būs gatavi.

- Ja reiz visi pēc sezonas atbraucāt labā formā, vai nebūs grūti to noturēt vesela mēneša garumā?
- Pēc sezonas beigām visiem sanāca vismaz pāris nedēļas atpūtai. Pārtraukums ir bijis un tas ir ļāvis sadziedēt nelielās mikrotraumas, kas katram ir iekrājušās sezonas gaitā. Tādēļ šajā ziņā nesaskatu nekādu problēmu. Man pašam jau trīs gadus sāp celis, daru visādus vingrinājumus un procedūras, taču vienu dienu sāp vairāk, bet citu mazāk. Ar to nākas sadzīvot, tā tas sportā notiek, jāmāk pašam pielāgoties un pietaupīt brīžos, kad to vari atļauties. Galvenais jau, ka ir vēlēšanās spēlēt. Ja gribi spēlēt, tad vari šo to pieciest.

- Sastāvs salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad pārvarējāt Eiropas čempionāta kvalifikācijas otro kārtu, palicis gandrīz nemainīgs. Kā norit gatavošanās mačiem?
- Principā nekas nav mainījies, klāt pienācis tikai treneris Uģis Krastiņš, kurš vairāk koncentrējas uz taktiku un piepalīdz sakārtot pareizu novietojumu. No rītiem ir fiziskais treniņš, bet vakarā spēlējam volejbolu, palēnām ieskicējam sastāvu, jo laika vairs nemaz nav tik daudz.

- Kas ir Turcijas izlase?
- Redzi, turkiem tagad notiek paaudžu maiņa, taču nevar zināt kāds sastāvs būs šogad. Viņi atteicās no pasaules čempionāta kvalifikācijas, lai labāk sagatavotos mačiem pret Latviju. Iespējams, viņi nevēlas atklāt savas kārtis. Pērn viņiem pārsvarā bija jaunie spēlētāji, taču, iespējams, ka uz šīm spēlēm viņi ņems atpakaļ vecos. Zinu, ka turki aizvadīs pārbaudes spēles Kanādā. Man tur ir paziņas, kuriem esmu palūdzis sagādāt spēļu videoierakstus. Principā Turcijas izlase ir mūsu līmeņa komanda, bet jautājums ir, kā kurš noskaņosies un cik būs gatavs šīm spēlēm. Lielākais pluss ir tas, ka mēs otro maču spēlēsim mājās. Atceroties pagājušo gadu, jāatzīst, ka mājās pret frančiem un spāņiem bija daudz skatītāju, kas padarīja spēli vieglāku.

- Pēdējoreiz Eiropas čempionāta finālturnīrā Latvijas volejbolisti spēlēja 1995. gadā. Vai tolaik pats jau trenējies volejbolā?
- Nē, es sāku trenēties diezgan vēlu, volejbolā mani «ievilka» māsa (bijusī Latvijas izlases volejboliste Marina Isakova - J.F.). Šķiet, ka tas bija 2001. gadā. Līdz tam neko nebiju darījis, taču biju gana sportisks un sākumā mani bija noskatījis viens handbola treneris. Pateicu māsai, ka mani aicina uz Murjāņu sporta ģimnāziju spēlēt handbolu, bet viņa pret to iebilda un aicināja pievērsties volejbolam. Vienojāmies, ka sākumā pamēģināšu handbolu, bet, ja man nepatiks, tad pāriešu uz volejbolu. Taču beigu beigās man tika sarunāta treniņnometne pie volejbolistiem trenera Gunāra Freidenfelda vadībā, tādējādi nemaz nepamēģināju handbolu, kurš man tā īsti nemaz nepatika.

- Sportā emocijām ir liela nozīme, bet vai volejbolā emocijas nav īpaši svarīgas?
- Visās komandās ir spēlētāji, kuri nav emocionāli. Tāpat kā dzīvē arī volejbolā ir cilvēki, kuri ir emocionāli iekšēji, bet to neizrāda, kā arī tādi, kuri labprāt emocijas laiž ārā. Protams, daudz kas ir atkarīgs no tā, cik spēle ir svarīga, taču principā esmu diezgan emocionāls. Izšķirošajās spēlēs un svarīgajos punktos esmu «uzvilcies».

- Šo sezonu sāki Igaunijas komandā Tartu «Bigbank», bet ziemā pārcēlies uz Francijas klubu «Ajaccio».
- Sporta pasaulē veiksmei ir ļoti liela loma. Pēdējos divos gados esmu spēlējis četros klubos. Iesāku spēlēt Grieķijas komandā Saloniku «Iraklis», ar kuru startējām Čempionu līgā, taču tad klubam radās finansiālas problēmas un es pārcēlos uz Vāciju, kur izdevās veiksmīgi nospēlēt. Pagājušajā vasarā Latvijas izlases sastāvā labi nospēlēju Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, taču pēc tā sēdēju mājās un nebija variantu. Dzirdēju, ka interese bija no vairākām komandām, taču reālu piedāvājumu nebija. Septembrī man piezvanīja no Tartu. Nevēlējos doties uz Igauniju, jo tas būtu solis atpakaļ, taču kaut kur bija jāspēlē un aizbraucu uz Tartu. Sezonas laikā parādījās piedāvājums no Francijas. Finansiāli nekāds ieguvējs nebiju, tomēr Francijas līgā ir krietni augstāks līmenis nekā «Schenker» līgā, tādējādi bija iespējas izaugsmei. Apzinājos - ja izdosies sevi labi parādīt, tad varētu dabūt līgumu arī nākamajai sezonai. Un tieši tā arī notika - tagad man ir divu gadu līgums ar vēl spēcīgāku Francijas klubu «Rennes».

- Lasīju, ka Tartu klubā tevi neapmierināja arī organizatoriskā puse.
- Mums bija jauns treneris Rainers Vasiļjevs, kurš brauca mācīties uz Vācijas klubu «VfB Friedrichshafen», kur par galveno treneri strādā rumānis Stelians Mokulesku, kurš ir treneris ar vārdu Eiropā. Viņš klubā ir galvenais. Ja kāds nokavē treniņu, viņš piespriež soda sankcijas. Jaunais igauņu treneris vēlējās līdzināties Mokulesku un būt atbildīgs par visu Tartu klubā. Protams, viņš to varēja darīt, bet tad viņam bija jābūt spēlētāju pusē, taču viņš visu laiku bija kluba vadības pusē. Tādējādi veidojās konflikts ar spēlētājiem, kuri bija uz viņu dusmīgi. Kā treneris viņš bija ļoti labs, taču viņš neprata atrast saikni ar spēlētājiem. Jau agrā vecumā viņš gribēja uzlēkt augstāk un būt tajā līmenī, kurā ir Mokulesku. Viņš arī no manis prasīja komunikāciju, taču vienlaikus no viņa to nesagaidīju. Bija dažādi konflikti un man tas ļoti nepatika. Finansiāli aizbraukšana man bija ļoti neizdevīga, jo Francijā mani paņēma tikai uz trim mēnešiem, turklāt pašam bija jāmaksā transfēra nauda. Protams, beigu beigās esmu tikai ieguvējs. 

- Vai arī volejbolā spēlētājus pārstāv aģenti?
- Principā, jā. Taču, cik saprotu, Francijā no aģenta lielas jēgas nav, jo līgā ir 14 klubi un, ja vēlies palikt Francijā, tad menedžeris nav vajadzīgs. Ja vēlies pāriet uz citu valsti, tad gan aģents noder, taču vari arī iztikt bez tā. Internetā no dažādām kreisajām valstīm aģenti piedāvā savus pakalpojumus, aicinot parakstīt ar viņiem līgumu, lai tiktu spēlēt vienā vai otrā līgā. Intereses pēc iegāju viena šāda aģenta mājaslapā. Tur bija minēti kādi simts spēlētāji, no kuriem es nevienu nezināju. Turklāt viņš man internetā vaicāja, kādā pozīcijā un klubā es spēlēju? (Smejas) Viņš vēlas būt mans aģents, bet pat nezina, kurā klubā es spēlēju un kādā pozīcijā...
Pirmajā gadā, kad aizbraucu uz Somiju, man bija līdzīga situācija. Parakstīju līgumu ar vienu francūzi, viņš man vasarā neko neatrada, bet, kad atradu klubu, man nācās viņam maksāt, jo biju ar viņu noslēdzis līgumu. Ar aģentiem jābūt uzmanīgam.

- Kad devies uz Somiju, tad spēlēji Rovaniemi komandā kopā ar vēl diviem latviešiem - Normundu Veinbergu un Salvi Cielavu. 
- Jā, Norča bija skatījies Latvijas čempionāta finālu un pēc tam aicināja mani uz Rovaniemi. Tajā sezonā spēlējām labi, taču nesaprotamā veidā «pagrūdām» finālu Somijā. Eirokausos otrajā kārtā pirmajā spēlē savā laukumā pat uzvarējām spēcīgo Krievijas klubu Belgorodas «Lokomotiv-Belogorje», kurā spēlēja Gundars Celitāns.

- Kā tas nākas, ka katru sezonu esi spēlējis ne tikai citā komandā, bet pat citā valstī?
- Sākot no Somijas un turpinot ar Spāniju, Vāciju un Grieķiju spēru soli augstāk, jo pārgāju uz labākiem klubiem. Berlīnes klubs vēlējās, lai palieku, taču tolaik man veica īkšķa operāciju un viņi nebija pārliecināti, kāds spēlētājs būšu pēc operācijas. Devos uz Grieķiju, bet tur iestājās krīze. Parādījās variants par lielu naudu doties spēlēt uz Irānu, taču neesmu vēl tiks vecs, lai spēlētu tikai naudas dēļ. Francijā tikt ir grūti, bet tur ir sakarīgas algas, labs līmenis un man ir prieks, ka nākamos divus gadus tur spēlēšu.

- Ja reiz runājam par algām volejbolā, tad par kādām summām ir runa? Vai alga ir atkarīga no pozīcijas laukumā?
- Jā, pozīcija ir noteicošais faktors. Visvairāk saņem diagonāles un malējie uzbrucēji, bet vismazāk centri un libero, kuriem vispār ir visnepateicīgākais darbs. Mana pozīcija, centrs ir vismazāk novērtētā, jo mēs negūstam daudz punktus, taču paveicam ļoti daudz melnā darba un treniņos mums ir vislielākā slodze, jo aizsardzībā un uzbrukumā ir jāstrādā visu laiku. Tādēļ esmu apsvēris domu par pozīcijas maiņu, taču nekad šāda iespēja nav bijusi, bet nu jau ir par vēlu. Vismaz manā gadījumā volejbols nav tas, ar ko es varēšu nopelnīt naudu nākotnei un nodrošināt sev dzīvi.

- Pirms dažiem gadiem lielākā Krievijas volejbola zvaigzne Sergejs Tetjuhins pelnīja pat miljonu ASV dolāru sezonā...
- Krievijā dažiem spēlētājiem algas grozās ap miljonu, taču Krievija ir pavisam cita pasaule. Ir Krievija un pārējās valstis. Naudas viņiem netrūkst un milzīgas summas tiek maksātas gan hokejā un futbolā, gan basketbolā un volejbolā. Nauda nosaka gandrīz visu. Ja tās nav, tad nevari nodrošināt visu nepieciešamo. Spēlēt jau māk visi, bet visu izšķir nianses. Ja spēj komandai nodrošināt visu nepieciešamo, tad visi šie sīkumi var nospēlēt par labu.

- Tu esi spēlējis daudzās valstīs. Kur volejbols ir vispopulārākais - kur nāk visvairāk līdzjutēju un kur par volejbolu visvairāk raksta avīzēs?
- Ja spēlē mazā miestiņā, kur praktiski nav citu sporta veidu, tad esi zvaigzne, par tevi raksta un atpazīst uz ielas. Taču vislabāk man patika Grieķijas pilsētā Salonikos - tur bija fantastisks atbalsts un patika arī kluba attieksme pret spēlētājiem. Pat tad, kad klubam nebija tik daudz naudas, viņu attieksme pret spēlētājiem nemainījās. Viņi vēlējās tiem dot visu, lai gan finanšu trūkums ierobežoja iespējas. Saloniki ir otra lielākā Grieķijas pilsēta, bet tik un tā gadījās, ka uz ielas fani atpazina, skandēja kluba nosaukumu un nāca fotografēties.

- Kāpēc volejbolam ir grūti iegūt vēl lielāku popularitāti?
- Volejbols nav futbols. Lai skatītos volejbolu, tev tas ir jāsaprot, jo volejbols ir gana sarežģīts. Futbolā tev ir jāiesit bumba vārtos, hokejā jāiemet vārtos ripa, tādējādi skatīties ir vienkāršāk. Skatoties volejbolu no malas šķiet, ka viss ir vienkārši, tādēļ ir labi, ja pats esi vismaz pamēģinājis uzspēlēt un sapratis, ka bumba nemaz tā neklausa un, lai izpildītu dažādus tehniskos elementus, ir smagi jāstrādā.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

23.11.2017
Ienākt apollo.lv