Viktors Lācis: Ja treneris nemāk sevi pilnveidot, tā jau ir viņa problēma Attēlu galerija Intervija

Apollo
35 komentāri

Bijušais vidējo distanču skrējējs Viktors Lācis atzīst, ka savulaik pats sevi trenējis un dažādas metodes pārbaudījis uz savas ādas, kas ļāvis iegūt ievērojamu zināšanu bāzi. Nu jau vairākus gadus viņš strādā ne tikai ar vieglatlētiem, bet atbild arī par Latvijas basketbola izlašu fizisko sagatavotību, tomēr Viktors atzīst, ka viņam ir arī kāds nepiepildīts sapnis, kuru gan pašlaik atklāt nevēlas. Portāls «Apollo» aicināja treneri uz sarunu, kurā iztaujājām viņu par talantīgo 3000 metru kavēkļu skrējēju Poļinu Jeļizarovu, kā arī treniņu metodēm vieglatlētikā un basketbolā. «Svarīgākais ir vingrinājumu precīzs un pareizs izpildījums. Citādi nav jēgas darīt,» uzsver Lācis.

- Pagājušā sezona Jeļizarovas karjerā bija līdz šim veiksmīgākā, jo vairākkārt tika laboti Latvijas rekordi. Ko cerat sagaidīt no šīs sezonas?
- Tie bija divu gadu darba augļi. Vienubrīd viņa pat šaubījās, vai turpināt trenēties, taču priecājos, ka cilvēkiem izdevās viņu pārliecināt pieņemt, manuprāt, pareizo lēmumu. Pirmajos divos gados vairāk strādājām pie 800 metriem un 1500 metru distances, kuru viņa pati ļoti vēlējās skriet. Taču es ātri vien sapratu, ka 1500 metru nebūs viņas disciplīna, jo viņai nav tāda ātruma un dabas dotumu. Viņa ir vairāk piemērota garākām distancēm un uzskatu, ka bija jāsāk tieši ar 3000 metru šķēršļu skrējienu, jo viņai ir laba koordinācija un ritms. Nekad neesam īpaši trenējušies, lai pārvarētu barjeru, tas vienkārši viņai ir. Droši vien šajā ziņā labu darbu paveicis ir viņas pirmais treneris, pie kura viņa jau skrēja 2000 un 3000 metru kavēkļu distances.
Pēdējā gada laikā sāku ar viņu strādāt pie 3000 un 5000 metriem. Ja būtu to sācis darīt jau pirmajā gadā, tad domāju, ka rezultātu nebūtu, jo viņa nespētu pilnvērtīgi veikt treniņu procesu. Tāds arī bija plāns sākumā. Nevari sportistam iedot slodzi, ja pat nezini, kādu slodzi sportists var izturēt. Noskaidrojām, kādi ir viņas aerobie, anaerobie un jauktās zonas pulsi, un tad sapratu, kas viņai nepieciešams.
Jau no pirmajām sacensībām man bija pārliecība, ka viss būs kārtībā. Treniņu apjoms bija paveikts ļoti liels, bet treniņu process bija pakārtots tam, lai caur sacensībām ieietu labākajā formā. Tikai pirms Londonas olimpiskajām spēlēm pievērsu lielāku uzmanību tieši gatavošanās procesam. Domāju, ka man tas arī izdevās, un, ja nebūtu saslimšana, tad rezultāts būtu bijis vēl labāks.

- Pēc Olimpiādes teici, ka Poļina jau pati zina, kāpēc tā noticis...
- Es nevaru un negrasos viņu kontrolēt, viņai pašai jābūt pieaugušai un jāsaprot, kad nepieciešama atpūta, lai atjaunotos. Treniņš ir tikai 50% no reālā treniņu procesa, pārējie 50% ir atjaunošanās, kurā ietilpst atsildīšanās, stiepšanās vingrinājumi, vitaminizācija, rehabilitācijas lietas - aukstās un karstās vannas, kā arī masāžas utml. Neesmu tas cilvēks, kurš tenkos, tādēļ tas lai paliek paliek viņas pašas ziņā - viņa zina, ko darīja nepareizi. Tā viņai būs laba pieredze. Jaunajiem sportistiem patīk visu izbaudīt uz sevis un mācīties no savām kļūdām, nevis no citu kļūdām.

- Atgriežoties pie pirmā jautājuma, kas sagaidāms šajā sezonā?
- Strādājam uz pilnu jaudu, esam palielinājuši apjomus. Turklāt, pateicoties, pirmkārt, «Ldz Cargo», Liepājas pašvaldības un Latvijas Olimpiskās vienības finansējumam, spējam aizvadīt pilnvērtīgus treniņus visa gada garumā. Ziemas mēnešos daļēji varējām trenēties siltos laika apstākļos - novembrī devāmies uz ASV, kur sadzīve ir lētāka nekā Eiropā vai Dienvidāfrikas Republikā, bet martā un aprīlī Poļina dzīvoja Flagstafā, Arizonā, kas ir vēl viens solis uz priekšu, jo tur var aizvadīt treniņus augstkalnes apstākļos. Tas viņai būtu nepieciešams vismaz divas, trīs reizes gadā, tādēļ centīsimies nākamgad ASV dzīvot daudz ilgāk. Latvijā un Eiropā ir ļoti auksti, tādēļ Latvijā mēnesi nācās skriet uz tredmila (skrejceliņa trenažiera). Tikmēr treniņdarbus, kas bija jāpaveic manēžā, darījām Kuldīgā. Pat, ja laika apstākļi atļāva doties ārā, bija jāskrien pa asfaltu, kas ir ļoti bīstami un slikti, tādēļ arī radās problemas ar pēdu. Tomēr Poļina negrasās apstāties pie sasniegtā. Pagājušā sezona bija lieliska, bet centīsimies, lai šī sezona būtu vēl labāka.

- Vai vari vienkāršā valodā pastāstīt, kas ir treniņi gargabalniekiem?
- Ļoti daudz notiek aerobais darbs, skriešana pie pulsa, kas viņas gadījumā ir no 130 līdz 150 sirds sitieniem minūtē. Tāpat ļoti daudz notiek intervālu treniņi. Piemēram, astoņas minūtes skrien pie pulsa 150-175 sitieni minūtē, kas ir viņas jauktā zona. Ļoti daudz skrienam arī kalnus. Uzskatu, ka tas ir ļoti labs spēka un izturības treniņš gargabalniekiem. Ar skriešanu pa kalniem nav jāsaprot 20-30% stāvumu. Skrējējam nemaz nevajag, lai kalns būt stāvāks par 4-6%. Tāpat taisām ļoti daudz visāda veida lēcienus kalnā, arī daudzsoļus. Baseinā gan peldam, gan skrienam. Mazāk darbojamies svaru zālē, tomēr tāpat strādājam pie dziļo muskuļu nostiprināšanas.
Jāatzīst, ka šogad ir bijis daudz pilnvērtīgāks treniņprocess nekā pērn. Protams, ir arī psiholoģiskā spriedze, jo viņas ambīcijas ir pieaugušas divkārt. Nav viegli runāt, izskaidrot un pārliecināt, kas ir svarīgāks.

- Tu esi teicis, ka Poļina jaunībā ir tikusi «izdzīta».
- Tā bija. 14-16 gadu vecumā cilvēks var saņemt tikai tik daudz informācijas, cik cilvēks var saņemt. Cilvēks var izdarīt tik daudz darba, cik viņam sirsniņa atļauj. Diemžēl Poļinas gadījumā bija izdarīts krietni vairāk nekā vajag, tādēļ pazuda jebkāda apetīte trenēties, viņa bija pilnībā degradējusies kā sportiste. Viņa vairs nezināja un nesapratu ko darīt tālāk.
Diemžēl tā nenotiek tikai vieglatlētikā, bet arī daudzos citos sporta veidos. 13-16 gadu vecumā no bērna tiek prasīts rezultāts - tas ir aplami un muļķīgi. Tādus trenerus būtu jāizskauž no sporta vides. Jā, rezultāti tiek prasīti arī no treneriem, taču tikpat labi varam pieprasīt rezultātus valdībai. Kā var treneris 16 gadus vecam sportistam pateikt, ka viņam jābūt Latvijas čempionam. Kāpēc? Nosauciet kaut vienu iemeslu.
Man kā trenerim ir jāatpazīst talantīgu cilvēku, kuru varu attīstīt, un jāveic selekcijas darbs. Tāpat jārīkojas treneriem basketbolā, futbolā un citos sporta veidos. Piemēram, kas notiek tādās valstīs kā Spānija? U-16 basketbola izlasē redzam vienus spēlētājus, bet U-18 un U-20 izlasēs - pavisam citus. Tāpēc, ka tie, kuri 16 gados bija talantīgi, pat netika klāt U-16 izlasei, kurā spēlēja jau nobrieduši cilvēki. Nav vērts ņemt 16 gadīgu džeku, kuram gēnos ir 12 gadi. Man kā trenerim tas ir jāatpazīst. Es taču nekad neapspēlēšu 16 gadīgus puišus ar spēlētājiem, kuri pēc gēniem ir 12 gadus veci un vēl nav fiziski attīstījušies.
Labs piemērs, ir jaunais basketbolists Anžejs Pasečņiks, kuram šobrīd ir 17 gadi, bet vēl pirms pāris gadiem viņam vispār bija tikai 12 gadus veca bērna dotības. Tādēļ uzskatu, ka ļoti pareizi rīkojās U-18 izlases galvenais treneris Guntis Endzelis, pagājušajā vasarā nepaņemot viņu komandā. Viņš vienkārši nebija gatavs tām spēļu slodzēm. Tādā veidā viņš tiktu lieki izsmelts. Galvenais ir rezultāts pieaugušo vecumā.
Mūsu mīnuss ir ierobežotie resursi un treneriem reizēm nav variantu, taču manā gadījumā, strādājot ar jauniešiem es nesu atbildību pret bērniem un vecākiem nevis valstiskām iestādēm, tādēļ trenēju cilvēkus pēc saviem uzskatiem. Man galvenais ir rezultāts pieaugušo, nevis jauniešu vecumā.

- Vai būtu par skaļu teikts, ja apgalvotu, ka tavs un Poļinas mērķis ir medaļa 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs?
Man nepatīk kaut ko prognozēt. Katrs cilvēks tiecas pēc mērķiem un mērķi mums ir visaugstākie. Būtu muļķīgi, ja būtu citādāk. Uzskatu, ka viņai ir potenciāls un pie tā ir jāstrādā. Protams, lai izcīnītu medaļu Olimpiādē, ir jābūt vairāku apstākļu sakritībai. Par olimpiskajiem medaļniekiem nekļūst vienkārši tāpat. Ja viņa būs fiziski un psiholoģiski tam gatava, tad viss ir iespējams.

- Kas ir skriešanas talants?
- Pirmkārt, dabas dotumi, cik izturība ir iedzimta un cik to iespējams uztrenēt, kā organisms atjaunojas. Otrkārt, ķermeņa struktūra - lieli kauli vai mazi kauli, smagi vai viegli. Tāpat lielu nozīmi pievēršu vecāku gēniem. Poļinas gadījumā gan vecāki nav bijuši sportisti. Gan sportista, gan trenera karjerā esmu redzējis ļoti daudz skrējējas, man ir ar ko salīdzināt. Poļinā uzreiz saskatīju potenciālu, atlika tikai saprast, kura distance viņai ir piemērotākā.

- Cik zinu, tad neesi tikai Poļinas un basketbola izlašu fiziskās sagatavotības treneris...
- Jā, manā grupā ir arī skrējēji - Renārs Stepiņš un Renārs Geks, tāpat arī vēl viens 11 gadus vecs puika. Stepiņš ir 20 gadus vecs 400 un 800 metru skrējējs, viņš ir ļoti talantīgs un domāju, ka šogad par viņu vēl dzirdēsiet, bet 18 gadus vecajam Gekam varbūt ir mazāk talanta, taču viņš ir ļoti cītīgs un labs sparinga partneris. Tāpat ļoti patika 11 gadus vecā puikas dzirkstelīte acīs. Vēl manā grupā ir arī Andrejs Romaņivs, kurš pērn bija labākais 400 metru barjersprinteris Latvijā, taču viņš kopš novembra strādā, tādēļ ir grūtāk apvienot darbu ar sportu.

- Varbūt muļķīgs jautājums, bet, ja tu pats skrēji 400 un 800 metrus, kā arī 400 metru barjeras, kā tu vari trenēt gargabalniekus?
- Uzskatu, ka man ir ļoti laba bāze, turklāt par treneri nevar izmācīties, ir jābūt dotībām. Kopš 13 gadu vecuma sāku mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā, kur bija tāds režīms, ka sešu gadu laikā pat negribot nevari neiemācīties lietas. Man bija ļoti labs treneris Gints Bitītis, turklāt man pašam bija interese, tādēļ allaž vaicāju, kāpēc šodien jāskrien tādā distance, kādēļ jāskrien tādā tempā un pie tāda pulsa? Pēc sešiem gadiem tas viss nosēžas. Tāpat bija treneris Guntars Gailītis, kurš strādāja ar metējiem, kā arī iedeva man vajadzīgo informāciju par svaru zāles pamatiem, ko es, trenējoties un trenējot ASV, pilnveidoju pie labākajiem treneriem pasaulē. Man par svaru zāli tolaik bija ļoti liela interese. Tagad saprotu, ka tas man bija nevajadzīgi, jo lieka muskuļu masa 800 metros tikai traucē. Aizbraucot uz ASV, man bija sešu gadu pieraksti un sāku pats sevi trenēt, tādējādi visu izmēģinot uz sevis. Tas radīja pamatzināšanu bāzi.

- Vai tad universitātē tev nebija trenera?
- Bija, taču viņš bija lielisks cilvēks bet vājš treneris, izrunājos ar vinu un nonācām pie slēdziena ka konsultēšos ar savu treneri  Latvijā Bitīti un pats strādāju. Tikai pirms 2000. gada olimpiskajām spēlēm pie sava drauga Zviedrijā radās iespēja aizvadīt treniņus Ulfa Frisberga vadībā, kurš nu jau pēdējos desmit gadus ir Zviedrijas izlases cross country treneris. Viņš man ļoti daudz palīdzēja. Taču tad jau biju sapratis, ka pieļāvu lielu kļūdu, izvēloties skriet 800 metru distanci, jo mana ķermeņa uzbūve tai nebija piemērota. Man jau sen bija jāskrien 400 metru barjeras, taču rezultāti 800 metros uzlabojās, tādēļ ar treneri Bitīti  nevēlējāmies kaut ko mainīt; bet domāju ka vajadzēja.
Ja vēlējos būt ļoti augstas klases sportists un cīnīties par finālu 400 metru barjerās, tad man tas bija jādara daudz agrāk. Mana ķermeņa uzbūve bija piemērota šai distancei, bet to apzinājos tikai 2000. gadā. Ne velti, tikai savā septītajā startā 400 metru barjerās es uzstādīja Latvijas rekordu. Domāju, ka tādu cilvēku nav daudz, turklāt šis rekords joprojām nav pārspēts (49,60 sekundes).
2003. gadā atkal devos uz ASV, kur man radās iespēja strādāt par vieglatlētikas treneri un sportistu piesaistītāju Nebraskas universitātē. Gadu gaitā izdevās piesaistīt skolai daudz sportistu, ieskaitot latviešus, bet kopumā augstskolai piesaistīju ap 50 cilvēkiem. Turklāt jau pirmajā gadā no 16 cilvēkiem, kas kvalificējās NCAA sacensībām, astoņi bija manējie.

- Vai nebija piedāvājumu palikt Amerikā?
- Problēma ir tāda, ka man nav «zaļā karte». Lai universitāte uztaisītu «zaļo karti», tas ir ļoti grūti un sarežģīti. Turklāt varbūt arī būtu palicis, taču tolaik izšķīros no savas pirmās sievas (Inetas Radevičas). Viņa atbrauca uz Latviju trenēties pie sava trenera Latvijā, jo nevēlējās palikt ASV. Arī es tolaik devos uz Latviju un sāku strādāt par fiziskās sagatavotības treneri futbola klubā «Skonto». Liels paldies Guntim Indriksonam un Polam Ešvortam par to, ka deva iespēju sākt pilveidot sevi specialitātē, kas man sniedz prieku un gandarījumu.

- Tomēr kontakti ASV tev joprojām ir saglabājušies. Lasīju, ka šogad palīdzēji Laurai Ikauniecei izkārtot treniņnometni Amerikā.
- Vienmēr no sirds cenšos palīdzēt. Ja ir labi cilvēki, kuri prasa man padomu, es nekad neatsaku. Pazīstu Lensu Bromenu (Lance  Brauman), kurš ir amerikāņu sprintera Taisona Geja treneris. Neteikšu, ka viņš man ir labs draugs, taču es viņu labi pazīstu. No ārzemju treneriem man ir ļoti daudz paziņu, sveicinos ar 90% no ASV izlases treneriem. Bija piedāvājumi braukt strādāt uz ASV, taču mana ģimene ir Latvijā, tādēļ vēlos kādu laiku vēl pastrādāt šeit un attīstīt atsevišķas lietas.

- Ja jau iepriekš pieminēji basketbolu, tad nevaru nepajautāt, kas ir specifisks basketbolistu fiziskās sagatavotības treniņos?
- Domāšana. Basketbolā ļoti daudz jāstrādā pie kustību nianšu iemācīšanas. Visu, kas notiek svaru zālē, mēs varam pārnest uz basketbola laukumu, ja tas tiek izpildīts pareizi un precīzi. Vismaz es cenšos basketbolistiem un basketbolistēm svaru zālē pilnveidot tās kustības, kas ir nepieciešamas laukumā. Tikai tādā veidā varam panākt rezultātu. Kur ņēmu informāciju? Treneri, grāmatas, video... Tagad ir tā - ja treneris nemāk sevi pilnveidot, tā jau ir viņa problēma, jo informācija ir visur. Pašam ir jāgrib pilnveidoties. Turklāt katram ir savas vajadzības - vienam sāp celis, citam vēl kaut kas, katram jāatrod pieeja.

- Tagad gan vīriešu, gan sieviešu basketbola izlasēs ienākuši daudz jauno spēlētāju. Cik viņi ir fiziski gatavi?
- Uzskatu, ka Latvijas Basketbola savienība ir izdarījusi fantastisku darbu, algojot fiziskās sagatavotības treneri visas sezonas garumā. Šobrīd strādājot ar sieviešu un vīriešu izlasēm  man vairs nav jāstāv pie spēlētājiem un jāskaidro izpildījumu katram vingrinājumam. Mēs esam pilnveidojuši treniņu procesu, strādājot pie un ar jaunajām metodēm.

- 30. maijā «Rīgas kausi 2013» sacensību laikā tev būs iespēja parādīt precīzu izpildījumu tiem, kuriem tas visvairāk ir nepieciešams, proti, jaunajiem sportistiem.
- Tieši tā. Uzskatu, ka Ieva Zunda ir izdarījusi fantastisku darbu, «Rīgas kausu» sacensības paceļot pavisam citā līmenī. Tam bija nepieciešams cilvēks ar saprašanu sportā un mārketingā. Atceros, ka 2008. gadā es un Ieva pretendējām uz Latvijas Vieglatlētikas savienības ģenerālsekretāra amatu, taču toreiz tikām izmesti kā muļķi, jo bija «gudrāki» cilvēki. Pa četriem gadiem nekas nav mainījies, bet pagājušajā nedēļā beidzot tika pieņemts lēmums, ka Ieva būs LVS ģenerālsekretāre. Kāpēc to nevarēja izdarīt jau pirms pieciem gadiem?
Par to, ko «Rīgas kausos» rādīšu meistarklasē vēl neesam izrunājuši, taču uzskatu, ka bērniem ir jāiemāca pamatu pamati, jo bez tiem nebūs pārējais. Ja esi iemācījies pārvietoties, tad ir jāmāk izstaipīties.

- Bet tieši to jau bērniem parasti nepatīk darīt...
- OK, bet tad ir jāatrod veids, lai patiktu. Mani bērni māk, saprot un grib. Nākamais ir sprinta vingrinājumi - katram vingrinājumam ir konkrēts izpildījums. Ja tos neiemāca darīt pareizi, tad nebūs izaugsmes ne kustībā ,ne ātrumā, ne koordinācijā. Šīs lietas cenšos izrunāt ar vecākiem, jo tas ir pats galvenais. Es esmu motivators un tādiem pašiem jābūt arī vecākiem. Mums jāstrādā vienā virzienā, jo ir ļoti maz tādu bērnu, kuriem pašiem deg acis, kuri paši grib un zina, ka grib sasniegt augstus rezultātus.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

19.11.2017
Ienākt apollo.lv