Vīrs, kurš izmainīja ģitāras mūziku: Viņa darbs gadu desmitus kalpo kā «Nokia» zvana signāls Video

Apollo
13 komentāri

Ikviens, kuram kādreiz ir bijis «Nokia» tālrunis, ir dzirdējis slaveno «Nokia» zvana signālu. Šis zvana signāls bija viens no pagājušā gadsimta 90.-to gadu ikoniskākajiem zvana signāliem, kuru noteikti atpazīst gandrīz ikviens. Izrādās, šī zvanu toņa izcelsme ir meklējama pagājušā gadsimta sākumā, vēsta «The Vintage News».

1993. gadā toreizējais «Nokia» viceprezidents Ansi Vanjoki (Anssi Vanjoki) ieteica melodiju «Gran Vals» toreizējam kompānijas korporatīvo komunikāciju priekšniekam Lauri Kīvinenam (Lauri Kivinen). Abi kopā izvēlējās melodijas fragmentu, kurš vēlāk kļuva plaši atpazīstams visā pasaulē kā «Nokia Tune». 

Zvanu tonis ir fragments no spāņu komponista Fransisko Taregas (Francisco Tarrega) ģitāras solo kompozīcijas «Gran Vals», kas tika uzrakstīta 1902. gadā. Tarega ir uzskatāms par vienu no komponistiem, kurš izmantoja ģitāru klasiskajā mūzikā. Viņam izdevās radīt plašāku interesi par šo mūzikas instrumentu, un viņš sarakstīja daudz solo kompozīcijas ģitārai. 

«Nokia» zvana signāls pirmo reizi tika atskaņots trīs sekunžu garumā «Nokia 1011» reklāmā pagājušā gadsimta 90.-to gadu sākumā. Pirmo reizi mobilajos tālruņos šis zvana signāls tika iekļauts 1994.gadā «Nokia 2110» tālrunī, tikai tas saucās kā «Type 7». Deviņdesmito gadu vidū izlaistajos tālruņos, šis zvana signāls netika izdalīts kā kaut kas īpašs - atsevišķos modeļos tā nosaukums bija «Type 5», bet citos «Type 13».

1997.gada decembrī, kad klajā tika laists tālrunis «Nokia 6110», zvana signāliem tika dots īpašs vārds, un šis zvana signāls tika nosaukts par «Grande Valse». Divus gadus vēlāk «Grande Valse» ieguva jaunu nosaukumu «Nokia Tune», un tas kļuva par vienu no somu mobilo telefonu kompānijas simboliem. 

Runājot par šīs melodijas komponistu, Tarega bija ļoti svarīga figūra Spānijas mūzikā. Viņa komponētās mūzikas stils atstāja lielu ietekmi uz ģitāras mūziku 20. gadsimtā. Viņš ir autors vairāk nekā 80 ģitāras solo kompozīcijām, tāpat Tarega ir pielāgojis ģitārai vairāk nekā 100 klavierskaņdarbu, kurus komponējuši tādi slaveni komponisti kā Šopēns, Bēthovens un citi. 

 

Kā liecina informācija «allmusic.com» portālā, Tarega dzimis 1852. gada 21. novembrī Kasteljonā, Spānijā. Negadījums komponista bērnībā nopietni ietekmēja viņa redzi. Pirmās ģitāras nodarbības Taregam pasniedza mūziķis, kurš bija akls. 1862. gadā, koncertģitārists Hulians Arkass, kurš atradās tūrē Kasteljonā, dzirdēja, kā Tarega spēlē ģitāru. Arkass vērsās pie Taregas tēva un lūdza, vai viņš nevar aizvest mazo Fransisko uz Barselonu, kur puisis varētu mācīties. Taregas tēvs piekrita, taču uzstāja, lai puisis mācās spēlēt arī klavieres. Taregas tēvs uzskatīja, ka ģitārai nav perspektīvas, jo tajā laikā Eiropā «noteikumus diktēja» klaviermūzika. 

Pēc dažiem gadiem Tarega lieliski spēlēja abus mūzikas instrumentus. Laika gaitā, Tarega sāka spēlēt ar citiem mūziķiem, lai nopelnītu naudu, un vēlāk atgriezās mājās. 

1874. gadā Tarega iestājās Madrides konservatorijā, kur viņš studēja kompozīciju. Viņš līdzi paņēma ģitāru, kuru Seviljā bija izgatavojis Antonio Torress. Ģitāras skaņa iedvesmoja Taregu spēlēt ģitāru, kā arī iepazīt instrumenta kompozicionālo potenciālu. Kad Taregas pasniedzējs dzirdēja sava audzēkņa spēli koncertā, viņš pārliecināja Toregu, ka klavieres spēlēt nav jēgas - ir jākoncentrējas uz ģitārspēli.

 

Aptuveni 1876. gadā Tarega sāka mācīt un sniegt ģitāras koncertus. Viņš saņēma daudz uzslavas par savu talantu un vēlāk devās koncertos uz citām Spānijas pilsētām. Laikā, kad Tarega komponēja savus pirmos oriģinālskaņdarbus ģitārai, ap 1880. gadu, viņš satika savu topošo sievu, Mariju Rico. Šajā pašā gadā Torega koncertēja ārpus Spānijas robežām - viņš uzstājās arī Francijā un Lielbritānijā. 

1881. gadā Tarega apprecējās. Viņš sāka pārveidot Bēthovena, Šopēna un Mendelsona skaņdarbus tā, lai tos viegli varētu nospēlēt uz ģitāras. Tarega ar sievu pārcēlās uz Madridi, taču pēc viņu meitas nāves 1885. gadā, komponists ar sievu pārcēlās uz Barselonu. 

Pēc koncerttūres Valensijā, Tarega satika bagātu atraitni - Konksu Martinesu (Conxa Martinez), kura kļuva par komponista patronu. Viņa atļāva komponista ģimenei izmantot māju Barselonā, kurā arī tapa lielākā daļa Taregas darbu. No vēliem 1880.-jiem gadiem līdz 1903.gadam Tarega turpināja komponēt, bet viņš samazināja savu koncertu skaitu. Ap 1902. gadu, viņš pilnībā nogrieza savus nagus, kas ļāva ģitāras skanējumam iegūt jaunu skanējumu. Drīz pēc tam viņš sniedza koncertus Itālijā. 

Komponists 1906. gada janvārī saskārās ar ķermeņa labās puses paralīzi. Lai arī sākotnēji šķita, ka viņš varētu atgriezties uz skatuves, tas tomēr nenotika, jo komponists neatlaba. 1909. gada 2. decembrī Tarega pabeidza savu pēdējo darbu - «Oremus». 13 dienas vēlāk komponists nomira. 

Pēc nāves Taregas ietekme ģitārmūzikā bija ievērojama - viņa darbi bija kā paraugs klasiskajā ģitāras mūzikā, savukārt vienu Taregas kompozīciju mūsdienās zina praktiski visi. Tikai daudzi nezina, ka tieši Tarega ir tās autors. 

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

23.06.2017
Ienākt apollo.lv