Vītoliņš: Krievijā vajadzīgas tikai uzvaras

Apollo
0 komentāru

Latvijas izlases un Kontinentālās hokeja līgas (KHL) kluba Balašihas MVD treneris Harijs Vītoliņš intervijā portālam «la.lv.» pastāstījis par trenera gaitām Krievijā un pārmaiņām valstī, salīdzinot ar padomju laikiem.

Vītoliņš: Krievijā vajadzīgas tikai uzvaras

Foto: AFI

Vītoliņš Krievijā uzturas bez ģimenes un skaidro, kādēļ ir šāda situācija: «Abas meitas mācās Šveicē, negribējām visu pamest. Krievijā nav tādu apstākļu, lai tur aizvestu ģimeni. Es dzīvoju komandas bāzē. Ja ir ģimene, jāīrē dzīvoklis, kas prasa papildu izmaksas. Turklāt Balašiha ir Piemaskavā. Pa visu šo laiku Maskavā esmu bijis piecas sešas reizes. Lai aizbrauktu uz centru, pastaigātu, paiet puse dienas. Treniņi ir praktiski katru dienu, bet brīvdienā gribas pagulēt, atpūsties.»

Arī Balašihas kluba hokejisti šad tad nokļūst bāzē. «Spēlētājus savācam kopā dienā pirms spēles, lai var paēst vakariņas, atslēgties no ikdienas problēmām. Sezona pierādījusi — ja komanda spēlē slikti un to iedzen bāzē, rezultāti uzlabojas. Daudzi hokejisti dzīvo Maskavā. Treniņš sākas vienpadsmitos, tāpēc viņi ceļas agrāk, lai neiekļūtu lielajos korķos, atbrauc saguruši, divas stundas sēž hallē un garlaikojas. Es esmu pret spēlētāju ievietošanu bāzēs, bet to nosaka kluba vadība. Ja bāze būtu moderna un forša, tad citādi, bet mums tā ir jau paveca — 80. gadu celtne,» stāsta treneris.

Vītoliņš pastāstīja par kluba soda sankcijām, kas skar spēlētājus: «Mums ir savs soda katalogs — par runāšanu ar tiesnešiem, par komandas atstāšanu trijatā, treniņu kavēšanu. Sodi ir no 200 līdz 2000 dolāriem un vairāk, lai spēlētājus kaut kā varētu ietekmēt. Bet, ja viņi algu nesaņem, tad prasa: no kā tad lai maksāju sodu? Vispār Krievijā hokejistiem maksā neadekvātas algas. Spēlē ceturtā maiņā, bet līgums šausmīgs. Turklāt viņi ir tā aizsargāti, ka sodīt, piemēram, par sliktu pašatdevi, nemaz nevar,» uzsver treneris.

Par pilsētām un pārmaiņām valstī komandas pārstāvis priecīgu seju nerāda: «Ir pilsētas, kas kļuvušas eiropeiskākas, bet ir arī tādas, kurās nemanu atšķirību — 1988. vai 2008. gads. Jo tālāk no Maskavas, jo pelēkāka bilde. Ufa un Kazaņa — tur var just, ka miljoni ieguldīti ne tikai sportā, bet arī vides labiekārtošanā. Čeļabinskā dzīvojām tajā pašā viesnīcā, kur krievu laikos, tikai mazs kosmētiskais remonts bijis. Spēlējām vecajā hallē — tie paši beņķi, garderobes. Tāpat Voskresenskā, Ņižņijnovgorodā. Šķiet, laiks nav pagājis. Bet vispār jau mēs neko daudz neredzam — viesnīca, halle un lidosta,» secina Vītoliņš.

Balašihas MVD sezonas gaitā uzrādījis svārstīgus rezultātus, un pašreiz klubs cīnās par iekļūšanu play-off turnīrā. «No uzvaras ceļa viegli noiet,» skaidro latviešu speciālists. «Tiklīdz gadās divi trīs zaudējumi, tā zūd ticība, ka vari uzvarēt. Kad visus uzvarējām, bija otrādi — šķita, ka varam pieveikt jebkuru komandu. Tad jebkurš metiens krita iekšā, bet pēkšņi viss pagriežas uz otru pusi — vārtu momenti tādi paši, taču te aizmet garām, te noķer vārtsargs, te trāpi pa stabiņu. Mūsu komandai meistarība nav tik liela, lai parādītu stabilu sniegumu. Neviens spēlētājs nav tuvu izlases līmenim, pat ne otrajai izlasei — atšķirībā no Rīgas «Dinamo», kur vēl ir seši ārzemnieki. Mums — tikai divi.»

«Ar leģionāriem bija aizšauts galīgi garām. No pieciem ārzemniekiem prasībām atbilda tikai pāris, bet divus aizsūtījām mājās jau pēc mēneša. Paņēmām citus vietā — viens daudzmaz spēlē, otrs pagaidām neko nerāda,» par viesstrādniekiem kritisks ir Vītoliņš.

Par attieksmi no vadības puses Vītoliņš nesūdzas un visā saskata loģiskus soļus: «Vienmēr gribas sevi parādīt labi, un, ja nesanāk, treneri jūt atbildību. Bet kluba vadītāji pagaidām mums uzticas. Visi jau saprot, ka treneriem jādod laiks. Pirmajā gadā tu tikai konstatē savas kļūdas, un, ja izdari pareizus secinājumus, nākamajam gadam jābūt labākam. Ja nāk cits treneris, viņš var saskarties ar tām pašām problēmām. Pagaidām strādājam un darīsim to, kamēr neizmetīs. Līgums man ir līdz sezonas beigām, un neesmu nemaz interesējies, kas varētu būt pēc tam,» latvietis par tuvāko nākotni vēl nedomā.

«Pēc zaudējumiem vienmēr notiek sapulces, un tās ir vajadzīgas. Kā reiz teica Jurzinovs, kamēr ar tevi runā, tikmēr kaut ko gaida. Ja vairs nerunā un nebļauj, tas nozīmē, ka esi norakstīts. Tāpat es vienmēr saku hokejistiem: ja tevi kritizē, norāda uz slikto, tad tas nozīmē, ka uz tevi vēl cer. Kad vairs nerunās, tas būs signāls, ka drīz varētu būt brīvs,» rezumē kluba treneris.

Vītoliņš arī iezīmē Krievijas hokeja politiku, apstiprinot  seno patiesību, ka šajā valstī zaudētājus nemīl. «Mums ir pats sliktākais turnīra kalendārs no visām komandām, kas pretendē uz izslēgšanas spēlēm. Taču nekas nav neiespējams, sitīsimies līdz beigām. Visi apzinās — ja netiekam, var rasties finansiālas problēmas. Krievijā vajadzīgas tikai uzvaras, bet, ja esi zaudētājs, sponsors var novērsties. Spēlētāji to labi saprot.»

Treneris arī norādīja, ka komandas mērķis ir iekļūt izslēgšanas spēlēs: «Galvenais uzdevums ir iekļūt izslēgšanas spēlēs — jo augstāka vieta, jo labāka iespēja pārvarēt pirmo kārtu. Kontinentālajai hokeja līgai ir pirmais gads, un grūti orientēties. Pērn superlīgā bija vieglāk — no 20 komandām jāiekļūst starp 16, izlido tikai četras. Šogad vajag apsteigt astoņas komandas,» Vītoliņš apzinās, ka atlikušās spēles var izrādīties svarīgas ne tikai klubam, bet arī treneru korpusam.



Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

18.11.2017
Ienākt apollo.lv